metīs man uz pleciem goda un slavas mantiju?
Es vienīgi piekritu nosūtīt īsu ziņojumu Anglijas Karaliskajai zinātņu biedrībai Londonā ar lūgumu nodot šo ziņojumu tālāk radioobservatorijas vadītājam Džodrelbenkā netālu no Mančestras. Savā rakstā es biju gatavs savus atklājumus nodot viņu rīcībā un pret attiecīgiem noteikumiem piedalīties šīs milzīgās observatorijas pētniecības darbos. Vairāk neko es nedarīju, kaut gan Krīgers kļuva arvien drūmāks un drūmāks. Es baidījos, ka viņš agri vai vēlu var izlādēties kādā jaunā nepārdomātā rīcībā.
Diez vai pāris dienas bija pagājušas pēc raksta parādīšanās «Mainas Merkurā», kad notika tas, no kā iekšējā balss bija mani kādreiz brīdinājusi. Es bailēs centos par tādu varbūtību pat nedomāt. Kaut kas tāds gluži vienkārši nevarēja notikt!
161
Kādu rītu, kad es ģērbu mugurā virsvalku, lai sāktu ar studentu grupu praktiskos darbus, mani aizsauca uz ordinariātu pie profesora fon Jēgera. Es labi atceros to brīdi, kad es vilcinādamies atkal novilku virsvalku un mans skatiens gandrīz vai izbrīnā slīdēja pār nespodras gaismas pielieto telpu, blāvi mirdzošajiem instrumentiem skapjos, pār grāmatām un mūžīgi pilošo ūdens krānu. Man bija tāda sajūta, it kā klusumā būtu atskanējis dobjš un baigs gonga sitiens. Pat uz mani jau gaidošo stu
ti - 1195
dentu balsis blakus mazajā, drūmajā klausītavā pēkšņi likās klusinātas. Šķita, ka viņi uzskata mani par mironi vai uz nāvi notiesāto un tādēļ runā tik klusi. Vai tas varētu būt?
Vel ejot pa gaiteni uz ordinariata pusi, es lūkoju sev iestāstīt, ka mani sagaida lietišķa saruna par darbu. Kad biju iegājis, jau pirmais paviršais skatiens uz profesoru fon Jēgeru likvidēja jebkuras šaubas. Viņa vaibsti nekad nav bijuši sevišķi sirsnīgi, bet todien, kad miglainā rīta pelēkajā gaismā viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, viņa bālā seja ar sakniebtajām lūpām izskatījās patiešām atbaidoša. Viņa pelēkzilajās acīs bija blāvs, ledains spīdums. Viņš man pat nepiedāvāja krēslu.
— Doktor Vulfa kungs, — neatņēmis manu labrītu, viņš teica tādā balsī, kas neviļus atgādināja ļoti asu nazi, — doktor Vulfa kungs, es negribētu kavēt laiku, lai pārrunātu rakstu, ar kuru jūs esat iemantojis tik bēdīgu slavu. Nebūtu vajadzības stāstīt jums par tām nepatīkamajām aizdomām un grūtībām, kurās jūs ar savu bezatbildīgo rīcību nostādāt mūsu institūtu un vispirms jau mani pašu. Mana izteikti noraidošā izturēšanās pret jums neatbrīvo mani no pārmetumiem, ka esmu jums veltījis pārāk maz uzmanības un rezultātā jūs esat aizstrādājies
tik tālu____ — apvaldīts niknums noslāpēja
tālākos vārdus. Viņa kopto, bet nežēlīgo roku smalkie pirksti uz rakstāmgalda gan
savilkās, gan atkal iztaisnojas — it kā viņš gribētu kādu nožņaugt.
Kad profesors beidzot turpināja, viņš atkal bija tas pats man pazīstamais vēsais, bezpersoniskais fon Jēgera kungs.
— Šajos apstākļos ir pats par sevi saprotams, — viņš teica prokurora tonī, — ka nevar prasīt, lai es turpinātu savu sadarbību ar jums. Esmu pret jums ievadījis discipli- nārlietu, kuras gaitā noskaidrosies, vai jūsu darbs universitātē vēl ir iespējams. Protams, jums ir visas tiesības protestēt un aizstāvēties, bet es ceru, ka jūs ievērosiet manu personīgo vēlēšanos un lietu nepadarīsiet vēl ļaunāku. Es gribētu, lai jūs līdz turpmākam uzskatītu sevi par atvaļinātu un, sākot ar šo brīdi, vairs nespertu kāju pār institūta slieksni. Paldies, tas pagaidām būtu viss.
