— Bet tas notiks pie manis mājās. Es dzīvoju Grīnbahā — sešpadsmit kilometru no šejienes, — es liku viņam pārdomāt.
— Tas nav nekas. Man ir motocikls, — paskaidroja viņš ne bez lepnuma.
— Vai jūs varētu atbraukt jau šovakar? Teiksim, astoņos.
Viņš mazliet vilcinājās.
— Labi, ja jūs tā vēlaties, doktora kungs,— viņš beidzot ar nedzirdamu iekšēju nopūtu padevās savam liktenim.
Bez piecām minūtēm astoņos viņš atkratījās uz kāda neiedomājami veca braucamā rīka, kuru laikam bija nopircis no kāda lūžņu savācēja un pats savedis kārtībā. Es viņu uzvedu bēniņtelpā, kur viņš, rokas kabatās sabāzis, kādu brīdi pārsteigts un mazliet uzjautrināts apskatīja manis uzstādīto antenu un aparatūru, ar kuru es tā lepojos.
—< Baigs instruments, Kam tad tāds domāts, doktora kungs? — viņš pateica to ar zināmu līdzjūtīgu pārākumu, kā cilvēks, kas no visa tā neko lielu negaida, bet negrib samaitāt otram prieku.
Es saraucu pieri un, lai mazliet atspēlētos, atbildes vietā sākumā tikai skopos vārdos izklāstīju iecerētā pastiprinātāja un izlīdzināšanas sistēmas shēmu.
— Pamēģiniet Šos instrumentus sakārtot tā, kā jūs redzat zīmējumā- Vai būs pa spēkam? - .
— Domāju gan, — viņš teica un mazliet aizvainots paskatījās uz mani iesānis. Kaut arī bēniņos bija diezgan vēss, viņš novilka žaketi un sāka strādāt — kā es pārliecinājos — ļoti ātri un daudz veiklāk, nekā es to būtu darījis. Izteikts eksperimentētāja talants.
Pusstundu pastrādājis, viņš jautāja, vai sistēmu varot jau saslēgt.
— Ja jūs ar to tiktu galā, labprāt, — es atbildēju pasmaidīdams.
Veiksmes iepriecināts, es kļuvu runīgāks.
— Es gribu ar šo iekārtu uztvert kosmisko raķešu signālus, — es atbildēju uz viņa pirmītējo jautājumu. Par noslēpumainajiem signāliem es, protams, neteicu.
Viņam iemirdzējās acis, un no skatiena, kuru viņš man veltīja, es sapratu, ka esmu viņa acīs izaudzis.
— Tas kolosāli interesētu manu senci, — viņš teica, — viņš izraksta visus žurnālus par šiem jautājumiem. Galīgi ar to saslimis! Puika, puika, tas nu gan ir ko vērts, tēvs vienmēr saka.
— Kas ir jūsu tēvs? — es jautāju.
— Lokomotīves vadītājs, — viņš gandrīz' draudīgā balsī izgrūda tā, it kā turētu mani aizdomās par slepenām antipātijām pret lokomotīvju vadītājiem.
— Smags un atbildīgs amats, — es teicu nopietni.
Jā gan! Viņa tēvs, stāstīja Krīgers, kas pamazām sāka atraisīties, viņa tēvs vadījis jau «Austrumu ekspresi» un jau divreiz viņam bijis jāiedarbina avārijas bremzes. Vienreiz tāpēc, ka pāri sliedēm pārskrējis govju bars, un otrreiz nobrukuma dēļ. Abas reizes viss beidzies labi, tikai otro reizi mašīna — jaunākās sērijas smagā elektriskā lokomotīve — gan noskrējusi no sliedēm, bet ar pasažieriem nekas neesot noticis.
Kaut arī Krīgers, kā jau to jaunie cilvēki mēdz darīt, centās runāt nevērīgā manierē, lai citi nemanītu viņa jūtu izpausmes, viegli varēja saprast, ka zēns runā ar lielu cieņu un ir pieķēries tēvam. Viņa māte jau pirms daudziem gadiem mirusi, brāļu un māsu viņam nebija. Krīgera tēvs dzīvoja kādā pilsētā sešdesmit kilometru no X, bet sava amata dēļ reti kad bija mājās. Krīgers pats dzīvoja universitātes studentu kopmītnē.
Pulksten divpadsmitos es gribēju beigt, bet Krīgers atmeta ar roku:
— Kas attiecas uz mani, es varētu vēl turpināt. Rīt es varu izgulēties. Vai jūs nedomājat, doktora kungs, ka šie vadi piecpadsmit amperiem ir par vājiem? Es izvilkšu jaunus. Vai jums ir stieple?
Krīgers bija iekaisis, un viņa aizraušanās neapsīka arī visu nākamo vakaru, tā ka 16. oktobrī praktiski viss bija pabeigts.
