Выбрать главу

Mēs gribējām sākt pulksten divdesmitos. Krīgers atnāca desmit minūtes ātrāk. Punk- tualitāte bija viena no viņa labajām īpašī­bām. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks ar mazliet paīsām piedurknēm un balts krekls ar pelēku kaklasaiti, liekas, draudzenes dā­vināts. Tas bija Krīgera goda uzvalks, kurā viņš mēdza ierasties uz eksāmeniem. Mati viņam bija rūpīgi sasukāti, un ienākdams viņš vēlreiz zagšus ielūkojās kabatas spo­gulītī.

—     Jūs izskatāties ļoti iespaidīgi, Krī­ger! — es no bēniņtelpas dziļumiem uz­saucu.

Viņš mulsi pasmaidīja un uzmanīgi apsē­dās uz dīvāna, rūpīgi pavelkot bikses. Visa viņa izturēšanās bija pastīva, gandrīz aiz­kustinoši svinīga, it kā šodien būtu kāda īpaša svētku diena. Mēs mazliet papļāpājām, gaidīdami Janeku.

Es baidījos, ka Janeks vispār neatnāks. Kad es viņu sameklēju sabrukušajā kalvē, viņš acīmredzot bija vēl sliktākā garastā­voklī nekā parasti.

—    Kas jums gribēt no manis, doktor? — viņš jautāja un paskatījās manī tā, it kā es būtu viņa nelaimes vēstnesis.

—    Neko citu kā ielūgt jūs uz glāzi vīna, Janek. Bēniņos, kur mēs toreiz uzstādījām antenu. Parīt vakarā, ja vien tas jums ir ērti.

Viņš bija ļoti izbrīnījies. Sādi ielūgumi viņam, kā redzams, nekad nebija gadījušies, un viņa drūmajā olīvkrāsas sejā bija nepār­protami lasāmas aizdomas.

—  Kāpēc? •— viņš gribēja zināt.

—   Nu tāpēc, ka jūs, Janek, man tik laipni palīdzējāt, — es teicu, iedrošinoši smaidī­dams.

—   Labi, es nākt, — viņš beidzot piekrita ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņu lūgtu ieras­ties uz tiesas sēdi, tā ka es gandrīz vai no­žēloju savu ideju.

Divdesmitos trīsdesmit mēs uz kāpnēm iz­dzirdējām viņa soļus. Tādiem nedrošiem, gandrīz vai zaglīgiem soļiem iet cilvēks,, kas jauš briesmas un tāpēc piesargās. Bija pa­visam savādi dzirdēt cilvēku tā zogamies, un es neviļus aizturēju elpu. Pamanīju, ka Krī­gers jūtas tieši tāpat, jo viņš teikuma vidū apstājās un uzmanīgi ieklausījās. Beidzot Janeks iznira no jumta siju tumsas.

—    Labvakar, — viņš teica īdzīgi un aši paskatījās uz Krīgeru, kuru vēl nepazina.

Janeks kā vienmēr bija ģērbies savās sa­lāpītajās biksēs un gadalaikam nepiemērotā plānā, novalkātā žaketē. Tā kā viņam acīm­redzot ļoti sala, tad ap kaklu tam bija aptīts vecs vilnas kaklauts. Janeka tumšā seja bija iedzeltena.

—   Apsēdieties, Janeka kungs! Šeit uz dī­vāna vai krēslā, kā gribat, — es jautri uz­saucu, lai neļautu viņam samulst.

Pēc nelielas vilcināšanās Janeks apsēdās Krīgeram blakus uz dīvāna un atkal, šoreiz no sāniem, nopētīja jauno cilvēku. Krīgers atbildēja ar tādu pašu skatienu un sakārtoja kaklasaiti, it kā kaunētos par savu vienkāršo eleganci šī trūcīgi ģērbtā cilvēka priekšā. Tad viņš mulsi, jauneklīgi pasmaidīja — tas tuvina cilvēkus.

—    Ko jūs labāk gribat, desu vai šķiņķa maizīti, Janeka kungs? Es parasti ēdu desu, jo tā ir lētāka, bet šoreiz pagaršosim šķiņķi. Tāpēc ņemiet, lūdzu, no šīs puses.

Janeks vēlreiz paskatījās uz Krīgeru un pēkšņi pasmaidīja.

—  Paldies. Man arī garšo šķiņķ.

Šķita, ka starp viņu un Krīgeru no pirmā acu uzmetiena radušās simpātijas.

