Kad es kādu brīdi biju atradies šajā rožainajā garastāvoklī, kas gandrīz vai līdzinājās transam, es atkal sāku pētīt savas piezīmes, bet tagad man vairs nebija jātaustās pa tumsu, neizprotamu haosu — es spēju izdarīt elpu aizraujošus atklājumus. Visu to nav iespējams aprakstīt uz pāris psihiatriskās klīnikas recepšu blankām. Atšifrējums lasāms man konfiscētajās piezīmēs — no 21. burtnīcas līdz 25. Šoreiz gribu runāt tikai par vissvarīgāko.
Kādā piezīmju kombinācijā es, piemēram, bez grūtībām pazinu atomāro procesu, kas notiek, eksplodējot drausmīgajai ūdeņraža bumbai. Sākumā nāca 1 — 2 — 1 — 3 (kārtas skaitlis — 1, masas skaitlis — 2, kas atbilst deiterijam, un 1 — 3, kas nozīmē tri- tiju), ūdeņraža izotopi, ar kuru palīdzību uz Zemes pirmo reizi izdevās šis drausmīgais eksperiments. Tad sekoja dažu starpproduktu atomskaitļi un masas skaitļi līdz hēlijam … Bet tas zināms katram atomfiziķim un katrs interesents to var noskaidrot mācību grāmatās. Es gribu aprobežoties ar vispārinājumiem, ar gala secinājumiem un minējumiem, kas no visa tā izrietēja.
Vispirms radās jautājums, kāpēc tika pārraidīti tieši šie fakti. Vai tā bija informācija vai kaut kas vairāk? Jo tālāk es turpināju savus pētījumus, jo vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka signāli varēja nozīmēt arī brīdinājumu vai draudus. Bet kas un kāpēc brīdināja un draudēja? Vai signāli tika sūtīti tieši Zemei vai kosmosam vispār? Nebija domājams, ka signālu autori būtu vadījušies no eksperimentālajiem sprādzieniem uz Zemes: attālumi kosmosā ir pārāk lieli, nekā nedotu pat vismilzīgākās optiskās lēcas. Bet varbūt viņiem bija citas iespējas? Teiksim, elektromagnētiskie viļņi, kas atstarojušies atgrieztos atpakaļ. Tā viņi būtu spējīgi reģistrēt radioaktīvos mākoņus vai radioaktīvos putekļus, kuri acij gan nav redzami, bet pēc katra kodoleksperimenta draudoši un bīstami slīd pār Zemi. Kur nu vēl laiks, laiks! Cik ilgs laiks gan paietu, lai reģistrētu signālus, kas nāktu uz Zemi un no Zemes atpakaļ?
Ka jau tas bieži mēdz būt, jo vairāk es sāku signālus atšifrēt, jo vairāk mīklu radās. Tāpēc man jāatzīst, ka daudz kas no tā, ko es secināju, ir grūti pierādāms, jo bieži vien balstās uz tīri intuitīvu nojautu. Taču toreiz es cerēju savākt pēc iespējas vairāk apstiprinājumu saviem secinājumiem.
28. burtnīcā esmu vairākkārt mēģinājis pierādīt savu hipotēzi, kura, protams, nav bez trūkumiem. Tā kā piezīmes nu ir konfiscētas un es gandrīz ar tukšām rokām guļu psihiatriskās klīnikas palātā, tad daudz kas no toreiz pierādītā šķiet līdzīgs mirāžai. Bet varbūt es pats prāta aptumsumā esmu visu safantazējis? Pat šī doma man vairs neliekas tik drausmīga, kā varētu likties, jo esmu pārliecināts, ka patiesība galu galā uzvarēs. Bez tam taču arī Krīgeram tad vajadzēja būt prātā jukušam, ja ne pilnīgi ārprātīgam, jo tajās naktīs, sēžot savas mājas bēniņos, es par daudz ko šaubījos, bet viņš ar savu pāri plūstošo jaunības fantāziju uzņēma visu kā neapgāžamu patiesību.
Katru reizi, saticis mani institūtā, viņš lūdza, vai nevarot vakarā atbraukt uz Grīn- bahu.
— Jūs pametat novārtā savu draudzeni, viņa dusmosies uz mani, — es jokodamies atmetu ar roku. Es reiz biju redzējis Krīgeru iznākam no universitātes ar meiteni zem rokas. Tā bija gracioza tumšmataina būtne īsos, kuplos svārciņos, kas kļāvās ap viņas garajām, slaidajām kājām.
— O nē, viņa nav dusmīga. Inge to pilnīgi saprot, — Krīgers paskaidroja pārliecināts un ne bez lepnuma.
— Tātad jūs viņai tomēr esat stāstījis. Jūs taču nedrīkstējāt nevienam neko teikt, -— es teicu mazliet neapmierināts un padraudēju piesarkušajam Krīgeram ar pirkstu.
Uz kādu mirkli mani pārņēma smeldzošas skumjas, kurām es tikai tāpēc ātri tiku pāri, ka biju bezgala aizņemts ar savu atklājumu, — citām jūtām vienkārši neatlika vietas. Man drīzāk vajadzētu no sirds apskaust Krīgeru par tik saprātīgu mīļoto.
