Tad viņš pamāja māsiņai. Uz paplātes, ko viņa nesa tikpat svinīgi kā pāži senos laikos spilvenu ar valsts scepteri un kroni, blakus slimības lapām un kādam termometram atradās manas brilles.
— Liels paldies, virsārsta kungs, — teicu es iepriecināts un tūlīt uzliku brilles. Tā kā man ļoti ilgi bija vajadzējis iztikt bez tam, sākumā acu priekšā pletās miglas plīvurs, kamēr tās atkal pierada pie acenēm. Kad pēc pusstundas ieradās sieva, man šķita, ka ■ es lietas vēl nekad nebūtu redzējis tik skaidri un asi.
Sieva bija tumšā kleitā, it kā es būtu jau miris un viņa būtu atnākusi uz manām bē- 1 rēm.
— Ak Robert, — viņa teica klusi, apsēdās < pie manas gultas un nervozi burzīja kabatas 3 lakatiņu. Likās, ka viņa lūkoja vārdus, kuru viņai pietrūka, izspiest no šīs drānas.
— Nu, kā jums pa šo laiku gājis? — es jautāju uzsvērti jautri. — Kā redzi, man klājas ciešami.
Viņa neuztvēra manu toni.
— Vai tiešām visam tā bija jānotiek? Tas taču ir drausmīgi, — viņa izdvesa un sāka raudāt. Par laimi profesora atļauja sniedzās tik tālu, ka es drīkstēju runāt ar sievu vienatnē, un tāpēc doktors Benders nedabūja zināt, ka jau pašā sākumā viņa norādījumi netika ievēroti. Kas attiecas uz mani, viņš varēja būt mierīgs — es neuztraucos, biju tikai apmulsis un mazliet noskumis. Ar savu tagad tik saasināto skatienu es redzēju katru krunciņu sievas sejā, sejā, kas bija gan jau noziedējusi, taču nekādā ziņā nebija neglīta un kurā vēl stiprāk nekā agrāk bija samanāma kāda bezgalīga izbrīna izteiksme. Šķita, ka viņa nepārtraukti jautā cilvēcei: «Ja, bei kāpēc? Kas notiek ap mani? Tas taču nav iespējams.»
Mēs bijām precējušies pirms vairākiem gadiem, drīz pēc tam, kad es sāku strādāt universitātes institūtā. Un, tā kā es neesmu vīrietis, kas var iekvēlināt lielu kaisli, tad starp mums dominēja mierīgas, daļēji saprāta, daļēji abpusējas cieņas izraisītas simpātijas. Viņas tēvs bija parasts ierēdnis, kas turpināja ģimenes tradīciju — paaudzēm ilgi apgādāt valsti ar ierindas ierēdņiem, darbvežiem, pasta priekšniekiem, pilsētas sekretāriem un kanceleju priekšniekiem. Ģimene klusībā lepojās ar rezerves kapteini, kuru
izars bija apbalvojis ar zelta medaļu par drosmi un kas bija kritis pirmajā pasaules karā pie Vcrdcnas. Viņa portrets karājās virs bufetes manas sievas viesistabā. Tas tomēr, var teikt, nebija šai ģimenei raksturīgi.
Saskaņā ar ģimenes tradīcijām katram vajadzēja nodrošināt sev tādus apstākļus, lai dzīves ritms līdzinātos taisnam, vienmuļam ceļam, kur algas paaugstinājumi līdzīgi kilometru stabiem un pensija ir kārotais mērķis. Vienkārši aiz bailēm apdraudēt šo mērķi šie cilvēki acīmredzot apzvērēja itin visu jebkurai priekšniecībai, lieca muguras jebkura likuma priekšā, un tāpēc arī tiem bija izdevies izturēt visdrausmīgākajos apvērsumos.
Es atceros to svinīgo mirkli, kad es no savas sievas vecākiem saņēmu piekrišanu laulībai. Kamēr mana nākamā sievasmāte norausa šādos gadījumos nepieciešamās asaras, tēvs, cienījams darbvedis, nenomurmi- nāja kaut ko līdzīgu «dariet manu bērnu laimīgu» vai «mīliet mūsu meitu». Nē, viņš teica: «Centieties nodrošināt mūsu bērnam nākotni.»
It kā cilvēks nedzīvotu skaistuma, cīņas un sāpju dēļ, bet visu mūžu censtos nodrošināt sev pensiju. Bet toreiz es to vēl nesapratu.
Kaut arī es nākamajos gaclos visai mocoši vilkos pa savu vienmuļo dzīves ceļu, kurā vienīgais kilometru stabs bija kāds algas paaugstinājums par veselām četrdesmit piecām markām, kas sen jau bija palicis aizmugurē, un kaut arī cēlais mērķis saņemt pensiju slēpās vēl pilnīgi miglainā tālē, varbūt viss būtu beidzies labi un mēs visumā būtu dzīvojuši saticīgi par spīti tam, ka manu sievu pa laikam nomāca klapatas ar dzīvokli, kā viņa mēdza teikt —r nepieciešamība mūžīgi taupīt un atteikties no jebkuras ārējās greznības. Viņa prata paciest.
