Nav slikti, ka tagad varu mierīgi visu pārdomāt, jo notikumi, kurus attēloju līdz šim, bija, tā sakot, laimīgs laika sprīdis. Radoša darba pilnās stundas nebija grūti attēlot. Tikai vēlāk parādījās ēnas, aizvien vairāk sabiezēja tumsa, līdz beidzot te, šinī iestādē, pienāca gals.
Tam vakaram, kad Krīgers savādajās skaņās bija saklausījis nepazīstamo būtņu himnu,. divus vakarus pēc kārtas sekoja klusums. Mēs meklējām aparātos kaut kādu kļūmi, noskaņojām antenu, mainījām frekvenci, bet nekā nesaklausījām. Trešajā vakarā ap pulksten vienpadsmitiem signālus pēkšņi atkal varēja dzirdēt. Tiesa, tie nāca no citas puses. Vai tas nerunāja par labu raķešu hipotēzei?
Satriecošākais bija tas, ka šoreiz signāli skanēja pilnīgi citādi. Nebija ne runas par saprotamību, par atomskaitļiem un masas skaitļiem, par atšifrējamiem signāliem. Signālu uzplūdi un atplūdi nāca tik strauji, ka pat dzirde, nerunājot nemaz par zīmuli, nespēja tikt līdzi. Dūkoņa turpinājās gandrīz nepārtraukti pusstundu, stundām ilgi, un mums nebija ne mazākās jausmas, ko tas nozīmē. Varbūt šīs būtnes gribēja pastāstit par sevi un savu zvaigzni kaut ko citu. Mēs pat nezinājām, vai tām ir valoda mūsu izpratnē. Varbūt viņas saprotas ar zīmēm, ar matemātiskām formulām vai citādiem līdzekļiem. Visā visumā šķita, ka šie signāli ir mēģinājums nodibināt kontaktu, un viņas laikam pielietoja visdažādākās sistēmas cerībā, ka mēs kādu sapratīsim. Tātad dzirdamo signālu steigā jautās kaut kas izmisīgs, bet tas varēja mums tikai izlikties. Kādu brīdi mēģinājām kaut ko izdibināt, bet tad, paklausot saprātam, metām mieru, jo, pamatojoties uz vienkāršajiem zinātniskajiem apsvērumiem, nācām pie atziņas, ka ar mūsu tagadējiem palīglīdzekļiem galā netiksim. Mums bija nepieciešami oscilogrāfi
un magnetofona lentes, lai šos signālus uztvertu, elektronu smadzenes, lai tos atšifrētu, un tā tālāk, Varētu brīnīties jau par to vien, ka mēs ar saviem samērā primitīvajiem aparātiem esam panākuši pat tik daudz. Sākumā visai sarežģīti bija, piemēram, katru reizi pareizi nostādīt antenu. Astronomiskā pulksteņa mehānisms, kas to precīzi virzītu līdzi zvaigžņu kustībai, maksātu, protams, pārāk dārgi, un tā Krīgers kādu vakaru atveda sinhrono motoru, kas viņam it kā esot bijis saglabājies mājās. Es negribēju laupīt viņam prieku, bet biju pārliecināts, ka viņš šo motoru par savu trūcīgo kabatas naudu nopircis kādā krāmu bodē. Ar dzensiksnām un zobratiem mēs dabūjām attiecīgu pārnesumu, bet Grīnbahā bija, diemžēl, pārāk niecīga spēkstacija. Atkarībā no tīkla slodzes strāvas periodu skaits un līdz ar to mūsu motora apgriezienu skaits stipri svārstījās, un kļūdas laiku pa laikam tomēr bija jāregulē ar roku. Motors funkcionēja, bet prieka no tā bija maz. Kā jau teikts, mums trūka visa kā. Pat visas Nīdermeijera bagātības nepietiktu, lai finansētu turpmākos plānveidīgos pētījumus.
Krīgers ar katru dienu neatlaidīgāk centās pierunāt mani oficiāli paziņot par mūsu atklājumu, lūgt palīdzību zinātniekiem, sabiedrībai, valdībai, bet es joprojām vilcinājos. Vai viņš šo vilcināšanos iztulkoja kā kautrību vai bailes no lieka skaļuma, taču savā jaunības nepacietībā samierināties ar manu klusēšanu nespēja. Tā viņu pamazam gandrīz vai izveda no pacietības. Viņš varēja mani stundām ilgi gandrīz vai tēvišķīgi pierunāt, dusmoties, lūgties, lai taču ļaujot viņam rīkoties, ja jau es pats negribot, ja nemākot… Bet es allaž atteicos. Pa daļai tiešām aiz neizprotamas kautrības, bet pa daļai tāpēc, ka visi rezultāti man rādījās sakārtota un piecsimt lappušu bieza, cūkādas vākos iesieta manuskripta veidā, ar zīmējumiem un līknēm — disertācija par excel- lence[2].
