Daudz nopietnāk veidojās attiecības ar Krīgeru. Vakarā pēc manas atlaišanas viņš atbrauca ar savu veco motociklu un uzdrā- zās bēniņos:
— Jūs izmeta ārā, un jūs to pieļāvāt! Kāpēc jūs viņiem nepateicāt savas domas? Tieši tagad jums bija jāpaliek …
Krīgers pastāstīja, ka viņš mēģinājis pārējos studentus sakūdīt pret tiem, kas mani atlaiduši, un, ja viņam varēja ticēt, tad daļēji tas izdevies. Tieši klausītavā viņš izpļaukājis augstā valsts ierēdņa dēlu par to, ka tas mani nosaucis par komunistu pagrīdes žurku un teicis, ka tā man vajagot. Pārējie studenti sadalījušies divās daļās. Vieni bijuši izpļaukātā, otri — Krīgera pusē, tā ka tik tikko nav izcēlies kautiņš.
— Jūs esat galīgi jucis, Krīger! — es šausmās izsaucos. — Jūs taču lietu padarāt arvien ļaunāku!
Krīgers apklusa un uzmeta man skatienu, kurā varēja lasīt izmisīgu jautājumu. Rīkoties tāpat kā es un nedarīt neko viņš acīmredzot nebija spējīgs. Ko iesākt? Puisis laikam pamazām sāka manī vilties.
Savas nesavaldības sekas Krīgers juta jau nākamajā dienā. Viņš tika izsaukts uz dekanātu, kur puisi pamatīgi nopratināja un kur tam beidzot nolasīja morāles sprediķi.
— Es nu gan pateicu viņiem visu, — viņš paziņoja drūmā triumfā. — Sis profesors fon Jēgers, starp citu, ari bija klāt. Es nekautrējos, un viņiem neizdevās piespiest mani pie sienas. Beigās viņi piedraudēja ar izslēgšanu. Lai iet, es viņiem pateicu, ja pie mums tā izprot brīvību …
Krīgers pēkšņi apklusa, ieraugot manu nosodošo izteiksmi. Nē, viņš mani galīgi vairs nesaprata.
Visu vakaru mēs strādājām klusēdami un saīguši. Pēkšņi Krīgers nometa skrūvgriezi un atrāva krekla apkaklīti.
— Te taču var noslāpt, — viņš elsoja, —te vairs nav gaisa. — Puisis noliecās man tuvāk, un viņa plaši atplestajās acīs bija savāda izteiksme. — Iesim, profesora kungs,— viņš teica, — iesim! Te vairs nevar izturēt. Atstāsim visu un iesim. Kaut kur citur sāksim no gala, bet iesim. Es drīz vairs nespēšu.
— Bet uz kurieni tad, Krīger? Tas nu nekur neder! — es centos viņu nomierināt. Iespējams, ka šie vārdi skanēja noraidošāk un pārmetošāk, nekā biju domājis. Vismaz viņš, pilnīgi salauzts, nokāra galvu un neteica vairs ne vārda. Kad puisis ap pusnakti atvadījās, viņš stingri saspieda manu roku.
— Uz redzēšanos, profesora kungs!
Man pēkšņi likās, ka puiša acis valgi iemirdzas, bet tad viņš strauji novērsās un drāzās lejā. Pēc viņa motocikla mežonīgajiem tarkšķiem es nopratu, cik neuzmanīgi ātri viņš joņo pa miglas vālu klāto ielu, tad troksnis pamazām izzuda naktī. Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā viņš neatnāca.
Es viens sēdēju bēniņos un darbojos ar aparātiem. Bet arī zvaigznes arvien biežāk atstāja mani vienu pašu. Signāli bija kļuvuši tik klusi, ka pat pie vislielākā pastiprinājuma tos tikko varēja atdalīt no trokšņiem un haotiskajām skaņām, kuras radīja fizikālie procesi kosmosā. Likās, ka tie arvien vairāk pazūd šajā klusajā sfēru mūzikā. Dzirde, kas nebūtu radusi saklausīt signālus tā kā manējā, diez vai spētu atšķirt tos no šīs «mūzikas» — te nelīdzētu pat zinātnieka auss. Vai vārti uz kosmosu atkal aizkrituši ciet, vai logs atkal aizvērts? Un tieši tagad! Uzlicis austiņas, es mazdūšīgi sēdēju un raudzījos siju ēnās uz bēniņtelpas sienām. Pat aparatūras kontrolspuldzītes šķita satumstam līdzīgi nogurušām acīm. Viss arvien vairāk iegrima tumsā.
Vismaz toreiz, vientuļajās nakts stundās bēniņos, man tā šķita. Mani pamazām pārņēma bezgalīgas gurdenas skumjas, kas draudēja pieveikt. Kāpēc es jutos tik vientuļš? Vai tiešām jau pašā sākumā biju rīkojies nepareizi? Kur slēpjas kļūda?