Gribu mēģināt vēlreiz pēc iespējas lietišķāk apsvērt hipotēzi, ar kuru mēs — Krīgers un es — beidzot mēģinājām izskaidrot signālus. Kas tad īsti raidīja šos signālus, un no kurienes tie nāca?
Sākumā es vairījos no pārāk drosmīgiem minējumiem un orientējos uz kādu mūsu Saules sistēmas planētu. Bet tas ir maz ticams, vismaz ne ar ko nav pierādāms, ka uz Marsa vai Venēras eksistē tik augsti attīstīta un organizēta dzīvība kā uz Zemes. Apstākļi tur laikam ir pārāk nelabvēlīgi un piemēroti tikai primitīvāko dzīvo būtņu vai augu pasaulei. Uz Saules sistēmas tālākajām planētām, piemēram, uz Jupitera milzīgās lodes, dzīvības eksistence ir vēl mazāk ticama. Sīs planētas atmosfēra laikam sastāv no metāna, amonjaka un ūdeņraža un tur plosās šausmīgas vētras. Daži no daudzajiem (vismaz 11) Jupitera mēnešiem tik kolosāli atstaro Saules gaismu, ka no tā var secināt par milzīgas atmosfēras esamību. Sastopami zinātnieki, kas no šī fakta secina (man tas liekas pārāk drosmīgi), ka uz Jupitera mēnešiem ir iespējama augsti attīstīta dzīvība, kaut arī milzīgais attālums no Saules rada ļoti zemu temperatūru. Taču ļoti vienkārši izdevās konstatēt, ka ne par vienu no mūsu Saules sistēmas planētām un to mēnešiem nevar būt ne runas. Tai laikā, kad mēs klausījāmies signālus, šīs planētas un mēneši vai nu nemaz nebija saskatāmi, vai arī atradās pavisam citā virzienā.
Diemžēl, manās zināšanās astronomijā ir lieli robi un pat to, ko es kādreiz zināju, lielākoties atkal esmu aizmirsis. Turklāt biju pārāk aizņemts ar savas specialitātes problēmām. Speciālists astronoms un attiecīgi instrumenti man būtu ļoti noderējuši, bet, tā kā pagaidām vēl nevienam negribēju uzticēties, es biju atkarīgs no pāris universitātes bibliotēkā atrodamajām astronomijas mācību grāmatām, ko izmantoju kā vienīgo informācijas avotu, un spīdekļu novērošanai turpat blakus antenai uz īpaša statīva pie- rīkoju vecu mednieka tālskati, ko biju mantojis vēl no sava tēva.
Likās neticami, bet vienīgā iespēja varēja būt tā, ka signāli nāca no planētām, kas atradās kādā no mūsu Saules sistēmai vistuvākajām zvaigžņu sistēmām.. Tomēr būtu pārāk liela pašpārliecinātība iedomāties, ka starp milzīgi daudzajiem zvaigznājiem mūsu Saules sistēmā vienīgajā ir planēta, ko apdzīvo inteliģentas dzīvas būtnes. Pieņemt kaut ko tādu nozīmētu atkārtot Prometeja kļūdu — iedomāties, ka Zeme atrodas izplatījuma centrā. Mūsu Piena Ceļš vien sastāv no apmēram miljona sauļu, ap kurām riņķo planētas: uz katras no tām dzīvība ir tikpat iespējama kā uz Zemes. Bet pat vistuvākās no šīm sistēmām atrodas daudzu gaismas gadu attālumā. Mums vistuvākā zvaigzne ir Proksima Centaura zvaigznājā, kas atrodas 4,2 gaismas gadus tālu, bet spožais Sīriuss — jau 8,8 gadus. Taču pēc attiecīgiem
pētījumiem zinātnieki ari šo zvaigžņu planētas uzskata par neapdzīvotām. Angļu un amerikāņu zinātnieki vērš savas milzu antenas pret Valzivs un Eridana zvaigznājiem, kuri dažādu apstākļu dēļ ļauj cerēt uz veiksmi. Un tomēr — man laimējies pirmajam, tieši man!
Pēc ilgākiem vērojumiem, mērījumiem un zvaigžņu karšu studijām es neapšaubāmi konstatēju, ka signālu virziens sakrīt ar Liras zvaigznāja atrašanās vietu, pie tam visaugstāko intensitāti es arvien sasniedzu tad, kad antena ir pagriezta pret Vegas zvaigzni. Bet šī skaistā zvaigzne — spoži mirdzošā milzīgā saule, atrodas no mums 26 gaismas gadus tālu. Ja pieņemtu, ka signāli nāk no kādas Vegas planētas, un zinātu, ka elektromagnētisko viļņu intensitāte sakrīt ar attāluma kvadrātu, tad uz minētās planētas būtu jāatrodas tik kolosālas jaudas raidītājam, kādu mēs, ņemot vērā mūsu pašreizējās tehniskās iespējas, nevaram pat iedomāties.