Janeks noēda trīs maizītes, likās — tikai aiz pieklājības vien, bez izsalkuma, taču, spriežot pēc viņa skatiena un stipro zobu kampiena, varēja manīt, ka īstenībā viņš alkst pēc šiem gardumiem. Kas zina, kad viņš pēdējo reizi bija kaut ko nopelnījis un kārtīgi paēdis. Tad viņš atkal sēdēja kluss, sasvēries mazliet uz priekšu, rokas starp ceļiem iespiedis. Dziļās krunkas viņa olīvkrāsas sejā šķita kā iecirstas, tikai tumšo acu skatiens slepeni un aizdomīgi pētīja bēni­ņus un aparātus. Savāds un mazliet baigs vīrs. Viņš līdzinājās glūnošam zvēram, kas varēja kļūt bīstams, ja to sakaitināja.

—   Redziet, Janeka kungs, tur ir jūsu an­tena. Tā mums ļoti noderēja. Liels paldies par jūsu labo darbu, — es teicu un ielēju viņam vīnu.

—    Tātad uz tālāko veiksmi! Dzeriet, Janeka kungs, prozīt! — Krīgers uzsauca un pacēla savu glāzi. Šķita, ka Janeks sāk vi­ņam patikt arvien vairāk.

—   Prozīt, jaunais cilvēk! — Janeks viņam pateicās, un tikko manāms smaids atkal pār­slīdēja pār viņa seju. Tad, atliecis galvu tā, ka no kalsnējā kakla šķautnaini izspiedās ādamābols, viņš bez trokšņa ietecināja vīnu rīklē. Viņš dzēra samērā izsmalcināti. Acīm­redzot viņam bija pieredze vīna dzeršanā.

Krīgers jautāja, kā viņam garšojot vīns, un Janeks teica, ka tas esot mazliet paskābs. Viņa dzimtenē vīns esot maigāks.

—   Vai drīkstētu jautāt, kur ir jūsu dzim­tene? — Krīgers gribēja zināt.

Janeks kādu brīdi klusēja un stīvi raudzī­jās uz priekšu, it kā šis jautājums būtu atkal padarījis viņu aizdomīgu, bet tad lēnām, it kā klausīdamies atmiņu balsī, sāka stāstīt par Triestu, par zilo Adrijas jūru un Opci- nas kalnu.

—   Stāstīt, ka skatiens no augšas ir asto­tais pasaules brīnums. Tur es bijis mājā. Saule tur silts, tik silts … — viņš apklusa un atmeta ar roku, it kā tas viss būtu sen izsapņots.

Es negribēju tālāk jautāt, un Krīgers at­kal dzēra uz Janeka veselību:

—   Uz jūsu dzimteni, Janeka kungs!

—   Man ne ir nekāda dzimtene vairs, — Janeks atbildēja cietā balsī.

Pēc otrās pudeles Krīgers kļuva arvien jautrāks. Pēkšņi viņš norāva savu skaisto, pelēko kaklasaiti, atpogāja svārkus un virs­krekla augšējo pogu.

—   Sasodīts, cik te karsti! — viņš sacīja, kaut arī šajā gadalaikā par to nevarēja būt ne runas. Laikam viņš darīja to tikai tāpēc, lai kļūtu pēc iespējas līdzīgāks Janekam. Šķita, ka Krīgeru jau ilgi moca kāda doma, un, iedzēris vēl malku vīna, vīņš pēkšņi iz­grūda:

—   Vai jums nešķiet, profesora kungs, — viņš norādīja uz aparātiem, — ka mums vajadzētu Janeka kungam par to tur pastās­tīt? Viņu tas noteikti interesētu, citādi viņš nesapratīs, kāpēc mēs viņu esam ielūguši… Nē, nē, manuprāt, viņam tas katrā ziņā jā­pastāsta!

Tā pie sienas piespiests, es nevarēju pa­teikt «nē», neapvainojot Janeku.

— Labi, lai jums būtu mierīga sirds, Krīger, — es visai negribīgi piekritu.

Vīna un savas sajūsmas spārnots, Krī­gers pieliecās tuvāk Janekam un sāka vispā­rējos vilcienos stāstīt par mūsu atklājumu. Krīgera acis spīdēja, viņš vicināja rokas un jutās pilnīgi savā elementā. Viņš stāstīja par noslēpumainajām zvaigžņu būtnēm un to augsto attīstību, izdarot kā parasti savu mūžīgo kļūdu, bez kuras nespēja iztikt, — runājot par šīm būtnēm tā, it kā viņas būtu līdzīgas cilvēkiem un šīs planētas valsts iekārtai, mācoties no drausmīgās pieredzes, būtu sprausts par mērķi nodrošināt taisnību un mūžīgu mieru. Viņš tīksminājās ar spilg­tajām nākotnes ainām, izteica cerību, ka arī uz Zemes sabiedrībai jānonāk pie tādiem pašiem secinājumiem kā būtnēm uz tālās planētas… Krīgers acīmredzot nepanesa daudz alkohola, jutās tagad sevišķi pacilāts un ļāvās jauneklīgai sajūsmai.