— Bet ko tas nozīmē, doktora kungs, un no kurienes tas nāk? — viņš beidzot jautāja.
— Pagaidām vēl nezinu. Mums tas jānoskaidro. Paņemiet sev otras austiņas un precīzi atzīmējiet dzirdēto. Skatieties, tā, kā es darīju vakar. Neko nepalaidiet garām nenovērotu, nevienu zīmi! — es viņam pavēlēju, šoreiz atkal ar zinātnieka lietišķumu.
— Protams… lūdzu, tūlīt… visu, noteikti… — viņš bija pilns drudžainas centības, un skatienā, ko viņš man veltīja, bija lasāma tāda cieņa pret mani, tāda pakļaušanās manai autoritātei, tāda cenšanās nolasīt no manām acīm katru vēlēšanos un būt mana asistenta cienīgam, ka sirds sāp, to atceroties. Nogurumu viņš, šķiet, bija pilnīgi piemirsis, jo mēs nosēdējām bēniņos līdz pulksten diviem. Rezultātā vesela kaudze lapiņu bija pievilktas ar svītriņām, taču skaidrības joprojām nebija. Jau pašā sākumā es sadzirdēju, ka signālu secība ir pilnīgi citāda nekā iepriekšējā vakarā.
Secība bija, piemēram, šāda:
7—14—8—16—6—12 un 14—28—26—56 ar attiecīgiem starpbrīžiem. Man tas šķita vēl haotiskāk, kaut savā ziņā joprojām sistemātiski. Noslēpums kļuva arvien dziļāks un šķita arvien grūtāk atrisināms. Negribēju izdarīt vairs nekādus novērojumus, kamēr nebūs izdibināts signālu noslēpums, jo toreiz man likās, ka tur slēpjas atrisinājuma atslēga. Bet, kad mēs abi salīdzinājām savas piezīmes, — ap pulksten diviem signāli bija kļuvuši vājāki un gandrīz vai tikko sadzirdami — es izmisīgi purināju galvu. Varbūt esmu maldījies un tas nav nekas cits kā dažādu izplatījuma objektu atomārie izstaro- jumi, kāda dabas parādība? Varbūt to nemaz nevar izdibināt bez speciāliem, šim nolūkam domātiem aparātiem?
— Vai tie nevarētu būt burti jeb šifrs? Velns viņu zina, es te neatrodu vairs nekādu pieturas punktu. — Es parādīju Krīgeram vakardienas piezīmes. — Redziet, vakar zīmes bija šādas, pilnīgi citādas, bet signāli noteikti ir iepriekšējie.
Krīgers kādu brīdi sasprindzināti domāja.
— Un tomēr tas ir lieliski. Gan jau mēs visu izdibināsim, — viņš teica ar jaunības optimismu.
Un viņš tiešām bija tas, kas galu galā izdibināja signālu jēgu. Ne tajā vakarā, bet mazliet vēlāk.
Nākamajā vakarā, daudzajās stundās, ko es pavadīju pie saviem aparātiem, es diez vai kļuvu gudrāks. Dūcošas skaņas ar noteiktām atstarpēm, ar mainīgu zīmju skaitu, ar īsākām un garākām pauzēm… Es visu atzīmēju, cik labi vien pratu, bet pamazām jutu, ka esmu pārpūlējies, dzīvojot miega badā. Pāris reizes es gluži nemanot iemigu, pussnaudā redzēju spocīgus sapņus un vīzijas, — zvaigznājus veļamies izplatījumā — līdzīgi milzīgām spīdošām bumbām, riebīgas, indīgām, caurspīdīgām, medūzām līdzīgas būtnes jājam uz elektromagnētiskajiem viļņiem un ironiski raugāmies manī ar savām gailošajām acīm … Es sarāvos, bet tās, izrādījās, bija tikai manas aparatūras kon- trolspuldzītes. Es noregulēju antenu un atkal dzirdēju pazīstamo smalko dūkoņu, kuras jēgu es neizpratu.
Nav brīnums, ka no visa tā cieta arī mans darbs institūtā. Cauru dienu man mokoši bija jācīnās ar miegu, pat tad, kad atrados pie profesora fon Jēgera, es jutu aizkrītam acis. Smagos pārmetumus, kurus man vajadzēja noklausīties sadegušā galvanometra dēļ, es uzņēmu tik vienaldzīgi, ka profesors fon
Jēgers saniknojās vēl vairāk un sāka garu sprediķi par pienākuma apziņas trūkumu un ietekmīgu cilvēku sūdzībām. Iespējams, ka augstu stāvošais valsts ierēdnis, uzpūtīgā jaunekļa tēvs, bija sūdzējies profesoram fon Jēgeram, ka mans asistents Krīgers nosaucis dēla kungu par idiotu.
Es to visu pat īsti nedzirdēju, jo profesora fon Jēgera sprediķa laikā es atkal domāju par savu signālu noslēpumu. No gandrīz vai riebuma pilnā skatiena, ko priekšnieks man veltīja, es varēju noprast, ka mans ārējais izskats laikam ir nepievilcīgāks kā parasti. Sasarkuši plakstiņi, slikti skūta, īdzīga seja, izspūruši mati … Mana sieva nu jau dienām ilgi bija pārliecināta, ka esmu nopietni saslimis, un lūgtin lūdzās, lai es aizeju pie ārsta.
