Mēs gribējām sākt pulksten divdesmitos. Krīgers atnāca desmit minūtes ātrāk. Punk- tualitāte bija viena no viņa labajām īpašībām. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks ar mazliet paīsām piedurknēm un balts krekls ar pelēku kaklasaiti, liekas, draudzenes dāvināts. Tas bija Krīgera goda uzvalks, kurā viņš mēdza ierasties uz eksāmeniem. Mati viņam bija rūpīgi sasukāti, un ienākdams viņš vēlreiz zagšus ielūkojās kabatas spogulītī.
— Jūs izskatāties ļoti iespaidīgi, Krīger! — es no bēniņtelpas dziļumiem uzsaucu.
Viņš mulsi pasmaidīja un uzmanīgi apsēdās uz dīvāna, rūpīgi pavelkot bikses. Visa viņa izturēšanās bija pastīva, gandrīz aizkustinoši svinīga, it kā šodien būtu kāda īpaša svētku diena. Mēs mazliet papļāpājām, gaidīdami Janeku.
Es baidījos, ka Janeks vispār neatnāks. Kad es viņu sameklēju sabrukušajā kalvē, viņš acīmredzot bija vēl sliktākā garastāvoklī nekā parasti.
— Kas jums gribēt no manis, doktor? — viņš jautāja un paskatījās manī tā, it kā es būtu viņa nelaimes vēstnesis.
— Neko citu kā ielūgt jūs uz glāzi vīna, Janek. Bēniņos, kur mēs toreiz uzstādījām antenu. Parīt vakarā, ja vien tas jums ir ērti.
Viņš bija ļoti izbrīnījies. Sādi ielūgumi viņam, kā redzams, nekad nebija gadījušies, un viņa drūmajā olīvkrāsas sejā bija nepārprotami lasāmas aizdomas.
— Kāpēc? •— viņš gribēja zināt.
— Nu tāpēc, ka jūs, Janek, man tik laipni palīdzējāt, — es teicu, iedrošinoši smaidīdams.
— Labi, es nākt, — viņš beidzot piekrita ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņu lūgtu ierasties uz tiesas sēdi, tā ka es gandrīz vai nožēloju savu ideju.
Divdesmitos trīsdesmit mēs uz kāpnēm izdzirdējām viņa soļus. Tādiem nedrošiem, gandrīz vai zaglīgiem soļiem iet cilvēks,, kas jauš briesmas un tāpēc piesargās. Bija pavisam savādi dzirdēt cilvēku tā zogamies, un es neviļus aizturēju elpu. Pamanīju, ka Krīgers jūtas tieši tāpat, jo viņš teikuma vidū apstājās un uzmanīgi ieklausījās. Beidzot Janeks iznira no jumta siju tumsas.
— Labvakar, — viņš teica īdzīgi un aši paskatījās uz Krīgeru, kuru vēl nepazina.
Janeks kā vienmēr bija ģērbies savās salāpītajās biksēs un gadalaikam nepiemērotā plānā, novalkātā žaketē. Tā kā viņam acīmredzot ļoti sala, tad ap kaklu tam bija aptīts vecs vilnas kaklauts. Janeka tumšā seja bija iedzeltena.
— Apsēdieties, Janeka kungs! Šeit uz dīvāna vai krēslā, kā gribat, — es jautri uzsaucu, lai neļautu viņam samulst.
Pēc nelielas vilcināšanās Janeks apsēdās Krīgeram blakus uz dīvāna un atkal, šoreiz no sāniem, nopētīja jauno cilvēku. Krīgers atbildēja ar tādu pašu skatienu un sakārtoja kaklasaiti, it kā kaunētos par savu vienkāršo eleganci šī trūcīgi ģērbtā cilvēka priekšā. Tad viņš mulsi, jauneklīgi pasmaidīja — tas tuvina cilvēkus.
— Ko jūs labāk gribat, desu vai šķiņķa maizīti, Janeka kungs? Es parasti ēdu desu, jo tā ir lētāka, bet šoreiz pagaršosim šķiņķi. Tāpēc ņemiet, lūdzu, no šīs puses.
Janeks vēlreiz paskatījās uz Krīgeru un pēkšņi pasmaidīja.
— Paldies. Man arī garšo šķiņķ.
Šķita, ka starp viņu un Krīgeru no pirmā acu uzmetiena radušās simpātijas.