Savu spriedumu noklausījos, kājās stāvot. Katra pretimrunāšana vai atvainošanās, ņemot vērā šo situāciju, bija lieka, tādēļ es atvadījos, mēmi paklanoties. Gaitenī man vēl ienāca prātā, ka es varēju šo to iebilst, bet pēkšņi jutos tik noguris, ka iet vēlreiz atpakaļ un turpināt disputu bija pāri maniem spēkiem. Kā sapnī es salasīju kabinetā mantas un, no studentiem neatvadījies, klusi aiz- lavījos uz mājām.
ii*
163
Negribēdams padziļināt nelaimi un radīt ģimenes traģēdiju, es pastāstīju sievai, ka esmu paņēmis sev pāris nedēļu atvaļinājuma. Viņa gan brīnījās, ka esmu to izdarījis tieši šai gadalaikā, jo mēs taču taisījāmies nāka
majā vasarā braukt uz Lineburgas līdzenumu, taču galu galā uzņēma to kā vienu no maniem untumiem, kuri pēdējā laikā bija sagādājuši tik daudz raižu. Publicētais raksts un grīnbahiešu izturēšanās bija sievu tā samulsinājuši, ka viņa ne par ko citu nebija spējīga daudz domāt. Es mēģināju viņai paskaidrot gan raksta, gan visu pārējo notikumu cēloņus, tomēr viņa nemitējās pārmest:
—- Jā, bet kāpēc tu vispār darīji tādas lietas? Tev taču ir tavs darbs institūtā. Es vienmēr jutu, ka ne tavi eksperimenti, ne jaunie paziņas pie laba gala nenovedīs.
Tā kā tagad man bija daudz brīva laika, bieži, beidzis eksperimentus, pastaigājos pa Grīnbahu. Daudzi mani vairs nesveicināja, bet es pacentos ar nevainīgu smaidu ieskatīties katram sejā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vismaz tam man pietika drosmes, kaut arī laiku pa laikam, stāvēdams vienatnē tirgus laukumā, jutos vajāts un pamests, man gribējās ietriekt kādā rūtī akmeni un, skaļi kā prātā sajukušam kliedzot, aizskriet… vārdu sakot, darīt kaut ko tādu, lai iznīcinātu lāstu, kas mani ieslēdza kā neredzamās stikla sienās.
Savu nelielo algu es pagaidām saņemšu pa pastu, kamēr turpināsies visa mana lieta, — labi, ka vismaz par to nebija jārūpējas. Par to, kā atdot Nīdermeijeram tūkstoš marku un pienākošos procentus, es galvu nelauzīju. Pirms dažām dienām es viņu satiku. Viņš patlaban kāpa ārā no automašīnas pie savas mājas tirgus laukumā. Man tuvojoties, viņš kā lapsenes dzelts palēcās gaisā, izlikās mani neredzam un ieskrēja pa durvīm tik neticamā ātrumā, kādu viņa vēdera apmēru un aizdusas dēļ pat nevarētu iedomāties. Šķita, ka viņa zarnu un ādu noliktavā izcēlies ugunsgrēks. Kaut arī man bija slikts garastāvoklis, tas mani ļoti uzjautrināja. Ja es būtu pēc dabas ļauns, es būtu uzsaucis:
«Vai jums nesāp vēders, Nīdermeijera kungs? Pasteidzieties, kamēr nav par vēlu!»
Otrā dienā pie manis atnāca kāds jauns lauku puisis, kuru es vēl nekad Grīnbahā nebiju redzējis. Viņš atnesa vēstuli, kuru drīkstēja nodot tikai man personīgi. To sūtīja Nīdermeijers.
«Doktor Vulfa kungs,» viņš rakstīja, «man ļoti žēl, bet jums jāsaprot, ka es nevaru turpināt mūsu pazīšanos. Kā zināms, jūs esat man parādā tūkstoš marku un astoņus procentus no šīs summas. Es sagaidīju, ka parāda nomaksas pirmo daļu saņemšu jau šī mēneša sākumā. Kaut arī man šī summa veikala apgrozībai ir ļoti vajadzīga, esmu ar mieru pirmo iemaksu atlikt uz nākamo, varbūt pat uz aiznākamo mēnesi, bet, dieva dēļ, nestāstiet nevienam, ka es jums vispār esmu aizdevis naudu. Izmantojot gadījumu, es gribu jūs vēl informēt, ka radušos apstākļu dēļ būšu spiests uzteikt jums īres kontraktu — gribu gruntsgabalu pārdot. Lūdzu, iznīciniet šo vēstuli tūlīt pēc tam, kad būsiet to izlasījis.» Paraksts — «Jozefs Nīdermeijers, Ādas un zarnas en gros, Grīnbahā, Rātslaukumā 7».
Kā jau sacīju, parāds man rūpēja maz — Nīdermeijers savu naudu gaidīs arī līdz aiznākamajam mēnesim. Viņa sirdī acīmredzot cīnījās bailes, labsirdība un veikalnieka gars. Būtībā viņš nebija slikts cilvēks.