Выбрать главу

Tad viņš pamāja māsiņai. Uz paplātes, ko viņa nesa tikpat svinīgi kā pāži senos lai­kos spilvenu ar valsts scepteri un kroni, bla­kus slimības lapām un kādam termometram atradās manas brilles.

—   Liels paldies, virsārsta kungs, — teicu es iepriecināts un tūlīt uzliku brilles. Tā kā man ļoti ilgi bija vajadzējis iztikt bez tam, sākumā acu priekšā pletās miglas plīvurs, kamēr tās atkal pierada pie acenēm. Kad pēc pusstundas ieradās sieva, man šķita, ka ■ es lietas vēl nekad nebūtu redzējis tik skaidri un asi.

Sieva bija tumšā kleitā, it kā es būtu jau miris un viņa būtu atnākusi uz manām bē- 1 rēm.

—   Ak Robert, — viņa teica klusi, apsēdās < pie manas gultas un nervozi burzīja kabatas 3 lakatiņu. Likās, ka viņa lūkoja vārdus, kuru viņai pietrūka, izspiest no šīs drānas.

—    Nu, kā jums pa šo laiku gājis? — es jautāju uzsvērti jautri. — Kā redzi, man klā­jas ciešami.

Viņa neuztvēra manu toni.

—   Vai tiešām visam tā bija jānotiek? Tas taču ir drausmīgi, — viņa izdvesa un sāka raudāt. Par laimi profesora atļauja sniedzās tik tālu, ka es drīkstēju runāt ar sievu vie­natnē, un tāpēc doktors Benders nedabūja zināt, ka jau pašā sākumā viņa norādījumi netika ievēroti. Kas attiecas uz mani, viņš varēja būt mierīgs — es neuztraucos, biju tikai apmulsis un mazliet noskumis. Ar savu tagad tik saasināto skatienu es redzēju katru krunciņu sievas sejā, sejā, kas bija gan jau noziedējusi, taču nekādā ziņā nebija neglīta un kurā vēl stiprāk nekā agrāk bija sama­nāma kāda bezgalīga izbrīna izteiksme. Šķita, ka viņa nepārtraukti jautā cilvēcei: «Ja, bei kāpēc? Kas notiek ap mani? Tas taču nav iespējams.»

Mēs bijām precējušies pirms vairākiem gadiem, drīz pēc tam, kad es sāku strādāt universitātes institūtā. Un, tā kā es neesmu vīrietis, kas var iekvēlināt lielu kaisli, tad starp mums dominēja mierīgas, daļēji sa­prāta, daļēji abpusējas cieņas izraisītas sim­pātijas. Viņas tēvs bija parasts ierēdnis, kas turpināja ģimenes tradīciju — paaudzēm ilgi apgādāt valsti ar ierindas ierēdņiem, darb­vežiem, pasta priekšniekiem, pilsētas sekre­tāriem un kanceleju priekšniekiem. Ģimene klusībā lepojās ar rezerves kapteini, kuru

izars bija apbalvojis ar zelta medaļu par drosmi un kas bija kritis pirmajā pasaules karā pie Vcrdcnas. Viņa portrets karājās virs bufetes manas sievas viesistabā. Tas tomēr, var teikt, nebija šai ģimenei raksturīgi.

Saskaņā ar ģimenes tradīcijām katram vajadzēja nodrošināt sev tādus apstākļus, lai dzīves ritms līdzinātos taisnam, vienmu­ļam ceļam, kur algas paaugstinājumi līdzīgi kilometru stabiem un pensija ir kārotais mēr­ķis. Vienkārši aiz bailēm apdraudēt šo mērķi šie cilvēki acīmredzot apzvērēja itin visu jebkurai priekšniecībai, lieca muguras jeb­kura likuma priekšā, un tāpēc arī tiem bija izdevies izturēt visdrausmīgākajos apvērsu­mos.

Es atceros to svinīgo mirkli, kad es no savas sievas vecākiem saņēmu piekrišanu laulībai. Kamēr mana nākamā sievasmāte norausa šādos gadījumos nepieciešamās asa­ras, tēvs, cienījams darbvedis, nenomurmi- nāja kaut ko līdzīgu «dariet manu bērnu lai­mīgu» vai «mīliet mūsu meitu». Nē, viņš teica: «Centieties nodrošināt mūsu bērnam nākotni.»

It kā cilvēks nedzīvotu skaistuma, cīņas un sāpju dēļ, bet visu mūžu censtos nodro­šināt sev pensiju. Bet toreiz es to vēl nesa­pratu.

Kaut arī es nākamajos gaclos visai mocoši vilkos pa savu vienmuļo dzīves ceļu, kurā vienīgais kilometru stabs bija kāds algas paaugstinājums par veselām četrdesmit pie­cām markām, kas sen jau bija palicis aiz­mugurē, un kaut arī cēlais mērķis saņemt pensiju slēpās vēl pilnīgi miglainā tālē, var­būt viss būtu beidzies labi un mēs visumā būtu dzīvojuši saticīgi par spīti tam, ka manu sievu pa laikam nomāca klapatas ar dzīvokli, kā viņa mēdza teikt —r nepiecieša­mība mūžīgi taupīt un atteikties no jebkuras ārējās greznības. Viņa prata paciest.

