Es tobrīd tieši stāvēju uz bēniņu kāpnēm.
— Jā, lūdzu, ko jūs no manis vēlaties?
— Mēs jums šo to pajautāsim un" ceram, ka jūs mums nesagādāsiet liekas grūtības,— teica viens vēsā pieklājībā.
Es nojautu, kas tie būs par jautājumiem, un neganta humora lēkmē norādīju uz bēniņiem.
— Vislabāk būs, ja mēs tūlīt kāpsim augšā.
177
Apciemojums mani, protams, nobiedēja kurš gan šādā reizē nesatrūktos, — bet pārak pārsteigts es nebiju, jo klusībā kaut ko tādu jau biju gaidījis. Es gāju pa priekšu, un trijotne nāca nopakaļ. Viens no viņiem, slaids kungs spīdīgā ādas mētelī, gāja noteiktā, it kā iedresētā gaitā, mazs resnis tumšā uzvalkā sekoja sēkdams un ar manāmu piepūli. Pēdējais paklupdarns, it kā baidītos atpalikt, mums pakaļ steidzās tips
12 - 1195
putekļu mētelī. Kad bijām uzkāpuši bēniņos, viņi ziņkārīgi vērās visapkārt.
— Tieši nozieguma vietā, — noteica kungs putekju mēteli un saberzēja rokas. Tai acīmredzot vajadzēja būt asprātībai.
— Majors Šrāders, — cilvēks ādas mētelī stādījās priekšā. Tad viņš iepazīstināja mani ar saviem pavadoņiem.
— Doktors Finka kungs, — viņš norādīja uz tumši ģērbto resno kungu. — Fridriha kungs, — viņš pamāja uz putekļu mētelī ģērbtā pusi.
— Vai jūs nākat kā oficiāla komisija? — es jautāju.
— Uzskatīsim, ka tikai pusoficiāli, — majors paskaidroja. — Mēs tikai gribam šo to mierīgi noskaidrot Līdz šim neesam vēl ķērušies pie ārkārtējiem līdzekļiem. Es ceru, ka jūs mūs sapratīsiet un nepiespiedīsiet mūs izmantot visas iespējas, kādas ir mūsu rīcībā.
Bālajā, vēsajā gaismā, kas no miglainajām vakara debesīm spraucās caur beniņtel- pas logu, es visus trīs kungus varēju labāk apskatīt.
Majors gan nebija formā, taču militāro stāju pauda tiklab viņa manieres, kā labi veidotā, bet bezpersoniskā, maskai līdzīgā vēsā seja, asā, strupā valoda un pelēko acu stingais skatiens. Droši vien viņš bija drošības orgānu virsnieks.
Es nevarēju saprast, kas tas par kungu, kuru man stādīja priekšā kā doktoru Finku.
Tūlīt pēc ienākšanas viņš bija ērti iekārtojies uz vecā dīvāna, palikdams it kā aizmugurē. Viņa apaļīgā seja izskatījās sārta un tīra. Viņš nēsāja spoguļstikla brilles šaurā zelta ierāmējumā, tā ka es viņa acis gandrīz vai nevarēju saskatīt, taču šķita, ka viņš mani vēro ar apslēptu ziņkāri. Tiesa, tikpat labi viņš, sevi iegrimis, varēja aplūkot luklo, labi kopto roku nagus. Sī kunga uzkrītoši mazās kājas bija sakrustotas, un varēja redzēt, ka viņš valkā ļoti elegantas, spīdīgas, melnas kurpes. Virs labās kājas zeķes varēja saskatīt kailas, baltas ādas joslu. Doktora paretie, gaišblondie mati bija ļoti rūpīgi sasukāti. Es biju pārliecināts, ka tumšais elegantais uzvalks smaržo pēc odekolona. Finkam varēja būt pāri par piecdesmit vai tuvu pie sešdesmit gadiem, majors izskatījās jaunāks.
12*
179
Abi šie kungi, protams, man nebija visai simpātiski, jo varēja nojaust viņu apmeklējuma mērķi, tomēr abi šķita ciešami. Toties izteikti pretīgs bija trešais — tēvainis putekļu mēteli. Viņa klātbūtni es uztvēru kā personīgu apvainojumu. Cik gadu viņam varētu būt, to pēc nodzīvotās sejas bija ļoti grūti noteikt. Viņa cieši sakniebtās lūpas, krunkas zem acīm un uz vaigiem varētu paust enerģiju, taču tajās atspoguļojās tikai viltība un nelietība. Viņa sasarkušo acu klīstošais, nemierīgais skatiens liecināja, uz ko šis cilvēks var būt spējīgs. Iespējams, ka «Fridrihs» bija tikai iesauka, jādomā, ka
viņš strādāja par slepenpolicijas aģentu. Šie cilvēki, runādami par demokrātijas un konstitūcijas sargāšanu, tagad visur bāž degunu.