Bet, lai atzīmētu darba noslēgumu un sagādātu pašiem prieku, es nolēmu tajā vietā, kur bija dzimis mūsu atklājums, tas ir —ļ manās bēniņtelpās, sarīkot mazas svinības, kurās bez Krīgera gribēju ielūgt ari Janeku. Biju pārliecināts, ka Janekam ir uz to pilnīgas tiesības, jo viņa būvētā antena funkcionēja tiešām lieliski. Krīgers tam tūlīt piekrita, sacīdams, ka tas esot pats par sevi saprotams. Vīns man vēl turējās, jo pirms divām nedēļām vēlēšanos mūs apciemot bija izteicis Nīdermeijers, bet es, aizbildinādamies ar steidzamiem darbiem, biju viņam atteicis. Tagad, kad man vajadzēja risināt tādas problēmas, tērgāšana par vannām un Per- sijas šahienēm būtu man vienkārši nepanesama. Mūsu svinībām bēniņos bija jānotiek 16. novembra vakarā (manas dzimšanas dienas priekšvakarā, ko es gan nevienam neizpaudu), bet līdz tam laikam mēs ar Krīgeru kalām nākotnes plānus.
Vajadzēs, protams, noteikt citu staciju atrašanās vietu, lai, nosakot leņķi, Doplera efektu un tā tālāk, atrastu signalizācijas virzienu, attālumu un relatīvo kustību izplatījumā attiecībā pret Zemi. Kā es, tā Krīgers iztēlojāmies milzīgu antenu tīklu, visos kontinentos, kur katra antena bija vismaz piecdesmit un septiņdesmit metru diametrā un kas kolosāli uzlabotu uztveršanas kvalitāti. Pie visām šīm milzīgajām kosmosam pievērstajām ausīm sēdētu kvalificēti zinātnieki, kas uztvertu signālus, ar elektronu smadzeņu palīdzību tos atšifrētu, tādējādi veicot aizraujošu pētniecības darbu, kura gaitā tiktu iegūta izsmeļoša informācija par mums nepazīstamajām būtnēm. Krīgers uzstāja, ka ar milzīgu raidītāju katrā ziņā jāpamēģina nosūtīt atbildi, pārraides sākot ar signālsis- tēmu par atomskaitļiem un masas skaitļiem, kuri mums jau pašā sākumā bija palīdzējuši izprast uztvertos signālus. Protams, signāli bija pārraidīti acīmredzot jau pirms daudz gadiem, un paies atkal daudz gadu, kamēr pienāks mūsu atbilde, kuru šīs būtnes tik nepacietīgi gaidīja. Bet katrā ziņā bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tām darīt zināmus mūsu turpmākos nodomus un apgalvot, ka arī uz Zemes pamazām uzvar saprāts un mēs esam nonākuši pie atziņas, ka atomkarš nozīmētu planētas pilnīgu iznīcību.
Kādas neiedomājamas iespējas pavērtos sadarbojoties, abpusēji apmainoties ar zinātnisko informāciju un tehnisko pieredzi! Piemēram, kā būtu, ja mēs kopā izstrādātu kosmosa apgūšanas projektu? Kaut attālumu dēj tas viss prasītu gadu desmitus, vai cilvēces attīstības vēsturē tam būtu kāda nozīme?
Kā jau sacīju, palaikam mūsu fantāzijā dzima pavisam utopiski projekti.
Šo drosmīgo projektu realizēšanai gribējām aicināt palīgā angļu un amerikāņu zinātniekus. Sevišķi mēs cerējām uz angļu zi* nātnieku palīdzību, jo Anglijā kādu laiku jau tika veikti ievērības cienīgi, tomēr neveiksmīgi eksperimenti, lai nodibinātu sakarus ar citām planētām; bez tam Anglijā vajadzēja būt aparatūrai un tādām iekārtām, kuru pārbūve nesagādātu pārāk lielas grūtības. Vislielākās cerības Krīgers — tāpat kā es, kaut es to neizteicu, — lika uz Padomju Savienības palīdzību. Šī milzu zeme ar savām kolosālajām, neizsmeļamajām iespējām kosmosa pētīšanā un apgūšanā ir aizsteigusies tālu priekšā citām zemēm. Zinātniskie institūti, novērošanas stacijas, dienu no dienas augoši pieredzējušu un aizrautīgu jaunu zinātnieku kadri … un visam tam bija nekur citur neredzēts vēriens. Varbūt manu uztveršanas iekārtu varētu iebūvēt kādā no kosmiskajām raķetēm? Ņemot vērā kolosālās kravas, ko šīs raķetes spēja nest līdzi, — ASV tām ne tuvu netika klāt — tas nebūtu grūti. Un tieši Padomju Savienībā zinātniekus ]oti interesēja jautājums par dzīvības eksistenci uz citām planētām.
Tas viss bija ļoti skaisti, taču 16. novembrī parādījās pirmās drūmās ēnas.
Mēģināju bēniņus, cik vien tas bija iespējams, uzpost svētkiem. Kaktā aiz aparātiem blakus vecajam dīvānam bija nolikts mazs, ar baltu galdautu pārklāts galdiņš. Vectēva krēslu bijām pārklājuši ar segu, lai no pol- sterējuma nesprauktos laukā jūras zāles. Liela bļoda ar sagatavotām sviestmaizēm atradās pie rokas, bet spainī ar aukstu ūdeni gulēja trīs Mozeles vīna pudeles, kuras es, var teikt, biju «nospēris» Nīdermeijeram. Tas viss izskatījās kā omulīga maza sala vecās stāvlampas dzeltenajā gaismas lokā, kamēr zirnekļu tīkliem klātās sijas visapkārt bija ienirušas puskrēslā. Man šķita, ka viss iekārtots ļoti mājīgi.