Es nepārtraucu viņa runu un atstāju viņu šajā pārliecībā. Viņa rekomendāciju es gan nolēmu izmantot.
Sajā vakarā man veicās, jo Nīdermeijers pēkšņi uzsauca provizoram Kindeļa kungam, kas arī bija ielūgts:
— Ei, vai jūs nākamo piektdienu ar savu tarataiku nebrauksiet uz Frankfurti iepirkt kaut ko savai indes bodei? Jūs varētu arī mūsu doktoriņu paņemt līdzi. Tā viņš ietaupīs ceļanaudu.
Norādījums uz maniem materiālajiem apstākļiem bija nekaunīgi tiešs, bet varbūt es biju kļuvis pārāk jūtīgs un domāts bija labi. Vai no tāda Nīdermeijera es varēju sagaidīt īpašu smalkjūtību!
Provizors Kindelis pastīvi pamāja ar galvu. Viņš nešķita sevišķi iepriecināts, bet ko citu viņš galu galā varēja darīt?
—Liekas, ka vīns pirmo reizi būs atmaksājies, — es teicu sievai, kad ciemiņi bija aizgājuši.
Šis brauciens uz Frankfurti allaž paliks man atmiņā kā piedzīvojums, no kura es daudz mācījos. Institūtā es paņēmu divas brīvdienas, kuras man jau sen bija iekrātas. Profesoram fon Jēgeram šāds nodoms acīmredzami nepatika, bet tas man galu galā bija pilnīgi vienalga. Piektdien mēs ar Kindeļa kungu izbraucām jau pirms rītausmas viņa vieglajā automašīnā, ko provizors bija pircis lietotu un ar kuru braukāja visai reti.
Sākumā Kindeļa kungs bija ļoti mazrunīgs. Pelēkajā, krēslaini miglainajā rītausmā viņš sēdēja pie stūres kā pie moku staba — bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm un sakniebtām bezasiņu lūpām. Es neuzdrošinājos viņu traucēt. Astoņdesmit kilometrus aiz Grīnbahas viņš pirmo reizi pavēra muti, lai piezīmētu, ka ļoti priecājoties, jo šodien viņa šefam beidzot pašam jāpaliekot aptiekā. Šajā sakarībā Kindelis necienīgi murmināja kaut ko par veco āzi, kam galu galā drīz apnikšot mīlināties uz pagrabiņa kāpnēm ar restorāna «Pie lāčiem» oficianti. Sakumā man šķita, ka esmu kļūdījies, bet, jo vairāk mēs attālinājāmies no Grīnbahas, jo biežāk Kindeļa kungs izgrūda caur sakostiem zobiem šādus vārdus. Man pat likās, ka viņa naids pret Grīnbahu un tās iedzīvotājiem pieaug tieši proporcionāli attāluma kvadrātam. Viņš, piemēram, izteica cerību, ka gan jau Nīdermeijers reiz ta sapīšoties savās smirdīgajās zarnās, ka iekritīšot ar degunu sūdos. Attiecībā uz Nīdermeijera kundzi Kindelis dalījās visai necienīgās aizdomās, ka arī daži citi vīri tur nepaliekot bešā — vārdu sakot, es Kindeli ieraudzīju no man gluži nepazīstamas puses. Acīmredzot zem viņa šķietami miermīlīgā un ticīgā dvēseles apvalka slēpās ne vien liels naids, bet arī plašas zināšanas par daudzu Grīnbahas pilsoņu pikanto privāto dzīvi, kas vienam otram no viņiem zināmos apstākļos varēja kļūt visai bīstami. Es klausījos pa daļai pārsteigts, pa daļai uzjautrināts un tikai vienreiz izbailēs viņu pārtraucu:
— Uzmanieties, priekšā smagā mašīna!
Kindelis strauji nobremzēja un tīri paprasti noņurdēja kaut ko par «nolādēto pakaļu». Kad tuvojāmies Frankfurtei, viņš šķita savu atklatību nožēlojam un kļuva atkal korekts un mazrunīgs.
— Tas viss taču paliks starp mums, doktora kungs? — viņš teica, pašķielējis uz manu pusi.
Es viņam, protams, apgalvoju:
— Pats par sevi saprotams! Tas paliek pilnīgi starp mums, Kindeļa kungs.
Diena bija kļuvusi saulaina. Frankfurtes torņi un jumti gandrīz baismīgi skaudri iezīmējās rudenīgi vēsajā debesu zilgmē. Tālē, pāri pakalniem kā bāli ziedi pie apvāršņa cēlās dūmakaini vāli, un ielu troksni palaikam pārspēja reaktīvā iznīcinātāja dārdoņa augstu debesīs.