— Tātad ar šo te jūs esat uztvēruši signālus. Parādiet mums, kā jūs to darāt! — man bravurīgi uzkliedza Fridriha kungs.
Es nikni ieskatījos viņam acīs:
— Vai tas jāsaprot kā pavēle?
— Nu, nu, mierīgāk… — Fridriha kungs jau aizsvilās, bet virsnieks ar rokas mājienu pavēlēja klusēt, un viņš apklusa, viegli paklanoties.
Triju kungu savstarpējās attiecības es stundas laikā izpratu šādi: virsnieks pret Fridriha kungu izturējās ar tikko apslēptu nicinājumu, bet pret man mīklaino doktoru Finku — nepiespiesti, ar mazliet vēlīgu jo- vialitāti. Turpretim Fridriha kungs majora priekšā stinga iztapīgā pazemībā, it kā katru reizi, griezdamies pie virsnieka, nostātos pamatstājā.
Ar doktoru Finku Fridriha kungs runāja gandrīz kā ar sev līdzīgu.
Doktors Finks toties izrādīja pret majoru uzmanīgu cieņu, bet pret Fridriha kungu izturējās vēsi piesardzīgi.
Majors pret mani, vismaz sākumā, bija rezervēti pieklājīgs. Doktors Finks pagaidām vispār neteica ne vārda un šķita pasīvi vērojam, bet Fridriha kungs bija rupjš un nekaunīgs — lai atspēlētos par pazemību virsnieka priekšā.
Izrāde sākās ar to, ka majors pavisam citā tonī nekā Fridriha kungs sacīja:
— Būtu ļoti interesanti, doktor Vulfa kungs, ja jūs te visu varētu parādīt. Vai tas ir iespējams?
Kaut arī tas izklausījās tīri pieklājīgi, es dzirdēju apslēptu pavēli, taču kā īsts zinātnieks saglabāju lietišķu toni.
— Diemžēl, tagad tas nav izdarāms, — es savaldīgi atbildēju. — Vēlu vakarā varbūt. Ja vēlaties, es varu novirzīt antenu uz attiecīgu zvaigznāju, bet, pirms nav uznākusi pilnīga tumsa, es vēl nekad signālus neesmu dzirdējis.
Virsnieks paskatījās pulkstenī un pagriezās pret doktoru Finku, kas piekrizdams tikko manāmi pamāja ar galvu.
— Labi, mēs pagaidīsim, kamēr uznāks tumsa, — majors paskaidroja. Šķita, ka apciemojums ievilksies garumā.
— Jūsu zvaigznājs, protams, uzlec austrumos, — Fridriha kungs ņirdzīgi noteica un, uzslavu gaidot, paskatījās uz majoru, šai piezīmei acīmredzot vajadzēja izklausīties sarkastiski asprātīgai.
Majors mazdrusciņ savilka lūpas, bet doktors Finka kungs turpināja aplūkot nagus. Šķita, ka viņš pasmaida, bet viņš arī iepriekš izskatījās tik apmierināti smaidošs, ka mazliet atgādināja paēdušu zīdaini.
— Protams, — es ironiski paskaidroju, visus pēc kārtas uzlūkodams. — Protams!
Visi zvaigznāji uzlec austrumos, tur nu jūs neko nevarēsiet grozīt.
Majors izlikās nedzirdam šo piezīmi un pienāca tuvāk pie galda ar aparātiem.
— Vai jūs mums te šo to nepaskaidrotu?
— Labprāt, — es atteicu un izmocīju smaidu.
Es tīšuprāt izplūdu tādos speciālos terminos kā frekvence, kapacitāte, rezonanse un pastiprināšanas faktori, piebārstot ar tiem stāstījumu. Lai pamocās!
Majors klausījās, neiebilstot ne vārda. Cik un vai viņš vispār kaut ko saprata, man grūti spriest. Fridriha kungs kustināja zodu, laiku pa laikam pamāja ar galvu un nočukstēja «tā… tā», it kā viņš visu savu mūžu ne ar ko citu nebūtu nodarbojies kā ar šādiem aparātiem, taču man bija pilnīgi skaidrs, ka viņam no tā nav ne mazākās jēgas. Doktors Finks sēdēja uz dīvāna un kaut ko atzīmēja.
Kad es biju beidzis, majors pēkšņi jautāja:
— Un kur ir raidītaja aparatūra?
— Ko? — es brīnījos. — Diemžēl, man ir tikai uztvērējs, bet es ļoti priecātos, ja manā rīcībā būtu arī raidītājs.
— Varbūt jūs noliegsiet arī to, ka jums ir kontakti ar šiem ļautiņiem no turienes? — tagad iejaucās Fridriha kungs. Viņa acis bija piemiegtas un glūnošas, un viņš likās bīstamāks, nekā sākuma varēja likties. Viņš ar īkšķi norādīja uz to pusi, kur domaja esam austrumus. — Un vēstules? Varbūt jūs arī to apstrīdēsiet?