Starp citu, atceros, ka tieši tajā rītā, kad man atbrauca paka], es avīzes lapā, kurā ievīstīju savas zeķes, nejauši ieraudzīju horoskopu. Sai nedēļai skorpioniem tika pareģots: «Jūs sagaida iepriecinošas pārmaiņas. Jums paredzams ceļojums. Tomēr apvaldiet savu temperamentu un nemēģiniet skriet ar pieri sienā.» Bet, kā jau sacīju, tas man ienāca prātā tikai starp citu.
Daudz nopietnāka ir mana tieksme lauzīt galvu, mans smagais raksturs un nosliece uz fantazēšanu — šīs īpašības pamatoti piedēvē mana dzimtā novada ļaudīm. Iespējams, ka cēloņi tam meklējami viršu klajumu mazliet skumjajās ainavās, jo atceros, ka zēna gados bieži sēdēju uz kāda paugura un, sapņos ieslīdzis, raudzījos pāri sirmse- najiem kadiķiem, kas melnoja pie apvāršņa kā aizvēsturiski kapu pieminekļi. Vēl šodien es ar klusu smeldzi atceros šo klajumu — pirmā pavasara zaļuma klātu, violetā rudens tērpā un spokainajos bālajos ziemas miglas vālos tītu. Toreiz šis klajums vēl nepazina autoceļus un apmācībās izbraukušu tanku žvadzoņu. Pēdējās nedēļās man reizēm iešāvās prātā dīvaina doma: vai tās būtnes, ar kurām es biju nodibinājis sakarus, arī pazīst tādu klajumu.. . bet par to vēlāk.
Mans tēvs bija vienkāršs mežsargs. Pirmajā pasaules karā pazaudējis kāju un nespēdams vairs apstaigāt savu meža iecirkni, viņš bija spiests strādāt mežsaimniecības pārvaldes kantorī. Kaut arī tāpēc viņš bieži bija neapmierināts un īdzīgs, padarīdams man un manai pacietīgajai mātei dzīvi diezgan smagu, sirds dziļumos tēvs bija par mums ļoti norūpējies. Kad man bija jau pāri vienpadsmit gadiem, viņš reiz iesauca mani savā istabā un pateica, ka būšot jābrauc mācīties uz Lineburgas ģimnāziju, lai es dienās dzīvotu labāk nekā viņš pats. Cik grūti viņam bijis ar savu nožēlojamo algu samaksāt par manām studijām, es sapratu tikai vēlāk. Tas, ka viņa cerības uz manu labāku dzīvi piepildījās ļoti gausi, laikam bija mana vaina.
Pēc gatavības apliecības saņemšanas tēvs lika man izvēlēties — kļūt vai nu par skolotāju, vai par mācītāju. Atklāti sakot, nejutu aicinājumu ne vienā, ne otrā profesijā. Lai kļūtu par skolotāju, man trūka pacietības,'par mācītāju — vajadzīgās ticības. Toties jau pirmajos studiju semestros Hambur- gas universitātē es atklāju sevī noslieci uz dabaszinātnēm, un it īpaši mani saistīja atsevišķas problēmas fizikā. Pārvarējis nelielu tēva pretestību, sāku apmeklēt attiecīgās lekcijas un par spīti dažādām finansiālām grūtībām un trūkumam lekciju kursu izturēju. Pēc desmit semestriem cum laude [1] noliku valsts pārbaudījumu un drīz vien aizstāvēju diplomdarbu «Par elektromagnētisko viļņu izmērāmības robežām». Man likās, ka darbs ar dažām svaigām domām un aprēķiniem lietpratēju aprindās izraisījis zināmu ievērību, bet tā laika politiskā satraukuma dēļ interese par to drīz apsīka. Manai tālākajai karjerai ceļā stājās otrais pasaules karš un
mobilizācija armijā (kaut arī biju fiziski vāji attīstīts un stipri tuvredzīgs). Par to, kas nāca pēc tam, es vairs negribētu runāt. To, ka es paliku dzīvs, es pats uzskatu tikai par laimīgu gadījumu. Mazliet stīvais ceļgals un rēta pakausī ir vienīgās piemiņas no tā laika. Virsārsts Benders šodien ārkārtīgi uzmanīgi apskatīja šo rētu, bezgala daudz jautāja un beidzot ar zīmīgiem skatieniem pievērsa tai arī profesora uzmanību. Acīmredzot doktors Benders cer, ka rētas dēļ varēs pieskaitīt mani pacientiem, kas dabūjuši smadzeņu traumu, un tādējādi izskaidrot visu notikušo.
Mani tas tā kaitināja, ka es nevarēju savaldīties, nepateicis: «Virsārsta kungs, varu jums apgalvot, ka šis ievainojums drīzāk gan palīdzējis man pilnīgi un galīgi izārstēties no zināmiem smadzeņu darbības traucējumiem.»
Labi, galu galā tas nav svarīgi.