Viss kļuva citādi, kad pēkšņi viņai nesa­protamu iemeslu dēļ es pametu iemīto taku, gandrīz vai iemetos krūmos, lai pazustu bie­zoknī, kas gan bija pilns apslēpta skaistuma, bet kur-cilvēkam uzglūnēja arī briesmas. Jo smagāk sieva to izjuta tāpēc, ka es viņai par saviem darbiem maz ko biju stāstījis. Sieva varēja tikai nojaust, ka ar mani notiek kaut kas noslēpumains un draudīgs. Es vēl atce­ros, ar kādu mēmu pārmetumu viņa rādīja

man lielo strāvas pārtēriņa rēķinu, kas bija cēlies sakarā ar to, ka es pusi nakšu pava­dīju bēniņtelpā. Izskaidrot viņai, kāpēc man tas viss bija jādara, kāpēc atpakaļceļa vairs nav, būtu gandrīz vai neiespējami.

Un tāpēc nebija ko brīnīties, ka, izņemot doktoru Benderu, neviens nebija vairāk par manu sievu klusībā pārliecināts, ka es tie­šām esmu sajucis prātā. Iespējams, ka viņa pat bija par to vēl vairāk pārliecināta nekā doktors Benders. Protams, viņa to neizteica, bet sēdēja pie manas gultas un slaucīja mit­rās acis. Sieva sacīja:

—   Robert, kas nu būs? Ko tu tagad da­rīsi?

—   Vēl nogaidīšu, — es klusi paskaidroju un mēģināju pasmaidīt.

Tad man kaut kas ienāca prātā.

—    Varbūt Krīgers ir parādījis kādu dzī­vības zīmi? — es ar cerībām jautāju. — Var­būt tev ir kādas ziņas no viņa?

Sieva papurināja galvu.

—    Nē, nav, — viņa to teica tādā balsī, kas pati par sevi runāja: «Par laimi nē!»

Es pagriezu galvu un skatījos logā, pa kuru istabā iespīdēja blāvs saules stars. Man šķita, ka manu briļļu stikli pēkšņi kļuvuši nespodri. Es noņēmu brilles un neveikli no­tīrīju lēcas palaga stūrī. Nekā!

Mana sieva stāstīja, ka bēniņi , esot aiz­slēgti un viņai veļa bijusi jāizkar dārzā. Bet es nemaz neklausījos viņā.

—   Kā jūtas māte? — es beidzot jautāju.

—    Ar veselību acīmredzot ir labāk nekā jebkad, — sieva paskaidroja nedaudz sarūg­tināta, it kā šajos apstākļos būtu gandrīz nepieklājīgi, ka ģimenē kādam klājas labi. — Es tikpat kā neizeju, bet viņa gandrīz katru dienu atstāj istabu un visiem Grīnbahā stāsta, ka ietupināt viņas dēlu cietumā esot vienkārši nelietība, jo viņa studiju nauda tiekot regulāri samaksāta un dēla sekmes esot pilnīgā kārtībā. Ja kāds viņas dēlu vai­nojot krāpšanā un dzīvošanā pāri saviem lī­dzekļiem, tas esot vai nu skaudīgs muļķis, vai vazaņķis. Tu jau zini, viņa visu jauc. Cerēsim, ka viņas dēļ nebūs vēl vairāk ne­patikšanu. Ja mēģinu māti nomierināt, viņa man uzkliedz: «Tu to nesaproti!» Māte jau nekad nav ļāvusi sev kaut ko iestāstīt.

Mazliet nomierinājies, es pie sevis nosmējos.

Tad ienāca māsiņa un paziņoja:

—    Ceturtdaļstunda ir pagājusi. Jums jā­iet, Vulfa kundze. — Atklāti sakot, es gan­drīz vai priecājos par to, jo nezināju nevienu sarunu tematu, kas mūs abus neuztrauktu.

Tikai pēc kāda brīža, kad sieva jau bija aizgājusi un es mierīgi visu pārdomājis, man kļuva viņas žēl. Viņai droši vien bija ļoti grūti tajā laikā, kad es, neko nepanācis, at­griezos no Frankfurtes, jo neviens no ma­niem tuviniekiem nevarēja nepamanīt izmai­ņas, kas bija notikušas kā manā dzīvesveidā, tā arī raksturā.

Varētu domāt, ka tagad, kad mans nodoms

saņemt rūpniecības atbalstu nav attaisno­jies, esmu atmetis visus plānus un nolaidis rokas. Ja tā būtu noticis, man nebūtu tie­sību saukties par zinātnieku. Bez šaubām, es neveiksmi pārdzīvoju, bet padoties nedo­māju. Tieši otrādi, mani arvien vairāk pār­ņēma spīts. Man gribējās gan pierādīt, cik daudz zaudējuši tie, kas nav mani pietiekami novērtējuši, gan urdīja pētnieka nemiers. Mūžīgās rūpes un raizes par visu padarīja mani ļoti ātri sakaitināmu un nervozu. Vienu vai divas reizes es tā uzkliedzu sievai, ka mūsu kopdzīves gados nekad nebiju darī­jis. Taču es savos pētījumos jau biju nonā­cis tik tālu, ka praktiski nojautu lielu no­slēpumu, liela atklājuma tuvumu. Cik liels tas bija, to es, protams, nevarēju zināt. Taču nekad es šo, it kā mocošo dzīvi — kā tas, no malas vērojot, varētu likties — nebūtu mainījis pret savu agrāko, vienmuļo, kluso eksistēšanu. Ja tā varētu izteikties, es skrēju savu amoka skrējienu.