Выбрать главу

Lejā, kur atrodas nemierīgo slimnieku pa­lātas, dzirdami kliedzieni. Esmu jau pieradis gan pie drausmīgajiem dzīvnieciskajiem tra­kojošo slimnieku kliedzieniem palātās, gan pie skatieniem, ar kuriem viņi manī norau­gās, pārvērtuši sejas. Virsārsts doktors Ben­ders, šķiet, pilnīgi atmetis visas cerības mani izārstēt. Liekas, ka viņš vārda pilnā nozīmē pametis mani savam liktenim. Ienākot vizī­tes laikā manā palātā, viņš izskatās tik drūms, ka man viņa vienkārši kļūst žēl. Visi mani liek mierā, un cits nekas arī nav vaja­dzīgs. Man dara rūpes vienīgi fakts, ka as­toņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi — pagaidiet, nē, tagad jau tikai seš­padsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, drīz būs cauri un es vairs nevarēšu cerēt uz papildu ērtībām. Vispār — pagaidām esmu šeit drošībā, un neviens man nekā nevar pa­darīt. Es baudu pilnīgu mieru, par ko nebija ne runas dienās, pirms mani atveda šurp.

Laikposms pēc neveiksmīgā svētku vakara bēniņtelpā manā atmiņā saglabājies kā ļauns sapnis, kur neredzami dēmoni mani arvien vairāk un vairāk dzina izmisumā. Nevaru sev piedot, ka neesmu pietiekami aktīvi aiz­stāvējies, ka esmu kā paralizēts visu vērojis no malas. Mani mēģinājumi protestēt līdzi­nājās dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām.

Sākumā pēc šī vakara es nedarīju neko aplamā cerībā, ka runa ir tikai par kāda reportiera smērējumu, kuram neviens nekādu vērību nepiegriezīs. Es piespiedu sevi tā do­māt, kaut arī iekšēji baidījos no katastrofas, un saprāta balss sacīja, ka es rūgti maldos.

Pēc tam dažādi notikumi sekoja cits citam tik strauji, ka to secību es šodien vairs pre­cīzi neatceros. Tā kā man hronoloģisko kār­tību ieturēt ir grūti, es vienkārši pierakstu visu tā, kā tas man tagad ienāk prātā.

Šīs bēdu lugas īstos režisorus es vēl šo­dien varu tikai iedomāties. Būtu nepareizi apvainot, piemēram, tikai provizoru Kindeli, kaut gan viņš, bez šaubām, ir pielicis pirk­stu. Būtībā arī viņš bija tikai ierocis. Kāds zirneklis, paslēpies tumsā, auda neredzamo pavedienu tīklu, kamēr es, kā miglā taustī­damies, arvien vairāk sapinos tajā.

Svētdienā, kas sekoja svētku vakaram, mana sieva atgriezās no piena veikala pil­nīgi satriekta. Kāda kaimiņiene viņai ļaunā priekā bija pastāstījusi, ka mācītājs rīta mesē Grīnbahas baznīcā teicis sprediķi, kas acīm­redzot attiecies uz mani.

Šis mācītājs, augsti cienījams kungs ar rozā vaidziņiem un cēlu sejas izteiksmi, mani diez vai visai labi ieredzēja. No vienas puses, tāpēc, ka es piederēju pie citas ticības nekā vairums grīnbahiešu un tāpēc biju viņam svešs. Otrkārt, tāpēc, ka viņš turēja mani aizdomās, ka jebkura ticība man vispār gluži vienaldzīga. Dabaszinātniekam iegūt šādu slavu ir ļoti viegli. Lai nu būtu kā būdams, taču torlt gaiši mirdzošajā, baroka stilā cel­tajā, skaistajā, vecajā Grīnbahas baznīcā mācītājs bija noturējis sprediķi, kurā runā­jis par antikristu, par bezdievjiem un ķece­riem, kas slepeni darbojoties ticīgo draudzē, par izaicinājumu debesīm, kas runājot pre­tim svēto rakstu garam un kuram varētu se­kot tikai nelaime.

Ļoti iespējams, ka šis augsti cienījamais kungs pat nebija domājis aizskart mani per­sonīgi, bet vairāki grīnbahieši laikam arī bija izlasījuši «Mainas Merkuru» un gādā­juši par šī raksta izplatīšanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka šo sprediķi par antikristu attiecināja uz mani.

Kad es kādu stundu vēlāk, spītēdams ten­kām, gāju cauri Grīnbahai, es pēc alkatīgi ziņkārajiem skatieniem, ar kādiem mani pa­vadīja, un pēc galvām, kas čukstot sabāzās kopā, nopratu, cik ātri jaunā ziņa bija izpla­tījusies. Par nelaimi es satiku vēl arī provi­zoru Kindeli, kas ar lūgšanu grāmatu rokās nāca lejup pa baznīcas kāpnēm. Svētdienās viņš mēdza lūgšanas krietni paildzināt. Da­biski, ka Kindelis izlikās mani neredzam un nepazīstam. Svinīgi, kā melns kovārnis viņš pagāja man garām, un es iedomājos, kāds ironisks gandarījuma smaids pārslīdēja pār viņa plānajām lūpām. Ar lielu prieku es būtu viņam uzkliedzis: «Ak jūs, glūnīgais muļķi!»