Kad 1946. gadā atgriezos no gūsta, tēvs jau bija miris. Māte man stāstīja, ka viņa kājas stumbenis, berzējoties gar protēzi — tas bieži vien gadījās arī agrāk — atkal iekaisis. Un tomēr viņš nav ļāvis pierunāties | neatstāt kantori un neatgriezties meža iecirknī, jo gandrīz visi pārējie vīrieši bijuši iesaukti. Tam visam vēl pievienojusies infekcija, un, dabūjis asins saindēšanos, viņš, pirmā pasaules kara novēlojies upuris, aizgājis bojā īsi pirms otrā pasaules kara beigām. Manai mātei vajadzēja atstāt dienesta dzīvokli, un arī man vairs nebija vietas dzimtajā līdzenumā.
Gadījums mani atveda uz Grīnbahas apkārtni, kur kāds līdzcietīgs zemnieks atjāva man, galīgi noskrandušam un pagrimušam subjektam, pārgulēt savā šķūnī. Atlīdzinot par palīdzību lauku darbos, viņš man uzdāvināja vecas civilista bikses un atļāva ēst pie sava galda. Tā es kļuvu par grīnbahieti. Kaut gan toreiz cilvēku bālajās sejās un izpostīto pilsētu drupās bija rakstīts posts un haoss, atceroties šo laiku, man tagad liekas, ka toreiz es tomēr esmu lolojis vislielākās cerības. Cerības, ka nekas nepaliks pa vecam un nākotnē, kaut arī grūtā un skarbā, valdīs darbs un saprāts.
Kad dzīve atkal iegāja normālās sliedēs, man pēc daudziem rakstiskiem iesniegumiem un ilgas gaidīšanas izdevās dabūt zinātniskā līdzstrādnieka vietu kaimiņpilsētas X universitātes institūtā.
Pēc šī īsā dzīves stāsta es mēģināšu aprakstīt notikumus, kuri, diemžēl, pagaidām nobeidzas Šajā istabā.
Pārdomājot, kad un kāda iemesla dēļ tas viss sācies, kāpēc manas dzīves līdz tam gausais, pat pārāk gausais ritms pamazām bija kļuvis straujāks, man prātā nāk otrā septembra vakars, kad man galvā pirmo reizi radās kādas idejas pirmmets.
Tās dienas rītā es kā vienmēr pēc nelielām brokastīm, tases tējas un margarīnmai- zītes, bez piecpadsmit minūtēm astoņos izgāju no mājam, lai savlaicīgi tiktu uz pilsētu, kur atradās mana darba vieta. Lai pievārētu apmēram sešpadsmit kilometrus, es izmantoju velosipēdu. Tas iznāca lētāk kā autobuss un padarīja mani neatkarīgu no saraksta. Apstāklis, ka man bija jālieto šis mazliet jau komiskais pārvietošanās līdzek* lis, kas uz šodienas fona izskatās tīri trūcīgi, liecina, ka manas ekonomiskās labklājības līkne, salīdzinot ar manu apkārtni, uzrādīja visai vāju tendenci kāpt uz augšu.
Arī institūtā viss vēl ritēja pa ierastajām sliedēm. No mazliet drūmajām telpām, kas prasīt prasījās pēc remonta, man ierādīja visdrūmāko istabu, pa kuras logiem varēja redzēt aklu sienu, kas iesniedzās debesīs, un dažas atkritumu kastes. Ja neskaita pāris sevišķi saulainas vasaras dienas, es nevaru atcerēties, ka būtu kādreiz izticis bez elektriskā apgaismojuma. Kad es vadīju praktiskos darbus un iepazīstināju medicīnas studentu grupas ar eksperimentālās fizikas pamatiem, ņemot talkā bezgala vecmodīgu aparatūru, tas bija vienmuļš kulija darbs, kas nevarēja ilgstoši dot apmierinājumu, turklāt atkārtojās nu jau devīto semestri. Katedras vadība apsolīja nākotnē interesantākas nodarbības, kas ļautu cerēt uz paaugstinājumu, taču šīs nodarbības varētu sākties tikai tad, ja attiecīgas iestādes piešķirtu līdzekļus moderna fizikas institūta būvei.' Bet šī lieta ievilkās.
Nostrādājies un pārguris, kā jau katru vakaru, es pulksten astoņpadsmitos atgriezos ar velosipēdu Grīnbahā. Bija skaists vakars ar liesmojoši dzeltenīgu saules rietu. Grīn- bahas tirgus laukums, salīdzinot ar drūmajām institūta telpām, kurās biju pavadījis visu dienu, laistījās zeltainā, gandrīz vai žilbinošā gaismā. Svaigi krāsotās mājas, kuru pirmajos stāvos atradās virkne jaunu veikalu ar lieliem skatlogiem, šim maznozīmīgajam tirgus miestiņam ar nepilniem četriem tūkstošiem iedzīvotāju šķita gandrīz vai lielpilsētnieciska izšķērdība.