dziļš klusums uz tikko saklausāmu traucē- 1 jumu šņākoņas fona, likās, it kā izplatījumā i būtu aizvērušies milzīgi melni vārti.
— Ko tas nozīmē? — Krīgers čukstēja, kad 1 mēs kādu brīdi bijām sēdējuši, mulsi klusē- 1 jot.
— Iespejams, ka citu viļņu traucējumi. Ta J saucamā sfēru mūzika. Vajadzētu pārbaudīt j aparātus, — es mēģināju izskaidrot, bet Kri- 1 gers kratīja galvu.
—■ Nē, — viņš teica ar fanātiskas sājus- 1 mas izteiksmi sejā, — nē, tā bija viņu himna. 1
Pie šīm domām viņš arī palika.
Es izslēdzu aparatūru, jo bija jau pāri pus- 1 naktij. Krīgers ilgu laiku klusējot skatījās 1 zvaigznēs. Beidzot viņš pievērsās man un J attīstīja pārsteidzošu teoriju par nepazīs-j' tamo būtņu sabiedrisko dzīvi un valsts ļ formu.
— Ziniet, profesora kungs (v'iņš mani ci- 1 tādi vairs nesauca), mans vecais domā, ka I tiem tur augšā ir taisnīga pasaule jau tāpēc ļ vien, ka viņi vairs negrib karu. Kaut kas ■ līdzīgs sociālismam, — Krīgers pieliecās 1 man tuvāk. — Mans vecais kungs, starp ' citu, ir nosvēries mazliet uz kreiso pusi, bet i tagad, kad esmu dzirdējis viņu himnu, es | arī pats gandrīz tam ticu.
Es nosodoši pašūpoju galvu.
— Bet Krīger! Tātad jūs jau arī savam j tēvam esat izstāstījis!
Viņš apjucis paskatījās sānis un sāka rīko- ļ 122 ties ar aparatiem. Attiecība uz Krīgera teikto es domāju…
.. . Dakter Bender! …
6
Vakar bija milzīgs skandāls. Man atņēma piezīmes. Daļēji es pats biju vainīgs, jo saņemtie atvieglojumi bija padarījuši mani pārāk nekaunīgu un pārdrošu. Es nebeidzu pirms rītausmas, bet mierīgi rakstīju tālāk un pārāk vēlu pamanīju pa gaiteni nākam dakteru Benderu. Kādēļ viņam bija ienācis prātā apciemot mani vēl pirms brokastīm, es nezinu. Durvis atsprāga jau tad, kad es vēl izmisīgi centos pabāzt rokrakstu zem segas, pie tam viena lapiņa izslīdēja un nolidoja uz grīdas.
Iedegās gaisma.
— Labrīt, — es sveicināju, izlikdamies, it ka nekas nebūtu noticis, bet dakters Benders jau bija ieraudzījis lapu. Viņš pamana itin visu. Viņš pacēla lapu un kādu brīdi, saraucis pieri, to pētīja, kamēr māsiņa, viņa neiztrūkstošā pavadone, sastingusi kā sālsstabs, stāvēja durvīs.
— Vai es drīkstētu zināt, doktor Vulfa kungs, ko tas nozīmē? — viņš beidzot jautāja ar visnopietnāko sejas izteiksmi un no-
rādīja uz iespiesto virsrakstu «Universitātes psihiatriskā klīnika».
— Ak, tikai tāds neliels laika kavēklis, — es atbildēju un mēģināju nomierinoši pasmaidīt.
— Vai jums ir vēl daudz tādu lapiņu? — viņš turpināja savu pratināšanu.
Nebūtu bijis nozīmes melot, un es izvilku pārējo, lai viņam un sev aiztaupītu pazemojošo kratīšanas procedūru.
— Lūdzu!
Viņš apskatīja arī pārējās lapiņas un tad pateica tiesas priekšsēdētāja tonī:
— Jums laikam ir skaidrs, doktor Vulfa kungs, ka tas te ir valsts īpašums. Tā kā jūs savā stāvoklī neatbildat par savu rīcību, pārvaldei neziņošu, taču tā es to neatstāšu.
Viņš svinīgi uzlika manu rokrakstu uz māsiņas paplātes un jau gribēja doties prom. Taču mans mērs bija pilns. Vēlreiz konfiskācija, tas nu bija par daudz!
— Es pieprasu, lai jūs to nodotu profesoram. Viņš izlems, vai es to saņemšu atpakaļ vai ne, — es sāku kliegt. — Es jums lūdzu izsniegt man papīru, bet jūs man to liedzāt. Es protestēju!
— Nomierinieties. Māsiņa iedos jums tableti, — dakters Benders teica vēsi. Bet pēc tā, kā noraustījās daktera Bendera seja, es sapratu, ka viņš sāk šaubīties, un man atausa cerības.