Visvairāk nākamajās dienās, protams, va­jadzēja ciest manai nabaga sievai. Kad viņa gāja iepirkties, cilvēki no viņas vairījās kā no spitālīgās. Bodnieks strupi pieprasīja,, lai tūlīt samaksā atlikušo parādu — divdesmit deviņas markas, daži viņu vairs nesveici­nāja. Atgriežoties mājās, nabadzīte bija katru reizi gluži slima.

Protams, tas viss mani nebaidīja, bet likās vienkārši nepatīkami un smieklīgi. Daudz stiprāk mani saviļņoja vēsts, kuru atnesa Krīgers kādā no nākamajiem vakariem: bija arestēts Janeks.

Pēc tā vakara Krīgers bija loti pārvēr­ties. Bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm viņš grozījās ap mani un laiku pa laikam vērās manī ar padevīgi lūdzošu skatienu. Viņš acīmredzot gaidīja, lai es beidzot piedodu viņa nelaimīgo pļāpību. Bet es arvien vēl biju nikns uz viņu. Parasti, pretstatā agrā­kajai bezbēdībai, viņš bija ļoti mazrunīgs un sevī noslēdzies, lūpas tam arvien bija sa­vilktas spītīgā grimasē, it kā viņš nepār­traukti kaut ko saspringti pārdomātu.

—   Kaut kas taču jādara! — viņš dažreiz negaidot izgrūda. Bet es īgni atmetu ar roku.

—   Jūs jau pārāk daudz esat izdarījis.

Acīmredzot viņš, mierinājumu meklēdams,

slepeni bija aizgājis uz kalvi un tagad ieskrēja bēniņtelpā galīgi satraukts:

—    Mums kaut kas jādara Janeka labā! Varbūt viņam var palīdzēt. Viņš vēl atro­doties miestiņa cietumā. Viņš arestēts priekš­pusdienā.

Pēc neilgas svārstīšanās es devos ceļā.

Krīgeru es neņēmu līdzi, jo baidījos, ka viņš ar savu straujumu sagādās vēl vairāk nepa­tikšanu. Nakts bija vētraina, un Grīnbahas ielas gulēja zem drūmajām debesīm kā iz­mirušas. Policijas iecirkņa istabā dežurēja vecais Birģers — lēnīgs, labsirdīgs vīrs ar sirmu galvu, kurš nu jau daudzus gadus bija miestiņa policists un ar kura dienestu visi likās apmierināti. Viņš sūca pīpi, un priekšā uz galda tam stāvēja glāze alus.

—    Labvakar, doktora kungs, •— viņš cie­nīgi sasveicinājās ar mani. Šim vīram acīm­redzot šķita pilnīgi vienalga, ko par mani tenko, vai arī viņš vēl nebija par to painteresē­jies.

Piedāvājis Birģeram tabaku, es apjauta­jos, vai viņš kaut ko nezina par Janeka lik­teni.

—    Viņš vēl tup šeit. Rīt vedīšu to prom uz X, — Birģers norādīja ar īkšķi uz to pusi, kur dienesta istabai pieslējās divas vai trīs miestiņa cietuma kameras.

—   Bet par ko tad? — es gribēju zināt.

Vecais Birģers kādu brīdi šķita pārdomā­jam, vai izziņas sniegšana saskanētu ar viņa dienesta priekšrakstiem. Kaut arī viņam ne­pārprotami nebija tiesību mani informēt, es tomēr panācu, ka viņš runā. Laikam die­nests tomēr nesagādāja viņam nekādu prieku un viss bija jau kļuvis vienaldzīgs.

—    Man vienkārši ir kauns, — viņš sa­cīja, — attiecībā uz Janeku tā ir vienkārši cūcība. Bet ko es tur varēju darīt? Šodien priekšpusdienā es jau biju ar viņu pie ame­rikāņiem Bergdorfas kazarmā. Tie bija at­vilkuši virsnieku un tulku. Taču, kad es biju beidzis stāstīt, amerikāņu virsnieks paskatī­jās manī tā, it kā būtu gatavs iespļaut man sejā savu košļājamo gumiju. Ar riebuma iz­teiksmi sejā (it kā no manis nāktu sapuvu­šas zivs smaka) viņš ar tulka starpniecību man sacīja, ka šī lieta jāizskatot vācu tie­sai. Man patiešām bija kauns. Viņi bija gri­bējuši šo netīro lietu uzgrūst amerikāņiem. Neticu, ka tiesa varēs Janekam kaut ko iz­darīt. Jādomā, ka tagad viņi to izraidīs.