Viņš izšāva šos vārdus kā bultas, un es mazliet apjuku.
■— Jā, protams, bet tā bija gluži nekaitīga zinātniska korespondence…
Iespējams, ka to pastāstījis Grīnbahas pastnieks. Katru reizi, nesdams sūtījumu, viņš uzmanīgi apskatīja markas un adresi un saprotoši murmināja «khm, khm, no turienes», it kā tas būtu kaut kas nelikumīgs un labāk būtu to noklusēt. Tā likās vienkārša vecuma ziņkāre. Šais sūtījumos, kurus es saņēmu ar Berlīnes akadēmijas starpniecību, bija informācija par padomju zinātnieku pētījumiem, taču mans pārsteigums tika iztulkots kā vainas apziņa.
— Kur jums ir šīs vēstules? — Fridriha kungs asi noprasīja. Es norādīju uz grāmatu skapi:
— Tur kaut kur.
— Jūs varbūt atļausiet apskatīt jūsu skapi, — majors teica tādā balsī, kas necieta iebildumus. Tagad viņi ar Fridriha kungu sapratās itin labi.
— Lūdzu, — es teicu jau mazliet sakaitināts. Es gribēju pieprasīt kratīšanas orderi, taču atmetu ar roku. Tam laikam nebūtu nekādas nozīmes, tikai rastos vēl lielākas aizdomas.
Ar nevērīgu rokas kustību norādījis, ka viņš šo netīro un pazemojošo darbu uztic Fridriha kungam, majors nostājās pie stāvlampas. Pa šo laiku bēniņos bija kļuvis gluži tumšs.
— Atļaujiet, — majors sacīja un, uzdedzinot gaismu, it kā nejauši pagrieza lampas abažūru tā, ka gaisma pilnīgi krita uz gra- matu skapi un uz manu seju, kamēr majors un doktors Finka kungs uz dīvāna palika puskrēslā.
Fridriha kungs savu darbu veica pamatīgi. Viņš izņēma pēc kārtas visas grāmatas, izkratīja tās, apskatīja iesējumus ar palielināmo stiklu un tad pa roku galam aizmeta kaudzē, kas auga arvien lielāka. Kad skapis bija tikpat kā tukšs, viņš notupās uz ceļiem un gandrīz vai ielīda tajā. Beidzot viņš apakšējā plauktā atrada mūsu piezīmju burtnīcas. Uzdūries neskaitāmām svītrām un šķietami nesakarīgiem skaitļiem, viņš aprāvās un triumfēdams pasniedza burtnīcas majoram. Pacēlis pret gaismu, majors tās pāršķirstīja, un viņa acis kļuva pavisam šauras, kamēr seja likās kā akmenī cirsta. Tad viņš parādīja piezīmes doktoram Finkam.
— Ko jūs par to domājat?
Doktors Finks sarāvās, noņēma brilles, uzpūta dvašu stikliem un tīrīja tos ar baltu zīda lakatiņu. Kādu brīdi pētījis zīmējumus, viņš pašūpoja galvu.
— Bezgala savādi. Es te netieku gudrs, majora kungs.
Es visu to vēroju pieaugošā niknumā. Nespēju neko paskaidrot, kad majors jau paziņoja:
Šis burtnīcas pagaidam tiek konfiscētas.
— Kā? Es protestēju! — es nikni izsaucos, bet majors pavēlēja man klusēt.
— Jums, protams, ir tiesības protestēt, bet šobrīd tas mani neinteresē. Netālu no jūsu dzīves vietas atrodas bundesvēra jaunās aizsardzības iekārtas, tas liek mums saglabāt maksimālu piesardzību. Tāpēc, balstoties uz savām tiesībām, es konfiscēju piezīmes un par visu to atbildu. Mūsu speciālā nodaļa tās pārbaudīs. Ja piezīmes tiešām izrādīsies nekaitīgas, jūs tās saņemsiet atpakaļ.
Viņa balss tagad bija dzelžaina. Sākotnējā pieklājība arvien vairāk izzuda un deva vietu militāram tonim. Iespējams, ka viņam kā jau cilvēkam, kurš nav lietas kursā, radās pilnīgi nejēdzīgas aizdomas, ka šīs zīmes un skaitļi varētu būt kādas spiegu grupas šifrēšanas sistēma.
Ko man bija darīt? Paskaidrot, ko nozīmē atomskaitļi un masas skaitļi? Es jau gribēju pamēģināt, bet majors paskatījās pulkstenī un norādīja uz aparāiiem:
— Drīz būs seši un kļūs pilnīgi tumšs. Lūdzu, tagad pienākusi jūsu kārta pierādīt mums savu vārdu pareizību.
Bezspēcīga, mēma niknuma pārņemts, es ieslēdzu aparātus, taču cerību kaut ko dzirdēt bija maz. Pēdējos vakaros vispār neko nevarēja saklausīt un tik agrā stundā jau nu pavisam nē. Es kādu brīdi gandrīz izmisīgi grozīju pogas un noskaņoju antenu, it kā gribēdams piespiest likteni nākt man negaidīti talkā. Bet veltīgi. Bija dzirdama kaut kāda zvanīšana, šalkoņa un haotiskas skaņas, kuras radās kosmosa fizikālajos procesos.
