arī Krīgers, mans palīgs, smējās pilnā kaklā. Bet, kad viņš kādā starpbrīdī pienāca klāt un, arvien vēl smaidīdams, jautāja, vai mana aparatūra funkcionējot, viņa skatienā varēja lasīt izbrīnu.
— Funkcionē, Krīger! Funkcionē lieliski,— es apgalvoju, pamādams ar galvu.
— Un vai jūs esat kaut ko dzirdējis? — viņš gribēja izdibināt tālāk, bet es daudznozīmīgi atbildēju:
— Jā, esmu gan.
Vairāk neko negribējās teikt, un mana noslēpumainība'bija tā sakāpinājusi viņa ziņkāri, ka viņš beidzot vilcinādamies jautāja, vai drīkstot šovakar atbraukt. Šī apņemšanās viņam acīmredzot nenāca viegli, jo viņš izskatījās šodien tāds kā noguris, kaut gan viņa nogurumam bija citi iemesli nekā manējam.
— Drīkstat, Krīger. Iespējams, ka būs visai interesanti, — es teicu, — bet tagad esiet tik labs un mazliet pieskatiet savus komilto- ņus, lai nenotiktu vēl kaut kas tamlīdzīgs. Man šodien galvā pavisam kas cits.
— Labprāt, doktora kungs, — viņš paskaidroja, acīmredzot gandarīts par iecelšanu mana vietnieka amatā. Un, kad es apsēdos kaktā, lai nodotos savām aplēsēm un skicēm, es jau dzirdēju, kā viņš pamācošā tonī sabar lielīgo, augsti stāvošā valsts ierēdņa atvasi:
— Tā nedrīkst darīt, idiots tāds! Vai tu neredzi, ka šis ir plus, bet tas tur mīnus pols? Citādi tas viss trieksies pret tavu galvu. Tu nudien esi īsts ragulops!
5
Man, droši vien pateicoties profesora gādībai, piešķīra dažus atvieglinājumus. Šodien mani aizveda uz bibliotēku, un tur es drīkstēju daktera Bendera uzraudzībā izvēlēties kādu grāmatu. Izvēlēties bija grūti, jo klīnikas bibliotēka sastāvēja galvenokārt no romāniem, kuriem vajadzēja būt humora pilniem, bet kas būtībā bija visai primitīvi, jo tajos darbība risinās tā, it kā dzīve nebūtu nekas cits kā zināmā secībā sakārtoti pa- stulbi notikumi ar cilvēkiem, kas dzīvo pārticībā un lielākoties uzturas Rivjērā. Pārējās grāmatas — stāsti, kas domāti, lai atgrieztu cilvēku ticībā, un leģendas par svētajiem — acīmredzot atradās klīnikas garīdznieka pārziņā.
Beidzot es uz labu laimi paņēmu kādu sējumu. Tas saucās «… Un viņa mīlēja savu direktora kungu!». Tā bija problēma, kas mani skāra Joti maz, un, protams, man nenāca ne prātā šo romānu lasīt. Jau pēc pāris pirmajām lappusēm es žāvājos aiz garlaicības, bet es biju paņēmis šo grāmatu, lai izmantotu jebkuru atvieglinājumu, turklāt uz tās naktī varēja ērti rakstīt.
Katrā ziņā fakts, ka es drīkstēju izvēlēties grāmatu, liecināja par to, ka dakters Benders vairs necenšas par katru cenu uzstādīt manas slimības diagnozi. Nejutos vainīgs, ka, nespēdams to izdarīt, viņš kļuvis īgns un acīmredzot apzinās savu medicīnisko ne- pilnvērtību, tomēr bija žēl viņa. Pat nomierināšanas terapija vairs nedeva viņam īstu prieku, un varbūt viņš drīz izdomās kaut ko jaunu.
— Jūsu pašu labā ieteicu jums būt pret mani mazliet piekāpīgākam un ne tik ietiepīgi noslēgtam, — viņš šodienas vizītē gandrīz draudoši pateica. Bet kā lai es nabaga zēnam palīdzu? Varbūt atzīt savu garīgo ne- pilnvērtību vai noliegt savu atklājumu? Ja jau profesors nepierunāja mani tā rīkoties, tad daktera Bendera labā man pat ne prātā nenāk to darīt.
