Выбрать главу

metīs man uz pleciem goda un slavas man­tiju?

Es vienīgi piekritu nosūtīt īsu ziņojumu Anglijas Karaliskajai zinātņu biedrībai Lon­donā ar lūgumu nodot šo ziņojumu tālāk radioobservatorijas vadītājam Džodrelbenkā netālu no Mančestras. Savā rakstā es biju gatavs savus atklājumus nodot viņu rīcībā un pret attiecīgiem noteikumiem piedalīties šīs milzīgās observatorijas pētniecības dar­bos. Vairāk neko es nedarīju, kaut gan Krī­gers kļuva arvien drūmāks un drūmāks. Es baidījos, ka viņš agri vai vēlu var izlādēties kādā jaunā nepārdomātā rīcībā.

Diez vai pāris dienas bija pagājušas pēc raksta parādīšanās «Mainas Merkurā», kad notika tas, no kā iekšējā balss bija mani kād­reiz brīdinājusi. Es bailēs centos par tādu varbūtību pat nedomāt. Kaut kas tāds gluži vienkārši nevarēja notikt!

161

Kādu rītu, kad es ģērbu mugurā virsvalku, lai sāktu ar studentu grupu praktiskos dar­bus, mani aizsauca uz ordinariātu pie pro­fesora fon Jēgera. Es labi atceros to brīdi, kad es vilcinādamies atkal novilku virsvalku un mans skatiens gandrīz vai izbrīnā slī­dēja pār nespodras gaismas pielieto telpu, blāvi mirdzošajiem instrumentiem skap­jos, pār grāmatām un mūžīgi pilošo ūdens krānu. Man bija tāda sajūta, it kā klusumā būtu atskanējis dobjš un baigs gonga sitiens. Pat uz mani jau gaidošo stu­

ti - 1195

dentu balsis blakus mazajā, drūmajā klau­sītavā pēkšņi likās klusinātas. Šķita, ka viņi uzskata mani par mironi vai uz nāvi notie­sāto un tādēļ runā tik klusi. Vai tas varētu būt?

Vel ejot pa gaiteni uz ordinariata pusi, es lūkoju sev iestāstīt, ka mani sagaida lietišķa saruna par darbu. Kad biju iegājis, jau pir­mais paviršais skatiens uz profesoru fon Jēgeru likvidēja jebkuras šaubas. Viņa vaib­sti nekad nav bijuši sevišķi sirsnīgi, bet to­dien, kad miglainā rīta pelēkajā gaismā viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, viņa bālā seja ar sakniebtajām lūpām izskatījās patiešām atbaidoša. Viņa pelēkzilajās acīs bija blāvs, ledains spīdums. Viņš man pat nepiedāvāja krēslu.

— Doktor Vulfa kungs, — neatņēmis manu labrītu, viņš teica tādā balsī, kas ne­viļus atgādināja ļoti asu nazi, — doktor Vulfa kungs, es negribētu kavēt laiku, lai pārru­nātu rakstu, ar kuru jūs esat iemantojis tik bēdīgu slavu. Nebūtu vajadzības stāstīt jums par tām nepatīkamajām aizdomām un grūtī­bām, kurās jūs ar savu bezatbildīgo rīcību nostādāt mūsu institūtu un vispirms jau mani pašu. Mana izteikti noraidošā izturē­šanās pret jums neatbrīvo mani no pārmetu­miem, ka esmu jums veltījis pārāk maz uz­manības un rezultātā jūs esat aizstrādājies

tik tālu____ — apvaldīts niknums noslāpēja

tālākos vārdus. Viņa kopto, bet nežēlīgo roku smalkie pirksti uz rakstāmgalda gan

savilkās, gan atkal iztaisnojas — it kā viņš gribētu kādu nožņaugt.

Kad profesors beidzot turpināja, viņš at­kal bija tas pats man pazīstamais vēsais, bezpersoniskais fon Jēgera kungs.

— Šajos apstākļos ir pats par sevi sapro­tams, — viņš teica prokurora tonī, — ka nevar prasīt, lai es turpinātu savu sadarbību ar jums. Esmu pret jums ievadījis discipli- nārlietu, kuras gaitā noskaidrosies, vai jūsu darbs universitātē vēl ir iespējams. Protams, jums ir visas tiesības protestēt un aizstāvē­ties, bet es ceru, ka jūs ievērosiet manu per­sonīgo vēlēšanos un lietu nepadarīsiet vēl ļaunāku. Es gribētu, lai jūs līdz turpmākam uzskatītu sevi par atvaļinātu un, sākot ar šo brīdi, vairs nespertu kāju pār institūta slieksni. Paldies, tas pagaidām būtu viss.

