— Vai jums ir vēl kaut kādas rekomendācijas? — vīrs ar miroņgalvu apjautājās. Bet man nebija nekā.
Es to nevarēju apgalvot, bet sevis attaisnošanai paskaidroju, ka sākumā neatmaksājas arī radiopārraides vai televīzijas programma, bet ka vēlāk …
Elegantais ar gandrīz niknu rokas kustību pārtrauca mani un tikai aiz pieklājības ne- piebilda: «Kāpēc tad jūs laupāt mums tik dārgo laiku?»
Kungi apspriedās, apmainoties tikai ar skatieniem. Resnais, kas sēdēja savā tronī vidū, gandrīz nemanāmi nolaida un pacēla savus smagos plakstiņus virs slepkavas acīm, pie tam ne par matu nemainījās ne viņa seja, ne poza. Tas izšķīra manu likteni.
Tad vīrs ar miroņgalvu mēģināja vēl pēdējo reizi:
— Varbūt jūsu izgudrojums derētu aizsardzības tehniskajām vajadzībām? Kaut vai ienaidnieka lidmašīnu vai raķešu atrašanās vietas noteikšanai?
Man bija jāatzīst, ka es par to neesmu vēl domājis.
— Dariet to, doktora kungs, dariet to un tad nāciet atkal! — resnais teica tagad neslēptā nepacietībā.
Elegantais man klīrīgi pasniedza manuskriptu.
— Ja gribat, varat nodot savu darbu pārbaudei — tehniskajā birojā, pirmajā stāvā.
Es to nedarīju, jo, ja manuskripts būtu pazudis pārvaldes biroja papīru plūdos, man būtu jāsargās tāpat kā institūtā no profesora fon Jēgera.
Par tās dienas tālākajiem notikumiem nav daudz ko stāstīt. Laikam es kādā kafejnīcā paēdu pusdienas. Atceros tikai blāvas vakarīgas debesis uz augstceltņu fona, kad devos prom, lai sagaidītu provizoru Kindeli.
Provizors bija nosaucis kādu ielu krustojumu netālu no stacijas. Tur, kā viņš man paskaidroja, dzīvojot viņa radi. Apkārt stacijai melnoja māju fasādu ietvertas aizas. Šur tur bija vāji apgaismoti logi — atnākusī nakts radīja skumīgu ainu. Kad es mazliet nepacietīgi kādu gabaliņu pagāju vienā no šaurajām ielām, es pamanīju pirmajos stāvos vilinošas izkārtnes ar sarkanām un zaļām spuldzēm virs uzrakstiem «Havaja», «Sanfrancisko», «Honolulu bārs». Mazliet nožēlojams mēģinājums uzburt Klusā okeāna piekrasti kādā no Frankfurtes ielas renstelēm. Aiz rūpīgi aizvērtiem aizkariem skanēja spiedzīga mūzika un rēca piedzērušie. Pie stūriem, atslējušies pret sienām, stāvēja dun- griņos ģērbušies aizdomīgi puiši, kuriem bija ar briljantīnu pie galvaskausiem pielai- zīti mati un šķībi mutes kaktiņos iekārtas cigaretes. Grezni saģērbušās un spilgti nokrāsojušās meitenes tipināja turp un atpaka] un ceribu pilnas skatījās uz kādu milzīgu ielu kreiseri, no kura izvēlās grupa rēcošu amerikāņu kareivju. Dziļā nepatikā es atgriezos tai vietā, kur bija norunāta tikšanās, taču Kindelis nenāca. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit vienpadsmit, tad vienpadsmit. Kindeļa kungs nebija manāms.
Pusdivpadsmitos šī lieta jau kļuva nelāga, un es pagājos tālāk pa kādu ielu, vairs nelolodams cerības kaut kur atrast Kindeli. Viņa mašīna tiešām stāvēja šeit. Tieši tad, kad es jau biju izlēmis pameklēt Kindeli vienā no apkārtējiem lokāliem, metrus desmit tālāk atsprāga «Sarkanās panteras» durvis, šķērsām pār bruģi nokrita dzeltenīgas gaismas kūlis, un es, it kā aiz kulisēm stāvot, ieraudzīju, ka Kindelis, saņēmis no kāda milzīga tēvaiņa kājas spērienu pa dibenu, varen ātri izsprāgst pa durvīm, kamēr kāda blonda dāma ar pusatsegtām pilnīgām krūtīm (viņa radiniece?) neganti lamājās:
— Tu, lauku cūka! Skopais suns tāds! Sūdabrālis! — Tad durvis atkal aizcirtās.
Vēl šobaltdien es nezinu, ar ko Kindelis bija izpelnījies šīs dāmas dusmas. Kad es viņu, šo parasti tik cēlo Kindeli, kas ar lūgšanu grāmatu rokā svētulīgi soļoja uz Grīnbahas baznīcu, ieraudzīju ar saplēstu apkakli, ar alu aplietu, ar lūpu krāsas pēdām uz sejas un kaklasaites mezglu zem labās auss, man pēkšņi uznāca skaļi, gandrīz histēriski smiekli. Tā laikam bija manu nervu
reakcija uz šīsdienas pārdzīvojumiem — bija atsprādzis ventilis, pa kuru izgāzās viss manī sakrājies rūgtums.