— Šodien nekā nav, — es beidzot paziņoju un, smagi nopūzdamies, paskatījos tais trijos, skaidri zinādams, ka viņi tā kā tā neko nesapratīs.
1 — Tā tik ir nelaime! — ironiski noblēja Fridriha kungs. — Un tieši šodien. Nudien neveiksme!
Sie vārdi izvilināja vieglu smaidu virsnieka sejā, un pat doktors Finka kungs uzjautrināts pamāja.
— Atļausiet, — teica majors un, nesagaidījis manu piekrišanu, atņēma austiņas.
— Bet taču ir dzirdams kaut kas. Kas tas ir? — viņš teica pēc tam, kad kādu brīdi bija saspringti klausījies.
— Nekas sevišķs. Sfēru mūzika, — es drūmi atbildēju.
Doktors Finks, pēkšņi atdzīvojies, piecēlās no dīvāna.
— Sfēru mūzika? Ak tā … sfēru mūzika. Tas nudien izklausās poētiski. — Viņa balss skanēja maigi, pat svinīgi. Doktors skatījās man tieši sejā, un es redzēju, ka aiz spīdošajiem briļļu stikliem acis tam glūn tā, it kā viņš vērotu kādu izmēģinājuma objektu. Ari šis sārtais, tirais dcktors Finks laikam nebija pilnīgi nekaitīgs; viņš varbūt pat bija visbīstamākais. Ja vien es zinātu, ko viņš grib!
Beidzot man bija tāda sajūta, it kā es līdzīgi vajātam zvēram tiktu iedzīts slazdā… Bailes un dusmas aizžņaudza rīkli. Man sāka aizdomīgi trīcēt rokas, un es sapratu, ka zaudēju pašsavaldīšanos.
Majors tagad pats grozīja pogas. Man bija dzirdami sprakšķi austiņās, kad viņš mocīja aparātus. Beidzot viņš atdeva man austiņas.
— Lūdzu, turpiniet jūs pats!
— Šodien nekas neiznāks. Varbūt vēlāk,— es izgrūdu.
— Labi, pagaidīsim vēl, — majors dzelžaini noteica, un Fridriha kungs ironiski piebilda:
— Mums laika diezgan, he, he!
Kamēr Fridriha kungs vēlreiz izskatīja manas grāmatas, majors apsēdās uz galda malas. Viņa sejā nesakustējās ne vaibsts. Viņš vēcināja cimdus un ritmiski uzsita ar tiem pa ādas mēteli, it kā skaitītu sekundes. Šis troksnis krita uz nerviem. Visa aina pavāji apgaismotajos bēniņos šķita man arvien vairāk atgādinām kaut ko sātanisku.
Tad doktors Finks atkal uzrunāja mani, acīmredzot viņš gribēja gandrīz nepanesamo klusuma brīdi īsināt ar puslīdz draudzīgu sarunu:
— Sakiet, lūdzu, doktor Vulfa kungs, — vai jūs patiesi esat skaidri sadzirdējis balsis no zvaigznēm? Kā tās skanēja?
Es centos paskaidrot:
— Ka oda sīkšana.
— O, interesanti! Tātad sīkšana. Jūs pirmīt ieminējāties par sfēru mūziku. Tātad mūziku jūs arī esat dzirdējis?
— Pat himnu, — es izgrūdu ironiski., un Fridriha kungs pacēla acis no grāma tām.
— Varu iedomāties, kādu himnu, he, he..-.
Bet doktors Finks valdonīgi pacēla tuklo
roķeli un, tā kā ari majors nepatikā par šo iejaukšanos sarauca pieri, Fridriha kungs apklusa, atvainojoši paklanīdamies.
— Vai jus šos ļaudis, ar kuriem esat runājis, tikāt arī redzējis? Kādi viņi izskatījās? — doktors Finks taujāja tālāk.
Es to uzņēmu kā joku.
— Kā medūzas un zirnekļi! Tie izskatās drausmīgi. Esmu tos redzējis pat sapnī.
Es gandrīz biju pateicīgs doktoram Fin- kam par to, ka viņš atbrīvojis visus no sarunas nevajadzīgā asuma un sagādājis man iespēju atpūsties, gvelžot niekus. Tad es jutos ciešamāk. Kādu brīdi mēs tā pļāpājām Doktors Finka kungs gribēja zināt, vai ari mana sieva kaut ko dzirdējusi, bet to es noliedzu. Kas tad vēl esot klausījies? Es atbildēju, ka neviens, jo negribēju Krīgeru, par kura atrašanās vietu man nekas nebija zināms, iepīt nelaimē. Vai man neesot bijušas kādas nesaskaņas ar cilvēkiem? Kā tad, vairāk nekā vajadzīgs! Tātad maz draugu? Nekādu vairs, es niknumā atbildēju. Tā, tā, bet laikam daudz ienaidnieku? Vai man dažreiz neesot tada sajūta, it ka mani kads izsekotu? Pat bieži vien! — Un izrādās, ka ne bez pamata! — es teicu ironiski, mērķēdams uz saviem ciemiņiem.