— Liecies nu gulēt. Saaukstēsies vēl. Tu taču drebi. Es noiešu lejā vēlāk, — es viņu mierināju.
— Gulēt? Es tagad nespēju gulēt, tas ir drausmīgi, — mana sieva čukstēja un, it kā tikai tagad būtu ieraudzījusi abus vīriešus, savilka rītakleitu ciešāk ap pleciem un apjukusi noskrēja lejā pa kāpnēm.
Es pagājos tuvāk gaismai un atšķīru avīzi. Anonīmais nācējs attiecīgo rakstu bija apvilcis ar sarkanu zīmuli un ļaunā priekā pievilcis klāt vēl vairākus izsaucējus. Saraucis pieri, es lasīju:
«Slikti maskējies ienaidnieks!
145
Mēs savā laikrakstā jau vairākkārt esam izteikušies par to, ka pienācis laiks darīt galu labāk vai sliktāk maskētiem valsts ienaidniekiem, kuru mērķis ir mūsu demokrātiskās iekārtas graušana. Šīs prasības ilustrācijai izmantosim jaunu piemēru, kuram tā groteskās nekaunības dēļ grūti kaut ko pielīdzināt. Kāds doktors V., kas dzīvo Grīnbahā netālu no X, apgalvo, ka viņam esot izdevies nodibināt sakarus ar domājošām būtnēm uz citām planētām. Pēc pirmā acu uzmetiena ticīgiem kristiešiem tas var izlikties vai nu zaimojoši, vai nenormāli, bet, diemžēl, aiz tā slēpjas pavisam kas cits. «Doktors» V. kungs apgalvo, ka viņa «zvaigžņu cilvēki» esot pret atombruņošanos, par mieru un sadarbību! Dzirdot tādus vārdus, pat vislielākajam muļķim nevar būt šaubu, no kurienes pūš vējš. Doktors V. kungs var, cik vien vēlas, pļāpāt par savu tā saucamo atklājumu, par savām kosmosa ausīm un frekvencēm, mūs ar savu pseidozinātnisko pļāpāšanu viņš nespēj maldināt. Cilvēki, ar kuriem viņš nodibinājis sakarus, atrodas nevis kosmosā, bet pavisam netālu no mums, Zemes austrumu puslodē. Pret atombruņošanos… mūžīgais miers… sadarbība… tas viss pietiekami skaidri liecina, kas ir viņa īstie saimnieki. Mums izdevies noskaidrot, ka šis kungs pat strādā par pedagogu. Mūsu korespondentam, diemžēl, nācās pārliecināties, cik dziļi viņa ārdošās idejas iesakņojušās viņam uzticēto jauniešu sirdīs. Vārdu sakot, tas ir viens no līdz šim visnekaunīgākajiem mēģinājumiem paralizēt mūsu jaunatnes pretestības garu, atsvešināt to no mūsu aizsardzības mērķiem, kurus mēs izvirzām ne tikai savas tautas interesēs, bet arī vadoties no svētajiem pienākumiem pret
10 - 1195 mūsu NATO sabiedrotajiem un kopumā — lai nosargātu kristīgo Rietumu neaizskaramību. Šis piemērs vēlreiz skaidri liecina, ka mēs neesam pietiekami modri, ka mūsu brīvība un valsts iekārta, neraugoties uz pļāpāšanu par sadarbību, tāpat kā agrāk, ir ārkārtīgi apdraudēta …»
Raksts turpinājās tādā pašā garā. Kad es nolaidu lapu, jutos kā cilvēks, kuram šķiet, ka viņš sapņo. Janeks sēdēja šķietami pilnīgi vienaldzīgi, it kā tas uz viņu neattiektos.
— Izlasiet pats, — es teicu, smagi nopūzdamies, un pasniedzu Krīgeram avīzi.
Mocošajā klusumā es neviļus ieskatījos viņa sejā. Kad viņš sāka lasīt, tā vispirms nobālēja, tad līdz pierei sakāpa drudžains sārtums, sāka trīcēt nāsis, līdz beidzot viņš atkal nobālēja.
Beidzot ar riebuma izteiksmi sejā viņš nolika lapu uz galda un bezpalīdzīgi skatījās apkārt.
— Ak tu maita! — Krīgers klusi murmināja, sažņaugdams labās rokas pirkstus, it kā gribētu kaut ko saspiest. — Ak tu nelietis tāds!
Redzot viņa mulsumu, es sāku kaut ko saprast.
— Varbūt jūs šai sakarā kaut ko zināt? — es asi jautāju, iekšēji drebot dusmās un kaut kādās nenoteiktās bailēs.
Krīgers nodūra galvu.
— Domāju, ka zinu gan, — viņš stomījās un centās izvairīties no mana skatiena.
— Klājiet vaļā, runājiet! — es gandrīz kliedzu.
Un Krīgers sāka stāstīt, sākumā stostīdamies, ar piepūli, bet tad arvien ātrāk un niknāk.