Vakarpusē tiešām atnāca profesors — ar manuskriptu rokā. Daktera Bendera pedantiski ierēdnieciskais raksturs šoreiz bija nācis man par labu. Viņš manuskriptu tiešām bija nodevis savam šefam.
— Jūs gādājat par pārsteigumiem, manu mljo doktor Vulf, — teica profesors pa daļai uzjautrināts, pa daļai- saīdzis. — Tas nu gan bija skaists teātris. Es tomēr gribētu jūs ļoti lūgt turpmāk izmantot pašam savu papīru. Es devu rīkojumu, lai jums ļauj iegādāties to par savu naudu.
— Cik maksā šis bloknots? Es par to samaksāšu, lai dakteram Benderam nebūtu sarežģījumu ar pārvaldi. Lejā pie šveicara ir vēl deviņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, — es vēlīgi paskaidroju.
— Lai paliek, — profesors atmeta ar roku, — jums, šķiet, dakters Benders ne visai iet pie sirds. Bet jūs darāt viņam pāri. Viņš ir ļoti izdarīgs un apzinīgs ārsts.
Tā kā manā klusēšanā viņš nesaklausīja piekrišanu, profesors, palūkojies uz durvīm, turpināja klusākā balsī:
— Jūs viņam nudien darāt pāri. Viņa kļūda varbūt ir tikai tā … Nu, teiksim, tā … redziet, viņš gadiem ilgi kā eremits dzīvo šajā slimnīcā, viņam nav ne ģimenes, ne draugu. Viņš nevarētu izturēt, ja pats neticētu sava darba lielajam nozīmīgumam. To pasauli, kas atrodas ārpus slimnīcas, viņš redz tikai pa šo logu. Pēc viņa domām, tā ir ļoti labi iekārtota un taisnīga pasaule.
— Un pēc jūsu domām? — es iestarpināju.
Taču profesors izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējis, un turpināja:
— Jūs nostādāt dakteru Benderu smagas problēmas priekšā. Viņš gandrīz nespēj iedomāties, ka jūsu ievietošana šeit ir netaisnīga. Bet, ja dakteram neizdosies uzstādīt apmierinošu diagnozi, tad viņam kļūda būs jāatrod sevī, savā mediķa nemākulībā. Un tas būtu tas ļaunākais, kas ar viņu varētu atgadīties. Starp citu, uz mani tas neattiecas, jo es jau pārāk ilgi strādāju par ārstu. Ja es dakteram Benderam gribētu paskaidrot, ka ārpus slimnīcas ne vienmēr viss ir kārtībā … vārdu sakot, mani vissaudzīgākie tāda veida mēģinājumi izraisīja viņā tādu izbrīnu, gandrīz vai šausmas, ka es sava amata interesēs mitējos to darīt, jo dakters Benders savā naivitātē un pārliecībā par šādas rīcības godīgumu laikam būtu spējīgs… bet lai paliek… Galu galā tas te neiederas. Būtībā viņš ir lāga zēns un varbūt visvairāk ilgojas pēc pacientu cieņas un mīlestības. Viņa traģēdija ir tā, ka tas viņam nekādi neizdodas. Savā manuskriptā jūs viņu tīri jauki esat raksturojis. Par laimi viņš daudz ko no tā nebija izlasījis, taču, apzinīgs cilvēks būdams, viņš to tūdaļ ienesa manā istabā, kaut arī ļoti cerēja pēc šīm piezīmēm secināt, ar ko īsti jūs slimojat. Tātad turpmāk es lūgtu rakstīt tikai uz sava papīra!
Profesors nolika lapiņas uz segas. Durvīs viņš vēlreiz apstājās.
— Es gandrīz visu izlasīju. Izsvītrojiet, lūdzu, vismaz pilsētas nosaukumu, kamēr jūs to kādam nodosiet vai publicēsiet. Grīn- bahu diez vai kāds pazīst, toties pazīst X. Kaut arī jūs bijāt tik laipns un manu vārdu tur neesat iemūžinājis, tomēr katrs tūlīt uzzīmētu … bet to, velns parāvis, es tomēr nevēlētos.
Viņš pamāja — pa pusei draudot, pa pusei uzjautrināts, un tad baltais virsvalks pazuda gaitenī. Tā kā viņš bija tik laipns un atdeva manuskriptu, es respektēju viņa vēlēšanos un izsvītroju pilsētas nosaukumu. Jā, izmainīšu arī cilvēku vārdus. Mans stāsts tāpēc nekļūs mazāk patiess.
Tā nu iznāk, ka šovakar es rakstu spuldzes gaismā ar lodīšu pildspalvu līniju blokā, ko man pagādāja māsiņa. Kaut arī dakters Benders diez vai tam piekristu, esmu pārliecināts, ka viņš neuzdrošināsies mani traucēt. Es rakstu tagad mierīgi, un visi šie labvēlīgie apstākļi, bez šaubām, ievērojami uzlabos mana rokraksta salasāmību.