Milzīgas jaunas augstceltnes, hromā mirdzoši dārgi automobiļi, kas brauca kolonās pa trīs un pa četri, greznas vitrīnas un satiksmes virpulis ielās… Visi šie iespaidi mani tā kā mulsināja, un es jutos pat mazliet nomākts. Gadiem ilgi nebiju Frankfurti redzējis, un, salīdzinot ar to, X pilsēta ar visu savu universitāti bija tikai miestiņš. Es biju kļuvis par īstu provincieti. Kā sapnī vēros pa logu, kamēr Kindelis vadīja mašīnu caur pilsētas centru. Kāda plaša laukuma malā pacēlās monumentāla betona un stikla ēka. Par spīti tās baltajam greznumam ēkas kontūrās es izjutu kaut ko nepatīkami vēsu, gandrīz pretcilvēcisku — es tomēr biju grīn- bahietis. Augstā tornī es ieraudzīju no milzīgiem burtiem izveidotu uzrakstu «Vispārējā Elektro AS».
— Te tā ir! Ļaujiet man, lūdzu, izkāpt, — es iesaucos, no pārdomām iztraucēts.
Kindelis tikai kratīja galvu un brauca gar stāvvietu, kur parkoja vairākas lielas, greznas vieglās mašīnas.
— Ja kāds skatīsies pa logu tieši tajā brīdī, kad jūs kāpsiet laukā no šīs ķerras, tad jums jau pašā sākumā būs uz pusi mazāk izredžu, — viņš mani pamācīja, un, vērojot visu šo greznību, es viņam piekritu. Mašīnas tumšā krāsa jau bija zaudējusi spīdumu, un turklāt arī tās forma šķita vecmodīga — Kindeļa vieglā mašīna patiešām līdzinājās noplukušai mēslu vabolei
Kindelis apstājās nākamajā krustojumā un
deva man padomu atpakaļ braukt taksī, it kā mana mašīna būtu remontā. Iedzimtā taupības izjūta gan saslējās pret to, un es kautri ieminējos, ka šo mazo gabaliņu varētu noiet arī kājām, bet Kindelis ironiski smaidīja par manu muļķību:
— Ja jūs ieradīsieties kājām, jūs tālāk par šveicaru nelaidīs. Šādā veidā te ierodas tikai mācekļi un apkopējas. Protams, tā ir jūsu darīšana.
Mēs norunājām satikties kādā ielu krustojumā.
— Bet ne ātrāk par divdesmit diviem. Vai, teiksim, labāk divdesmit divos trīsdesmit. Ardievu, un labu veiksmi.
Mašīnas logā pavīdēja viņa noslēpumainais smaids ap plānajām lūpām, tad mašīna pazuda ielu drūzmā un es paliku viens.
Apsvēris stāvokli, paklausīju Kindeļa padomam un piebraucu taksometrā pie portāla durvīm. Tomēr šveicars aizdomīgi vaicāja:
— Uz kurieni, lūdzu?
— Uz direkciju. Rekomendācija no Nīdermeijera kunga, •— es izteiksmīgi pamāju, drudžaini cenzdamies nepadoties nomāktībai, kas uznāca man, ieraugot šo ēku.
Laipnais vīrs tiešām ļāvās sevi apmānīt. Pirmkārt, tāpēc, ka acīmredzot nemanīja aiz manas uzsvērti drošās uzstāšanās bailes, otrkārt — viņš nepazīstamo vārdu «Nīdermei- jers» uzskatīja par kāda deputāta vārdu. Viņš tagad pamēģināja izsaukt direkciju. Man par laimi telefons bija aizņemts. Pēc neilgām pārdomām šveicars nosūtīja mani uz trešo stāvu. Viņš gan nedomājot, ka mani tagad pieņemšot.
Uztraukumā es nebraucu ar liftu, bet soļoju pa kāpnēm. Saules stari ieslīpi urbās cauri stikla sienām, un grīdu marmors mirdzēja kā ledus. Pie direkcijas telpas durvīm dežurēja kāds kungs, ar kuru man bija daudz lielākas grūtības kā ar šveicaru. Viņš sarauca uzacis un jautāja: «Uz kurieni?» tādā balsī, it kā es būtu pārģērbies diversants. Mana atbilde «uz direkciju» izvilināja viņa sejā tikai līdzjūtīgu smaidu. Varēja domāt, ka es esmu kāds pasaku bērns, kas vēlas tikt pie ķeizara. Kungi esot apspriedē un šodien vispār nebūšot runājami, viņš pateica ar tādu rokas kustību, it kā gribētu pagriezt mani atpakaļ uz kāpņu pusi. Turklāt viņš tā noskatīja mani no galvas līdz kājām.Kā tad, mans uzvalks bija nemoderns un jau mazliet apvalkāts, ar viņa apģērbu to pat salīdzināt nevarēja, bet es noskaitos.