— Rīt mēs šo iekārtu izmēģināsim, — es teicu, kad jau krietni pāri pusnaktij uzdzērām uz labiem panākumiem.
— Rīt… rīt es, diemžēl, nevaru, —
Krīgers izgrūda apmulsis, un šķita pat, ka mazliet piesarcis.
— Lai paliek, — es saprotoši un mazliet skaudīgi pasmaidīju, — izklaidējieties vien. Es tad pats noturēšu šo ģenerālmēģinājumu.
Šķita, ka viņš tomēr nožēlo, ka ir aizņemts.
— Patlaban taču nekādas raķetes nav palaistas, — viņš mēģināja sevi attaisnot.
— Nē, raķešu nav, — es viņam piekritu.
Ja es tagad, naktī, psihiatriskās slimnīcas
istabā, pa pusei paslēpies zem segas, uz nozagta papīra, spuldzes vietā izmantojot vāju, delnas lieluma gaismas aplīti, mēģinātu atcerēties, kura bijusi mana mūža skaistākā diena, es nosauktu 17. oktobri. Man tā nozīmē to pašu, ko, piemēram, Robertam Ko- ham diena, kad viņš beidzot atklāja tuberkulozes bacili, vai Rentgenam, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja savas rokas skeletu, vai Ein- šteinam, kad saules aptumsums apstiprināja viņa teoriju …
Domājot par to, ka tās dienas atklājums vēlāk, var teikt, nogrims dzīves dūksnājā un es neizmantoju visu savu enerģiju, lai šo atklājumu nosargātu, bet noraudzījos uz to visu, bezspēcīgi plātīdams rokas, mani pārņem bezgalīgs kauns un dziļas skumjas. Es gan izpratu sava atklājuma nozīmi, taču bez drosmes un apņēmības tas vēl neko nedeva. Es nebiju savu ideju cienīgs. Taču nav vērts tērēt laiku žēlabām, jāmēģina glābt, kas glābjams. Es gan baidos, ka maz ko varēs saglābt. Katrā ziņā 17. oktobris bija mana lielā diena. Šī vārda tiešā nozīmē — zvaigžņu diena.
Pēc šīs — jāatzīst, mazliet žēlabainās — atkāpes es mēģināšu pastāstīt par tās dienas vai, pareizāk sakot, tās nakts notikumiem pēc iespējas lietišķāk.
Tātad ap pulksten divdesmitiem es kāpu uz bēniņiem. Iespējams, ka man tas tikai patlaban liekas, bet tajā vakarā bija savāda, pat baisma nojauta, ka jānotiek kaut kam. sevišķam, ka šī nakts atklās kādu noslēpumu. Katrā ziņā es labi atceros, ka, aparātus ieslēdzot, roka man viegli drebēja. Kāda stunda pagāja, pārbaudot sistēmu un saskaņojot atsevišķus ķēdes posmus. Viss funkcionēja lieliski, mēs ar Krīgeru bijām strādājuši precīzi. Tā kā es varēju iedomāties, kā lejā, gaitenī, joņo skaitītājs, tad taupīšanas nolūkā izslēdzu vismaz simtvatīgo spuldzi. Bēniņi iegrima tumsā, putekļainās, ar zirnekļu tīkliem klātās pažobeļu sijas šķita pazudušas, bet aparatūras kontrolspul- dzītes, kas starp kondensatoriem un spolēm gailēja kā mazas acis, deva pietiekamu gaisinu, lai rīkotos ar slēdžiem. Lai nejustos ieslodzīts un lai labāk noteiktu virzienu, es atvēru lūku. Arī šajā vakarā laiks bija skaidrs, zvaigznes zilgoja izplatījuma tumšajās dzīlēs.
Pulksten divdesmit vienos piecpadsmit es paņēmu austiņas un sāku grozīt slēdžu pogas. Sākumā es nedzirdēju nekā cita kā atmosfēras šņākoņu un sprakšķus. Šoreiz viss skanēja skaļāk, jo es biju pierīkojis spēcīgu pastiprinātāju. Kontrolspuldzīšu vājajā dzeltenajā gaismā es salīdzināju savu iepriekšējo shēmu ar no jauna pieslēgtajiem elementiem, grozīju antenu un lēnām mainīju frekvenci.
Pēkšņi es atkal sadzirdēju pazīstamo aprauto dūkoņu. Sākumā tā bija tikko dzirdama. Izklausījās, it kā dūkoņa plivinātos aiz viļņojoša blakus trokšņu plīvura bezgalīgā talē. Uzmanīgi, sasprindzinājumā sakniebis lūpas, grozot slēdžus un mainot antenas virzienu, es dūkoņu tuvināju. Pēc kādas pusstundas es jau biju ticis tik tālu, ka tā vairs neizzuda. Tā arvien vēl bija ļoti klusa, pa retam mainīja savu spēku, te pieauga, te samazinājās, bet vairs nezuda, palika!