Pēdējās dienās es bieži biju iegriezies pie mātes. Protams, arī viņa bija dzirdējusi tenkas par mani, droši vien sieva bija viņai žēlojusies. Grūti bija ticēt, ka večiņa, kuras saprāts vairs nebija gluži skaidrs, spētu izprast manu pētījumu būtību. Es pat neesmu mēģinājis viņai pastāstīt par sava atklājuma sīkākām detaļām. Bet, lai cik dīvaini tas skanētu, viņa savā ziņā izprata visu labāk par citiem, varbūt pat labāk par mani pašu.
— Ja cilvēks kaut ko grib darīt, tad tas jādara līdz galam vai nav jādara nemaz, — viņa to pateica savā vienkāršajā runas manierē. — Ja tevi par kaut ko peļ, tad vai nu tev nav taisnība, vai arī tu esi gļēvs. Tam, kas baidās, nekad nav bijusi taisnība. Es, piemēram, vairs nebaidos ne no kā, pat no nāves.
Tās, protams, bija vispārīgas, bet savā ziņā pārsteidzoši pareizas patiesības. Kamēr māte runāja, es, domās iegrimis, sēdēju viņas istabā un vēroju pa logu miglas vālus, kas pletās pār laukiem. Viņas vārdi mani vienmēr nomierināja.
Šajā vakarā, piemēram, viņa teica:
— Tu taču tik daudz esi mācījies, un tev ir tik labas atzīmes. Tev jau pašam vislabāk jāzina, kur ir patiesība. Neļaujies sevi maldināt, citādi mums ar tēvu nebija vērts laist tevi studēt.
Vai es tiešām esmu pietiekami daudz mācījies, vai neesmu aizmirsis vēl kaut ko iemācīties?
Kamēr es, bēniņos sēdēdams, visu to pārdomāju, prātā ienāca mans vecais skolotājs. Tas bija zinātnieks ar starptautisku slavu, kurš tagad ir jau ļoti vecs un klusi dzīvo kādā nelielā miestiņā pie Bodenes ezera. Savas nepiekāpības dēļ tam bija radušies ienaidnieki, un es labi atceros profesora atvadu lekciju Hamburgā. Kā dzīvu redzu viņu stāvam mazajā katedrā, cilvēku ar augstu, skaistu pieri un skaidrām, gudrām acīm. Viņš smaidīja.
«Atļaujiet man kļūt mazliet patētiskam,» viņš toreiz teica. «Parasti es nevaru to ciest, bet šis brīdis ir pārāk nozīmīgs. Visus šos gadus esmu centies sniegt jums zināšanas. Šodien gribu runāt par ētiskām problēmām, bez kurām visas zināšanas un visas atziņas nav neko vērtas. Šoreiz es domāju par zinātnieku atbildību savu atziņu un sabiedrības priekšā, viņu pienākumu pasargāt pasauli no kļūmīgas rīcības. Ja zinātnieks piekāpsies naudas, slavas vai pats savas gļēvulības priekšā un ļaus padarīt sevi par padevīgu ieroci, ko izmanto ļaunos nolūkos, tad viņš nav zinātnieka vārda cienīgs. Ar zināšanām un prātu vien nepietiek. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties par saprātu un nest tā dēļ upurus. Džordano Bruno tika sadedzināts, Galilejs — nomocīts, Robertu Maijeru izsmēja un Einšteinu piespieda emigrēt. Ja viņi būtu izdarījuši atklājumus, bet gļēvi klusējuši, viņu darbam nebūtu bijusi jēga, viņi pasaulei neko nebūtu devuši un būtu sen aizmirsti…»
Mans bijušais skolotājs toreiz nebija piekāpies un tādēļ zaudēja katedru. Pirms dažiem gadiem viņš neklusēja, redzot atomne- prātu, un viņu atkal nosodīja. Taču viņš netika aizmirsts. Arī es viņu šobrīd atcerējos. Zinātnes un progresa vēsturē viņa vārds mirdzēs zelta burtiem, kamēr tie, kas viņu bija nozākājuši, jau šodien ir gandrīz aizmirsti. Ja es piekāpšos, mani aizmirsīs ātrāk, nekā būs iepazinuši. Mani būs apglabājis kāds «Mainas Merkura» plānā galdiņa urbējs… Vienkārši nožēlojami!
Un es sāku saskatīt savas kļūdas. Es biju iedomājies, ka man jāinteresējas tikai par savu atklājumu. Attiecībā uz visu pārējo es biju akls, domādams, ka tikšu pats ar visu galā. Bet kā varēja kaut kas uzdīgt, ja cilvēks tai pašā laikā nepūlējās uzart zemi, kurā jāizaug ražai? Neredzams zirneklis bija mani sapinis un draudēja noslāpēt savos tīklos, jo es biju kļuvis pārāk laisks un gļēvs, lai drosmīgi sarautu tīkla pavedienus. Tagad runa bija vairs ne tikai par manu atklājumu — tā bija sekundāra lieta — bet par kaut ko pavisam citu, par eksistences iespēju un ne tikai par manu eksistenci vien. Vai tad cilvēki visā pasaulē, izņemot manu vistuvāko apkārtni, pamazām nesāka rīkoties atkal saprātīgi, līdzīgi būtnēm no tālās planētas? Bet es no savas puses nebiju darījis nekā, lai palīdzētu saprātam uzvarēt. Tagad es cietu par savu gļēvulību.