Viss kļuva citādi, kad pēkšņi viņai nesaprotamu iemeslu dēļ es pametu iemīto taku, gandrīz vai iemetos krūmos, lai pazustu biezoknī, kas gan bija pilns apslēpta skaistuma, bet kur-cilvēkam uzglūnēja arī briesmas. Jo smagāk sieva to izjuta tāpēc, ka es viņai par saviem darbiem maz ko biju stāstījis. Sieva varēja tikai nojaust, ka ar mani notiek kaut kas noslēpumains un draudīgs. Es vēl atceros, ar kādu mēmu pārmetumu viņa rādīja
man lielo strāvas pārtēriņa rēķinu, kas bija cēlies sakarā ar to, ka es pusi nakšu pavadīju bēniņtelpā. Izskaidrot viņai, kāpēc man tas viss bija jādara, kāpēc atpakaļceļa vairs nav, būtu gandrīz vai neiespējami.
Un tāpēc nebija ko brīnīties, ka, izņemot doktoru Benderu, neviens nebija vairāk par manu sievu klusībā pārliecināts, ka es tiešām esmu sajucis prātā. Iespējams, ka viņa pat bija par to vēl vairāk pārliecināta nekā doktors Benders. Protams, viņa to neizteica, bet sēdēja pie manas gultas un slaucīja mitrās acis. Sieva sacīja:
— Robert, kas nu būs? Ko tu tagad darīsi?
— Vēl nogaidīšu, — es klusi paskaidroju un mēģināju pasmaidīt.
Tad man kaut kas ienāca prātā.
— Varbūt Krīgers ir parādījis kādu dzīvības zīmi? — es ar cerībām jautāju. — Varbūt tev ir kādas ziņas no viņa?
Sieva papurināja galvu.
— Nē, nav, — viņa to teica tādā balsī, kas pati par sevi runāja: «Par laimi nē!»
Es pagriezu galvu un skatījos logā, pa kuru istabā iespīdēja blāvs saules stars. Man šķita, ka manu briļļu stikli pēkšņi kļuvuši nespodri. Es noņēmu brilles un neveikli notīrīju lēcas palaga stūrī. Nekā!
Mana sieva stāstīja, ka bēniņi , esot aizslēgti un viņai veļa bijusi jāizkar dārzā. Bet es nemaz neklausījos viņā.
— Kā jūtas māte? — es beidzot jautāju.
— Ar veselību acīmredzot ir labāk nekā jebkad, — sieva paskaidroja nedaudz sarūgtināta, it kā šajos apstākļos būtu gandrīz nepieklājīgi, ka ģimenē kādam klājas labi. — Es tikpat kā neizeju, bet viņa gandrīz katru dienu atstāj istabu un visiem Grīnbahā stāsta, ka ietupināt viņas dēlu cietumā esot vienkārši nelietība, jo viņa studiju nauda tiekot regulāri samaksāta un dēla sekmes esot pilnīgā kārtībā. Ja kāds viņas dēlu vainojot krāpšanā un dzīvošanā pāri saviem līdzekļiem, tas esot vai nu skaudīgs muļķis, vai vazaņķis. Tu jau zini, viņa visu jauc. Cerēsim, ka viņas dēļ nebūs vēl vairāk nepatikšanu. Ja mēģinu māti nomierināt, viņa man uzkliedz: «Tu to nesaproti!» Māte jau nekad nav ļāvusi sev kaut ko iestāstīt.
Mazliet nomierinājies, es pie sevis nosmējos.
Tad ienāca māsiņa un paziņoja:
— Ceturtdaļstunda ir pagājusi. Jums jāiet, Vulfa kundze. — Atklāti sakot, es gandrīz vai priecājos par to, jo nezināju nevienu sarunu tematu, kas mūs abus neuztrauktu.
Tikai pēc kāda brīža, kad sieva jau bija aizgājusi un es mierīgi visu pārdomājis, man kļuva viņas žēl. Viņai droši vien bija ļoti grūti tajā laikā, kad es, neko nepanācis, atgriezos no Frankfurtes, jo neviens no maniem tuviniekiem nevarēja nepamanīt izmaiņas, kas bija notikušas kā manā dzīvesveidā, tā arī raksturā.
Varētu domāt, ka tagad, kad mans nodoms
saņemt rūpniecības atbalstu nav attaisnojies, esmu atmetis visus plānus un nolaidis rokas. Ja tā būtu noticis, man nebūtu tiesību saukties par zinātnieku. Bez šaubām, es neveiksmi pārdzīvoju, bet padoties nedomāju. Tieši otrādi, mani arvien vairāk pārņēma spīts. Man gribējās gan pierādīt, cik daudz zaudējuši tie, kas nav mani pietiekami novērtējuši, gan urdīja pētnieka nemiers. Mūžīgās rūpes un raizes par visu padarīja mani ļoti ātri sakaitināmu un nervozu. Vienu vai divas reizes es tā uzkliedzu sievai, ka mūsu kopdzīves gados nekad nebiju darījis. Taču es savos pētījumos jau biju nonācis tik tālu, ka praktiski nojautu lielu noslēpumu, liela atklājuma tuvumu. Cik liels tas bija, to es, protams, nevarēju zināt. Taču nekad es šo, it kā mocošo dzīvi — kā tas, no malas vērojot, varētu likties — nebūtu mainījis pret savu agrāko, vienmuļo, kluso eksistēšanu. Ja tā varētu izteikties, es skrēju savu amoka skrējienu.