Svarīgāka par visu man likās atļauja saņemt vēstules. Katru dienu es sagaidu māsiņu ar izmisīgām cerībām, bet uz paplātes, ko viņa nesa, nākdama aiz daktera Bendera, allaž atradās tikai slimības vēsture un termometrs. Nebija nekādu vēstuļu, nebija arī ziņu no Krīgera. Vai viņš vispār zina, ka mani tur šeit? Ja es šo jautājumu apdomāju lietišķi un ar vēsu prātu, tad secinu, ka laikam gan nezina. Man nav ne mazākās nojausmas, kur viņš tagad varētu atrasties. Neziņa par viņa likteni neizgaist, un man vēl arvien liekas, ka tieši es ar savu izturēšanos esmu iegrūdis viņu nelaimē. Brīžiem es jūtos tik drausmīgi vientuļš, ka man jāsasprindzina visi spēki, lai nekristu panikā, jo par to priecātos vienīgi dakters Benders. Bet vai tas bija likteņa sods? Bet tad es saniknots iedomājos, ka pienācis laiks šim sodam izbeigties. Taču šķiet, ka tas vispār nebeigsies. Jo rūgtāk mani nospiež atmiņas par to vakaru, kad es ar Krīgeru stāvēju bēniņos un, noslēpumaini smaidot, teicu viņam:
«Tagad uzmanieties, Krīger! Taču man jūs jālūdz pagaidām nevienam neko neizpaust!»
«Lielais goda vārds, doktora kungs,» viņš sacīja mazliet izbrīnījies, taču vēl mierīgi, kamēr es atvēru lūku, ieslēdzu aparātus un uzstādīju antenu.
Sākumā biju nolēmis nevienam neko neteikt par savu atklājumu, taču es vienkārši vairs nespēju izturēt, jo arī vislielākais noslēpums zaudē savu īsto pievilcību, ja neviens nezina, ka šis noslēpums eksistē. Klāt nāca arī neliela godkāre, alkas pēc atzīšanas… Vārdu sakot, es biju nolēmis pastāstīt vismaz Krīgeram, kuram par viņa palīdzību bija tiesības uz to.
Pagaidām šķita, ka viņu tas sevišķi neinteresē. Bēniņtelpas krēslā es pat pamanīju, ka viņš slepeni, roku mutei priekšā aizlicis, nožāvājas. Viņš pārvērtās tikai tad, kad visi sagatavošanas darbi bija pabeigti un es uzliku austiņas. Tūliņ pat varēja dzirdēt signālus, gandrīz vai skaidrāk nekā vakar.
— Ņemiet, Krīger, paklausieties arī jūs, — es svinīgi pasniedzu viņam austiņas.
Viņš tās uzlika laiski, vienīgi lai izpatiktu
man, un es sasprindzināti vēroju viņa seju, ko vāji apgaismoja kontrolspuldzes. Simtva- tlgo spuldzi es biju izslēdzis. Šoreiz mazāk taupības dēļ — par saimniecību un līdzekļiem es savā drudžaini pacilātajā garastāvoklī tikpat kā nedomāju, — bet lai šo ainu padarītu iespaidīgāku. Pustumsā, kad zvaigznes bija paredzamas skaidrāk, viss izskatījās labāk. Turklāt man ir zināma tieksmej uz teatrāliem efektiem, no kuras laikam neviens nav pilnīgi brīvs. Redzēju Krīgera acis ieplešamies, kad viņš dzirdēja smalko dūkoņu.
— Kas tas ir, doktora kungs? Neviena raķete taču nav startējusi, — viņš teica izbrīnījies. Man šķita, ka arī viņu, izdzirdot pirmo reizi šo bezgala tālo un dīvaini neatlaidīgo skaņu, pārņem tās pašas nojautas, tie paši šermuļi, kurus biju izjutis es.
— Kas tas ir? — viņš man jautāja gandrīz lūdzoši. Viņa mute bija pusvirus, atklātajā jauneklīgajā sejā bija izzudis mākslotais cēlums un vienaldzība, un visa tā bija pārvērtusies par vienu vienīgu jautājuma zīmi.
— Mēģināšu paskaidrot, — es sacīju un ar mazliet patētisku žestu norādīju uz tumšo zvaigžņu telpu. — Tas nāk no kosmosa, no zvaigznājiem. Atskaitot mani, jūs esat pirmais, kas to dzird,
Viņš stīvi raudzījās manī.
— Tas nevar būt. Tas taču ir… tas ir neticami, — viņš beidzot pateica klusi, it kā baidītos skaļi runāt. Par manu apgalvojumu pareizību viņš acīmredzot ne mirkli nešaubījās, jo bija vēl pilnīgi brīvs no pieredzējušu zinātnieku aizdomām un skepses.
Es viņam šo to paskaidroju, un pēc kāda brīža viņš bija atguvies tiktāl, ka izbrīna pārvērtās sajūsmā, uz kādu spējīgs tikai jauns cilvēks.
— Cilvēk, doktor, tas taču ir lieliski! Sasodīts, nē, kaut kas tāds… Vienkārši baigi!… — viņš iesaucās, acīm mirdzot, vicinādams rokas pa gaisu. Viņš tā aizmirsās, ka, puslīdz kā uzslavēdams, spēcīgi uzsita man pa plecu. Es šo familiaritāti, kas bija izskaidrojama ar viņa satraukumu, uzņēmu ar smaidu. Tad Krīgers atkal apklusa, uzmanīgi ieklausījās dūkoņā un, iepletis acis, aizgrābts vērās zvaigznēs, it kā varētu saskatīt tur būtnes, kas sūtījušas šos signālus.