Kad ceturtajā dienā es noturēju praktiskos darbus grupā, kurā mācījās Krīgers, viņš slepeni ar zīmēm lika saprast, ka vēlas ar mani runāt. Varbūt Krīgers bija apvainojies, ka neesmu viņu vairs lūdzis atnākt. Bet es nevēlējos puisi pārmocīt.
— Nu, kas noticis? — es jautāju un atgāju kopā ar viņu sānis, lai pārējie studenti mūs netraucētu.
Viņš šķita ļoti satraukts.
— Paklausieties, lūdzu, profesora kungs. Es ilgi par visu domāju, — viņš satraukts sāka. Viņa acīs es acīmredzami biju cēlies tik augstu, ka viņš mani jau bija paaugstinājis amatā, piešķirdams titulu, kas man, diemžēl, nepienācās. — Ko jūs īsti uztvērāt pirmajā vakarā, kad manis vēl nebija klāt? Vai jūs neteicāt, ka esat uztvēris deviņdesmit signālu grupas? Vai tikai tur nebija deviņdesmit divas vai vairāk grupu?
— Iespējams. Es toreiz tās precīzi neskaitīju. Bet kāpēc? …
Pēkšņi man atausa gaisma. Kā man tas pašam nebija ienācis prātā! Jā, tieši tur slēpās atminējums! Periodiskā sistēma! Es ar delnu uzsitu sev pa pieri, daļēji aiz dusmām par savu ncapķērību, daļēji aiz prieka. Tas lieku reizi pierādīja, cik aprobežots, vienpusīgs un iztēles nabags var kļūt cilvēks, it kā tas staigātu pa pasauli ar acu aizsegiem kā vecs ormaņa zirgs, kamēr jauns gars savā naivitātē vēl skatās tālē, tā kā šajā gadījumā, un, gandrīz kā pātagas cirtienu saņēmis, pēkšņi satausta pareizo ceļu.
Pirmajā vakarā izdarīto piezīmju man nebija līdzi, tāpēc nespēju vien sagaidīt, kad tikšu uz mājām. Tiklīdz biju nolicis divriteni gaitenī, tūdaļ steidzos uz bēniņiem. Viss nogurums bija pilnīgi aizmirsts.
Manas nojautas apstiprinājās. Krīgera minējums bija pareizs! Dīvaini, bet liekas, ka man tas nebija ienācis prātā tieši tāpēc, ka atomfizika neietilpst manā šaurajā specialitātē. Uzmanīgi pārskatot ar signāliem aprakstītās lapas, man nokrita kā zvīņas no acīm. Pirmā vakara signāli izrādījās viegli atrisināms uzdevums — tā bija pēc zinātnes pēdējām atziņām sakārtota elementu sistēma,
ko uz mūsu planētas jau deviņpadsmitajā! gadsimtā bija atklājis un sistematizējis Men-fl deļejevs. Pirmā signāla zīme rādīja skaitliJ kas atbilda elementu periodiskās sistēmas | kārtas skaitlim, tas ir, protonu skaitam atomā. 1 Zīmes, kas sekoja pēc īsa pārtraukuma, at- ļ bilda masai (protonu un neitronu kopskai- ļ tam), tātad elementa veselos skaitļos izteiktajam noapaļotajam atomsvaram. Šie skaitļi bija nemainīgi visam kosmosam. Elementa ūdeņraža nebija. Acīmredzot es biju par vēlu ieslēdzis aparatūru. Pirmā manās piezīmēs i nāca kombinācija 2—4, tas, bez šaubām, bija hēlijs, atomskaitlis divi, masas skaitlis — četri… litijs 3—7 … berilijs 4—9… un tā tālāk. Līdz polonijam 84—210 es vēl tiku j līdzi. Nav ko brīnīties, ka pēc tam man kļuva , grūti, jo, piemēram, atzīmējot urānu, bija jā- ļ atzīmē jau 92—238. Kaut arī manās piezīmēs ļ vietumis bija robi, pārpratumu tomēr neva- ļ rēja būt.
Šī atklājuma pārsteigts, es izņēmu no "skapja mācību grāmatu ar tabulām un salī- ; dzināju.
Atomsvarus mēs izsakām decimāldaļās, ko sastāda attiecīga elementa izotopi ar dažādu neitronu skaitu. Būtnes, kas raidīja šīs zīmes, vienkāršības labad turējās pie noapaļotiem masas skaitļiem. Vienkāršs aprēķins rādīja, ka atšķirības no tiem skaitļiem, kurus lieto uz Zemes, nav nekādas. Tas šķietami apstiprināja meteoru analīžu rezultātā izvirzīto teoriju, ka šis izotopu sajaukums elcmen-' los ir nemainīgs ne tikai mūsu Saules sistēmā, bet pat visā mūsu Galaktikā. Kā nepazīstamās būtnes nosaukušas elementus, es, protams, nezināju, taču zinātnes valodā tam nebija nekādas nozīmes.