— Bet Kindeļa kungs! Kaut kas neredzēts! — es elsoju un gandrīz vai nespēju samierināties.
Es apklusu tikai tad, kad ieskatījos Kindeļa plaši atplestajās un mazliet uz āru izspiedušajās acīs. To stiklainajā apaļumā, kurā atspoguļojās gāzes laternas zaļganā gaisma, es pamanīju tādu apslēptu necilvēciska, drausmīga naida izteiksmi, ka pārbijos. Tādu es Kindeli vēl nebiju pazinis, un es gandrīz vai nožēloju savus smieklus.
Neliešu bars. Visi jūs esat neliešu bars! — viņš nomurmināja paskaidrojuma vietā un streipuļoja uz savu mašīnu. Tad viņš man rupji noprasīja, vai es protot vadīt mašīnu. Man, diemžēl, vajadzēja atbildēt noliedzoši. Kindelis paskatījās uz mani tā, it kā gribētu teikt: «Pat to ne.»
— Nu, kaut kā jau galā tiksim. Kāpiet taču iekšā, pie velna! — viņš norūca.
Visu brauciena laiku Kindelis klusēdams sēdēja pie stūres. Starmešu gaisma izgrauza tumsā šauru lenti, un es skatījos uz koku un kilometru stabu ēnām, kas spocīgi slīdēja garām. Biju pārāk noguris, lai domātu, bet manā zemapziņā laikam gruzdēja nemiers — mani mocīja tāda sajūta, it kā es bezmērķīgi un uz _ neatgriešanos iejoņotu bezgalīgā tumsā. īsts elles brauciens.
Pusceļā notika būtībā mazsvarīgs, gandrīz vai smieklīgs starpgadījums, kas dīvainā kārtā man dziļi iespiedies atmiņā.
Pēkšņi es ieraudzīju gaismas kūlī tālu priekšā zaķi. Tas nekustīgi sēdēja ceļa vidū, stīvi uzslējis ausis, un acis tam zaļgandzel- teni spīgoja. Piepeši mani pārņēma bailes un līdzjūtība. Man likās, ka šis zaķis, kas sēž vientuļš tumsā, esmu es pats.
— Uzmanieties, Kindel! — es iekliedzos.
Bet dzīvnieks jau leca, taču uz nepareizo
pusi. Sekoja viegls trieciens pret priekšējo kreiso riteni, un mēs bijām jau garām. Šausmās es pagriezos atpakaļ. Pakaļējā logā neko citu, izņemot tumsu, vairs nevarēja saskatīt.
— Kāpēc jūs to sabraucāt? — es kliedzu gluži neprātīgā izmisumā.
Kindelis kā pārakmeņojies sēdējā pie stūres. No stūres puses krītošā gaisma apspīdēja viņa galvu ar «ezītī» apgrieztajiem matiem, un man pēkšņi šķita, ka viņa sejas pantos ir kaut kas sātanisks.
— Vai tad man zaķa dēļ bija jāiebrauc grāvī, lai lauztu sprandu? Tas jau būtu par traku, — viņš izsmejoši teica.
Viņam, protams, bija taisnība, un es nokaunējies apklusu.
Kādus piecdesmit kilometrus pirms Grīnbahas Kindelis vēlreiz pieturēja un saveda kārtībā savu apģērbu un seju, cik vien tas bija iespējams. Tagad viņš atkal bija pilnīgi skaidrā, un viņa seja blāvajā rītausmā izskatījās ļoti bāla.
— Tas viss paliek starp mutns, vai ne? — viņš teica, pirms mēs braucām tālāk. šie vārdi skanēja gandrīz draudoši, bet nu man par to vairs nav jāklusē.
Kad es no viņa atvadījos, provizors pētījoši paskatījās manī, un es sapratu, ka Kindelis nekad neaizmirsīs manus smieklus un to, ka esmu bijis viņa pazemojuma liecinieks. No tā brīža viņš bija mans ienaidnieks, kaut arī toreiz es tam vēl nepievērsu uzmanību.
4
Šodien ciemos atnāca mana sieva. Pirms viņas kā svinīgā procesijā ieradās virsārsts Benders, māsiņa un mazliet tālāk — divi sanitāri. Doktors Benders tonī, kas liecināja par viņa attieksmi pret šo faktu, paziņoja, ka ieradusies mana sieva..
— Es ceru, — viņš teica, — ka tas jums nekaitēs, un gribētu lūgt jūs izvairīties no jebkādām domstarpībām, kas varētu radīt uztraukumu. Esmu jūsu sievu attiecīgi instruējis. Ilgāk par piecpadsmit minūtēm jūsu sieva šeit nevarēs palikt.