Savu spriedumu noklausījos, kājās stāvot. Katra pretimrunāšana vai atvainošanās, ņe­mot vērā šo situāciju, bija lieka, tādēļ es atvadījos, mēmi paklanoties. Gaitenī man vēl ienāca prātā, ka es varēju šo to iebilst, bet pēkšņi jutos tik noguris, ka iet vēlreiz atpa­kaļ un turpināt disputu bija pāri maniem spēkiem. Kā sapnī es salasīju kabinetā man­tas un, no studentiem neatvadījies, klusi aiz- lavījos uz mājām.

ii*

163

Negribēdams padziļināt nelaimi un radīt ģimenes traģēdiju, es pastāstīju sievai, ka esmu paņēmis sev pāris nedēļu atvaļinājuma. Viņa gan brīnījās, ka esmu to izdarījis tieši šai gadalaikā, jo mēs taču taisījāmies nāka­

majā vasarā braukt uz Lineburgas līdze­numu, taču galu galā uzņēma to kā vienu no maniem untumiem, kuri pēdējā laikā bija sagādājuši tik daudz raižu. Publicētais raksts un grīnbahiešu izturēšanās bija sievu tā sa­mulsinājuši, ka viņa ne par ko citu nebija spējīga daudz domāt. Es mēģināju viņai pa­skaidrot gan raksta, gan visu pārējo noti­kumu cēloņus, tomēr viņa nemitējās pārmest:

—- Jā, bet kāpēc tu vispār darīji tādas lietas? Tev taču ir tavs darbs institūtā. Es vienmēr jutu, ka ne tavi eksperimenti, ne jaunie paziņas pie laba gala nenovedīs.

Tā kā tagad man bija daudz brīva laika, bieži, beidzis eksperimentus, pastaigājos pa Grīnbahu. Daudzi mani vairs nesveicināja, bet es pacentos ar nevainīgu smaidu ieska­tīties katram sejā tā, it kā nekas nebūtu no­ticis. Vismaz tam man pietika drosmes, kaut arī laiku pa laikam, stāvēdams vienatnē tir­gus laukumā, jutos vajāts un pamests, man gribējās ietriekt kādā rūtī akmeni un, skaļi kā prātā sajukušam kliedzot, aizskriet… vārdu sakot, darīt kaut ko tādu, lai iznīci­nātu lāstu, kas mani ieslēdza kā neredzamās stikla sienās.

Savu nelielo algu es pagaidām saņemšu pa pastu, kamēr turpināsies visa mana lieta, — labi, ka vismaz par to nebija jārū­pējas. Par to, kā atdot Nīdermeijeram tūk­stoš marku un pienākošos procentus, es galvu nelauzīju. Pirms dažām dienām es viņu satiku. Viņš patlaban kāpa ārā no auto­mašīnas pie savas mājas tirgus laukumā. Man tuvojoties, viņš kā lapsenes dzelts pa­lēcās gaisā, izlikās mani neredzam un ieskrēja pa durvīm tik neticamā ātrumā, kādu viņa vēdera apmēru un aizdusas dēļ pat nevarētu iedomāties. Šķita, ka viņa zarnu un ādu no­liktavā izcēlies ugunsgrēks. Kaut arī man bija slikts garastāvoklis, tas mani ļoti uz­jautrināja. Ja es būtu pēc dabas ļauns, es būtu uzsaucis:

«Vai jums nesāp vēders, Nīdermeijera kungs? Pasteidzieties, kamēr nav par vēlu!»

Otrā dienā pie manis atnāca kāds jauns lauku puisis, kuru es vēl nekad Grīnbahā ne­biju redzējis. Viņš atnesa vēstuli, kuru drīk­stēja nodot tikai man personīgi. To sūtīja Nīdermeijers.

«Doktor Vulfa kungs,» viņš rakstīja, «man ļoti žēl, bet jums jāsaprot, ka es nevaru tur­pināt mūsu pazīšanos. Kā zināms, jūs esat man parādā tūkstoš marku un astoņus pro­centus no šīs summas. Es sagaidīju, ka pa­rāda nomaksas pirmo daļu saņemšu jau šī mēneša sākumā. Kaut arī man šī summa vei­kala apgrozībai ir ļoti vajadzīga, esmu ar mieru pirmo iemaksu atlikt uz nākamo, var­būt pat uz aiznākamo mēnesi, bet, dieva dēļ, nestāstiet nevienam, ka es jums vispār esmu aizdevis naudu. Izmantojot gadījumu, es gribu jūs vēl informēt, ka radušos apstākļu dēļ būšu spiests uzteikt jums īres kon­traktu — gribu gruntsgabalu pārdot. Lūdzu, iznīciniet šo vēstuli tūlīt pēc tam, kad būsiet to izlasījis.» Paraksts — «Jozefs Nīdermei­jers, Ādas un zarnas en gros, Grīnbahā, Rātslaukumā 7».

Kā jau sacīju, parāds man rūpēja maz — Nīdermeijers savu naudu gaidīs arī līdz aiz­nākamajam mēnesim. Viņa sirdī acīmredzot cīnījās bailes, labsirdība un veikalnieka gars. Būtībā viņš nebija slikts cilvēks.