Māja miestiņa nomalē, kur mēs dzīvojām, atgādināja drīzāk viduslaikus. Tās mazajos, vakara saules staros blāvi mirdzošajos logos, tās apsūnojušajā jumtā un mūru šķirbās šķita dzīvojam gadsimtu pagātne. Bet, pretstatā manai sievai, mani tas nekad netraucēja. Man patika ierastā, mazliet sastā- vējusies smaka velvētajā gaitenī, vasaras vakaros es labprāt sēdēju nolaistajā dārzā, kurā starp nezālēm, kas sniedzās līdz ceļgaliem, ziedēja saulespuķes. Pauguri un meži viņpus sabrukušās sētas, upes lente un pilsētas kontūras pie zilgani mirdzošās apvāršņa līnijas, bet galvenokārt klusums — nē, es melotu, apgalvodams, ka šī klusā un vienkāršā dzīve būtu mani nomākusi. Kā jau teicu, manas sievas uzskati bija pavisam citādi. Viņa piedziedāja man pilnas ausis, ka šodien tā ilgi nedrīkstot dzīvot, ja negribot zaudēt jebkuras izredzes uz labāku nākotni un panākumiem sabiedrībā. Protams,
daudz ērtāk būtu dzīvot pilsētā, bet, ņemot vērā manu nelielo algu, pat sieva nevarēja izdomāt, kur ņemt tos dažus tūkstošus marku, lai nokārtotu tagad visur prasītās celtniecības piemaksas. Bez tam šeit mums bija vismaz tā priekšrocība, ka mēs bijām mājas vienīgie īrnieki.
Manu māti mēs paņēmām pie sevis un iekārtojām viņai dibenistabiņu. Kaut arī viņa dabūja nelielu pensiju, kopīgajā saimniecībā tas tomēr kaut ko deva. Sievas un manā rīcībā bija divas istabas un virtuve, un es, kā jau teicu, visumā biju ar to apmierināts. Par laimi mums nebija bērnu. Diez vai mēs būtu varējuši tādus atjauties.
Tikko tovakar biju iestūmis gaitenī velosipēdu, pretim iznāca sieva, kas uztraukta paskaidroja, ka pie mums gribot nākt ciemos Nīdermeijeri. Viņi esot atsūtījuši mācekli paziņot, ka pulksten divdesmitos būšot klāt.
— Vai tev vēl ir nauda? — es jautāju un mehāniski iebāzu roku kabatā.
— Vīnam pietiktu, bet laikam vajadzētu arī pāris cigāru …
— Būtu atnesis līdzi vismaz cigārus, —es saīdzis teicu, jo pats, saudzējot veselību un galvenokārt taupības nolūkā, smēķēju tikai pīpi.
Mana sieva steigšus izgaja, bet es vēl uzsaucu, lai pie viena ielūdz arī provizoru Kindeli. Nu jau tam vairs nebija nozīmes.
Es pa to laiku nomazgājos un iegāju dzīvojamā istabā. Tā bija reizē arī mana darbistaba, un tikai par godu sievai, kurai tas likās ļoti svarīgi, es centos ieviest istaba kārtību, cik nu tas bija iespējams. Manis dēļ grāmatas un burtnīcas varēja mierīgi palikt nekārtībā — tā būtībā bija labi pārdomāta kārtība — uz rakstāmgalda un mans darba virsvalks netraucēti varēja karāties pārsviests pār krēsla atzveltni.
Viesi pie mums nāca reti. Maniem institūta kolēģiem, kuri strādāja kopā ar mani, ceļš uz Grīnbahu bija pārāk apgrūtinošs, bez tam viņiem izdevīgāk bija pieņemt ielūgumus no tiem cilvēkiem, kuru ietekme varēja nest viņiem labumu. Ielūgt kādu no profesoriem es līdz šim izvairījos, jo arī man jau bija pielipuši sievas uzskati par mūsu dzīves apstākļu neciešamību. Tā iznāca, ka Nīdermeijeri un provizors bija gandrīz vienīgie ciemiņi, kurus dabūjām redzēt mūsu mājā.
Nīdermeijers bija šīs mājas īpašnieks. Viņš to cēlsirdīgi nodeva mūsu rīcībā, neprasot pārāk lielu īres maksu. Tomēr veikt ārkārtīgi nepieciešamo jumta un notekcauruļu remontu viņš gan stūrgalvīgi atteicās. Viņš uzskatīja, ka tā vairs nav viņa darīšana. Trīs mēnešus pēc mūsu ienākšanas šai mājā viņš vienreiz bija ieradies apskatīties, vai viss ir kārtībā, un es izmantoju gadījumu, lai ielūgtu viņu uz vīna glāzi un tādējādi varbūt noskaņotu labvēlīgi. Ar to bija sākušies viņa regulārie apciemojumi.