Janeks noēda trīs maizītes, likās — tikai aiz pieklājības vien, bez izsalkuma, taču, spriežot pēc viņa skatiena un stipro zobu kampiena, varēja manīt, ka īstenībā viņš alkst pēc šiem gardumiem. Kas zina, kad viņš pēdējo reizi bija kaut ko nopelnījis un kārtīgi paēdis. Tad viņš atkal sēdēja kluss, sasvēries mazliet uz priekšu, rokas starp ceļiem iespiedis. Dziļās krunkas viņa olīvkrāsas sejā šķita kā iecirstas, tikai tumšo acu skatiens slepeni un aizdomīgi pētīja bēniņus un aparātus. Savāds un mazliet baigs vīrs. Viņš līdzinājās glūnošam zvēram, kas varēja kļūt bīstams, ja to sakaitināja.
— Redziet, Janeka kungs, tur ir jūsu antena. Tā mums ļoti noderēja. Liels paldies par jūsu labo darbu, — es teicu un ielēju viņam vīnu.
— Tātad uz tālāko veiksmi! Dzeriet, Janeka kungs, prozīt! — Krīgers uzsauca un pacēla savu glāzi. Šķita, ka Janeks sāk viņam patikt arvien vairāk.
— Prozīt, jaunais cilvēk! — Janeks viņam pateicās, un tikko manāms smaids atkal pārslīdēja pār viņa seju. Tad, atliecis galvu tā, ka no kalsnējā kakla šķautnaini izspiedās ādamābols, viņš bez trokšņa ietecināja vīnu rīklē. Viņš dzēra samērā izsmalcināti. Acīmredzot viņam bija pieredze vīna dzeršanā.
Krīgers jautāja, kā viņam garšojot vīns, un Janeks teica, ka tas esot mazliet paskābs. Viņa dzimtenē vīns esot maigāks.
— Vai drīkstētu jautāt, kur ir jūsu dzimtene? — Krīgers gribēja zināt.
Janeks kādu brīdi klusēja un stīvi raudzījās uz priekšu, it kā šis jautājums būtu atkal padarījis viņu aizdomīgu, bet tad lēnām, it kā klausīdamies atmiņu balsī, sāka stāstīt par Triestu, par zilo Adrijas jūru un Opci- nas kalnu.
— Stāstīt, ka skatiens no augšas ir astotais pasaules brīnums. Tur es bijis mājā. Saule tur silts, tik silts … — viņš apklusa un atmeta ar roku, it kā tas viss būtu sen izsapņots.
Es negribēju tālāk jautāt, un Krīgers atkal dzēra uz Janeka veselību:
— Uz jūsu dzimteni, Janeka kungs!
— Man ne ir nekāda dzimtene vairs, — Janeks atbildēja cietā balsī.
Pēc otrās pudeles Krīgers kļuva arvien jautrāks. Pēkšņi viņš norāva savu skaisto, pelēko kaklasaiti, atpogāja svārkus un virskrekla augšējo pogu.
— Sasodīts, cik te karsti! — viņš sacīja, kaut arī šajā gadalaikā par to nevarēja būt ne runas. Laikam viņš darīja to tikai tāpēc, lai kļūtu pēc iespējas līdzīgāks Janekam. Šķita, ka Krīgeru jau ilgi moca kāda doma, un, iedzēris vēl malku vīna, vīņš pēkšņi izgrūda:
— Vai jums nešķiet, profesora kungs, — viņš norādīja uz aparātiem, — ka mums vajadzētu Janeka kungam par to tur pastāstīt? Viņu tas noteikti interesētu, citādi viņš nesapratīs, kāpēc mēs viņu esam ielūguši… Nē, nē, manuprāt, viņam tas katrā ziņā jāpastāsta!
Tā pie sienas piespiests, es nevarēju pateikt «nē», neapvainojot Janeku.
— Labi, lai jums būtu mierīga sirds, Krīger, — es visai negribīgi piekritu.
Vīna un savas sajūsmas spārnots, Krīgers pieliecās tuvāk Janekam un sāka vispārējos vilcienos stāstīt par mūsu atklājumu. Krīgera acis spīdēja, viņš vicināja rokas un jutās pilnīgi savā elementā. Viņš stāstīja par noslēpumainajām zvaigžņu būtnēm un to augsto attīstību, izdarot kā parasti savu mūžīgo kļūdu, bez kuras nespēja iztikt, — runājot par šīm būtnēm tā, it kā viņas būtu līdzīgas cilvēkiem un šīs planētas valsts iekārtai, mācoties no drausmīgās pieredzes, būtu sprausts par mērķi nodrošināt taisnību un mūžīgu mieru. Viņš tīksminājās ar spilgtajām nākotnes ainām, izteica cerību, ka arī uz Zemes sabiedrībai jānonāk pie tādiem pašiem secinājumiem kā būtnēm uz tālās planētas… Krīgers acīmredzot nepanesa daudz alkohola, jutās tagad sevišķi pacilāts un ļāvās jauneklīgai sajūsmai.