Kādā pagājušās nedējas vakarā, kad mēs savu darbu bijām pabeiguši ātrāk nekā parasti, viņš aizgājis uz Grīnbahas Doma pagrabu mazliet ieēst. Lokāls bijis gandrīz vai tukšs, viņš tur redzējis kādus trīs vai četrus apmeklētājus. Spriežot pēc Krīgera apraksta, viens no tiem nav bijis neviens cits kā provizors Kindelis. Viņš ar kādu kungu sēdējis zāles stūrī, un abi klusi sarunājušies, bet drīz viens no kungiem — tas varēja būt provizors Kindelis — aizgājis. Otrs iepriekš apjautājies, vai viņš drīkst nākt pie Krīgera galda, jo vienam sēdēt esot garlaicīgi, un galu galā tā arī izdarījis.
— Tas bija tāds lipīgs, sīks vīrelis ar pa- drūmu seju un zelta brillēm. Savā melnajā uzvalkā viņš izskatījās pēc līķu vedēja. Sākumā man nemaz nepatika, bet viņš runāja kā no grāmatas, — Krīgers teica.
— Un tomēr jūs ar viņu sarunājāties! — es sarkastiski iestarpināju.
10*
147
Apkaunējies Krīgers pamāja ar galvu. Jā, beigās viņi esot patērzējuši tīri omulīgi. Starp citu, šis kungs ieminējies, ka viņš esot preses pārstāvis un meklējot sensācijas. Bet tad viņš iesmējies, ka Grīnbahā gan neko tamlīdzīgu atrast nevarēšot. Kad Krīgers teicis, ka viņš ir students, šis kungs izmaksājis
kausu alus un tad vēl vienu vai divus. Tā pamazām valodas risinājušās arvien raitāk.
Es labi varēju stādīties priekšā, kā viegli iereibušais Krīgers sākumā tikai pieminēja, ka Grīnbahā, lūk, notiek interesantas lietas, bet tad sāka stāstīt arvien konkrētāk, līdz beidzot savā entuziasmā bija izpļāpājis visu. Vispirms laikam pats savas idejas par nepazīstamās planētas būtņu apbrīnojamo taisnīgumu un sabiedrisko iekārtu.
— Ak šis nelietīgais plānā galdiņa urbējs! Es viņam tagad tā gāztu pa purnu! — Krīgers nevarīgi nobeidza.
— Kā tad, — es viņam pārmetu, — aizmirsis solījumu klusēt, jūs sākumā visu izpļāpājāt savai draudzenei, tad tēvam un beidzot vēl šim reportierim. Labu putru jūs man te esat ievārījis! — es nerimos.
Es sāku kliegt. Mans mulsums un bailes izgāzās bezjēdzīgās dusmās uz Krīgeru.
— Ja es būtu zinājis, cik maz uz jums var paļauties! Varbūt jūs tagad pateiksiet, ko lai iesāk? Vai jūs savā vieglprātībā kaut mirkli esat padomājis par sekām, ko? Ak tu debess, Krīger, ko jūs esat ievārījis! — es viņu apbēru ar pārmetumiem un, kratīdams dūres, ; kā prātā jucis skraidīju turp un atpakaļ pa ! šaurajiem bēniņiem.
Galvu noliecis, Krīgers kā nelaimes čupiņa \ čurnēja manā priekšā, un viņa seja te pie- .; sarka, te nobālēja.
— Piedodiet, bet es jau gribēju tikai labu… labu vien… Es iedomājos, ka varbūt ar preses starpniecību… — viņš beidzot izstomīja, bet es neļāvu viņam pateikt ne vārda.
— Te, lūk, ir jūsu prese! — es kliedzu tālāk. — Tas taču ir pārāk muļķīgi…
Bet Janeks sēdēja vienā mierā, rokas sakrustojis. Viņš bija avīzes lapu pievilcis sev tuvāk un ātri izlasījis rakstu. Viņa sejā nesakustējās ne muskulītis, tikai uz lūpām bija samanāms ironisks smaids, it kā viņu šī vakara bēdīgās beigas nebūtu pārsteigušas, it kā viņš to visu būtu jau paredzējis.
Redzot Janeku, šo salauzto cilvēku, stīvi skatāmies uz priekšu, it kā viņš vērtos neizmērojamos bezdibeņos, un vērojot jumta siju veidoto draudīgi melno ornamentu aiz viņa, šis cilvēks man izlikās gandrīz vai simbolisks.
7
Jo ilgāk es uzturos šajā klīnikā, jo biežāk pieķeru sevi pie domām, ka pamazām sāku pierast un justies šeit tīri ciešami. Es tagad drīkstu lasīt un rakstīt, man sagādātas vēl dažas iespējas. Es pat drīkstu brīvi rīkoties ar tām astoņpadsmit markām un septiņdesmit pieciem feniņiem, kas vēl atradās manā kabatas portfelī. Šodien sanitārs, kuru es uz- pirku ar vienu marku dzeramnaudas, slepeni izņēma no manas kabatas un atnesa pīpi un tabakmaku. Ieslēdzies tualetes telpā, es tur mierīgi smēķēju, kamēr sanitārs stāvēja pie durvīm sardzē.