Un tad viņi bija klāt. Viņš, Nīdermeijera
kungs, bija virs ar sarkanu seju, nelielu aizdusu un dzeltenu pulksteņķēdi uz apaļā vēdera, viltīgām cūkas ačtelēm un dārdošiem smiekliem, kas loga rūtīm mazajā istabā lika šķindēt pārbīlī. Viņa kundze bija uzcirtusies. Šoreiz uz viņas visai varenajām krūtīm un gurniem čaukstēja zīda kleita. Viņas kailās rokas, dziļais kakla izgriezums un mazā, apaļā seja izskatījās svaigi un kārdinoši kā iesārts marcipāns. Acīmredzot par godu mums viņa vispirms bija apciemojusi frizieri — viņas blondi krāsotās cirtas bija sakārtotas sevišķi mākslinieciski. Pretī, statā viņai mana sieva pašas šūtajā kleitā izskatījās aizkustinoši vienkārša, un, kad es tai vakarā salīdzinādams paskatījos uz viņas kalsnajām kailajām rokām, uz liktenim padevīgo pakauša līniju ar vienkāršo brūno matu mezglu, ieskatījos viņas lielajās acīs, kuras raudzījās nevarīgi un padevīgi, manī pēkšņi sacēlās karsts līdzjūtības vilnis. Šai mirklī es viņai piedevu visus pārmetumus, kurus viņa šad tad bija man izteikusi. Es šķitu viņas priekšā gandrīz vai krāpnieks.
Es palūdzu Nīdermeijerus apsēsties jaunajos krēslos, ko bijām nesen iegādājušies pēc manas sievas lūguma un par kuriem bija jāmaksā vēl trīs mēneši.
Sieva aizgāja uz virtuvi sagatavot mazas uzkodas, bet Nīdermeijera kundze kā vienmēr ar apslēptu ziņkāri aplūkoja nobružāto tepiķi, nemoderno bufeti un pārējos visumā labi saglabātos, bet modei vairs neatbilsto
šos mušu iekārtās priekšmetus, kuri daļēji bija palikuši mantojumā no manas sievas vecākiem un daļēji no manas mātes. Starp citu, mana māte, kā tas šādos apciemojumos parasts, bija palikusi savā istabā.
Visumā pret ciemiņiem nebūtu ko iebilst, kaut ari vajadzēja pirkt vīnu, ja vien Nīder- meijeri nerunātu par tādām tēmām, kas mani un sievu lielākoties padarīja par mēmiem klusētājiem.
…Tagad vannasistabas mēdzot izlikt ar melniem podiņiem. Vanna noteikti jāiegrem- dējot grīdā …
… Kāds paziņa no pilsētas veikalnieku aprindām apgalvojot, ka braucieni uz Itāliju tikpat kā neesot vairs modē. Katrs, kas sevi kaut mazliet cienot, tagad braucot uz Spāniju. Cilvēkam, kas gribot piedalīties sarunās, noteikti esot jāredz vēršu cīņas. Ja ar veikalu ies tāpat kā līdz šim, un šīs cerības esot pamatotas, tad nākamgad arī viņi, tas ir, Nīdermeijeri, gribot doties uz Spāniju. ..
— Nākamgad mes gribam aizbraukt uz vīra dzimteni, uz Lineburgas viršu klajumiem. Tur esot ļoti skaisti, — mana sieva kautri iestarpināja, un viegls sārtums pārslīdēja pār viņas vaigiem.
— Lieliski, tā patriotam piedien, — Nīder- meijers iesaucās un uzsita sev pa gurniem. Nīdermeijera kundze sašķobīja muti un paskatījās uz manu sievu tā, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko nepieklājīgu.
Tas viss man nebija nekas jauns, bet šodienas noguruma dēļ sāka man sagādat gandrīz vai fiziskas sāpes. Klusēdams es stīvi raudzījos uz priekšu, vērojot, kā cigāru dūmi apņem cilvēku galvas līdzīgi miglas vāliem. Bet, tā kā es vairs neuztvēru atsevišķus vārdus, man pēkšņi radās iespaids, ka pie galda sēž lelles, kas virina mutes, bet ārā nāk tikai kurkstošas skaņas. Man bija tāda sajūta, it kā es atrastos spokainā pasaulē starp automātiem un tikai tumsa aiz loga četrstūra būtu tā reālā pasaule, no kurienes ik mirkli varētu atskanēt briesmīgi pērkondārdi, kas visu līdz ar mani pārvērstu dūmos un nebūtībā.
— Priekā, dakterīt! Ko jūs par to sakat? — es izdzirdēju it kā no liela attāluma.
Es neatbildēju — ko gan es varēju teikt, ja nebiju nekā dzirdējis — un izspiedu aiz briļļu stikliem mazu smaidu.
«Kāpēc šie Nīdermeijeri vispār nāk pie mums?» es nodomāju ar zināmu sarūgtinājumu. «Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi? Varbūt Nīdermeijeram imponē mans doktora grāds un viņš jūtas glaimots, stāstot citiem, ka apgrozās arī zinātnieku aprindās?» Bez tam šie apciemojumi kā smags slogs gūlās uz mūsu saimniecības kasi, un es bieži kļuvu nikns tāpēc, ka šo apciemojumu dēļ pirkumus, kas man šķita vajadzīgāki — kaut vai grāmatas — vajadzēja atlikt. Taču sieva tādās reizēs pamatoti pārmeta man, ka nedrīkstot sadusmot Nīdermeijeru, jo, pirmkārt, viņam pieder šī māja, otrkārt, viņš skaitās mūsu miestiņa zvaigzne un, treškārt, klīst baumas, ka viņš tuvākajā laikā tikšot ievēlēts municipalitātē. Viņa saimnieciskā augšupeja no tās būdas, kurā mēs dzīvojām, līdz jaunceltnei pie tirgus laukuma un veikalam, kur viņš vairumā pārdeva zarnas un ādas, uz Grīnbahas perspektīvas fona likās īsti teiksmaina. Savā dzīvoklī, jaunbūvē pie tirgus laukuma, Nīdermeijers mūs par brīnumu vēl nekad nebija ielūdzis. Dzīvokļa iekārta vēl neesot pilnīgi gatava.