Majors vēlreiz pavērās pulkstenī, tad jautājoši paskatījās uz doktoru Finku. Doktors Finks tikko manāmi pamāja ar galvu, un majors pagriezās pret mani.
— Pamēģiniet tagad vēlreiz!
Kamēr doktors, uz dīvāna sēdēdams, kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, es atkal ieslēdzu aparātus. Protams, bez panākumiem.
— Nekas neiznāk, — es teicu un paraustīju plecus.
— Pamēģiniet vēlreiz! — majors stingri pavēlēja.
Es turpināju mēģinājumus. Pirksti man ta trīcēja, ka tikko spēju pagrozīt pogas, un es jutu pieri norasojam. Nē, es vairs tik tikko valdījos.
— Velns parāvis, nekas neiznāk! — es pēkšņi skaļi izsaucos un naidīgi paskatījos uz saviem mocītājiem. — Šajā gadalaikā neko nevar izdarīt. Nu jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš kaut ko uztvert kļūst arvien grūtāk. Kā lai es to izskaidroju, ja jums no tādām lietām nav ne jausmas… — es turpināju arvien skaļāk, gandrīz vai kliegšus.
Majors šūpoja kurpes purngalu, doktors Finks šķita mani uzmanīgi pētījam, bet Fridriha kungs draudoši noteica:
— Nu, nu, nesāciet tikai…
Majors viņam uzkliedza:
— Turiet muti! — un, pagriezies atkal pret mani, teica: — Pamēģiniet, pamēģiniet vēlreiz, — un, tā kā es vilcinājos, uzsita ar delnu pa galdu un uzkliedza: — Es teicu, pamēģiniet!
Es stingi vēroju viņa pārvērsto vēso seju un tēraudpelēkās, nežēlīgās acis. Viņa pavēlošais kliedziens vēl skanēja manās ausīs, kad pēkšņi manā atmiņā atdzīvojās pagātnes ainas jeb vīzija, ja to var tā nosaukt.
… Bālas debesis nomācoša dūksnāja malā, kur pret debesīm vietumis slejas sašķaidīti koki, bet purva staignājā kā nožēlojamas brūnganas kaudzītes grimst mirušie. Mirušie, tikai mirušie. Man pašam mati un bikses mirkst asinīs, un es guļu uz teltenes šī purva malā, aiz kura, drausmīgi rēcot, kaucot un uguņojot, sprāgst šāviņi. Tomēr caur šo troksni es no ierakuma, pie kura ieejas guļu, dzirdu balsi:
«Uz priekšu, uz priekšu! Katrā ziņā noturēties!» es dzirdu šo balsi vēl kliedzam, kamēr viss sāk griezties un bailes no nāves izdzēš nesamaņa …
Balss izklausījas līdzīga majora balsij. Ļoti līdzīga.
Nē, to es vienkārši nespēju vairs izturēt!
— Kāpēc jūs nemēģināt vēlreiz? Es teicu, pamēģiniet! — pazīstamā balss vēlreiz uzkliedza. Bet mani nervi vairs neizturēja, un es ļāvu tiem vaļu. Tagad es ļoti labi saprotu, ka tā bija plosīšanās, trakuma lēkme, kas radās manas nervu sistēmas vājuma dēļ, lēkme, kurā izpaudās manas iekšējās bailes un nedrošība. Stiprais ir mierīgs, tikai vājais trako un tēlo mežoni. Bet visu to pārdomāt es vairs nebiju spējīgs.
— Ko jūs īsti gribat no manis? — es iebrēcos. — Lieciet taču mani mierā! Ja jūs domājat, ka esmu kāds aģents vai spiegs… — es mežonīgi vicināju pa gaisu rokas. — Paskatieties uz šo aparatūru! Es to uzbūvēju par naudu, ko ar pūlēm savācu, ko burtiski atrāvu no savas mutes, bet jūs jau to nesaprotat. Varbūt jūs konfiscēsiet arī to? Ņemiet, velns parāvis, bet atstājiet mani mierā! Ņemiet, te tā būs!
Es biju sagrābis veseri, kas atradās netālu no antenas.
— Ņemiet, — es kliedzu, — ņemiet! — un dauzīju aparatūru. Sājos sitienos atbrīvojās visu pēdējo nedēļu laikā sakrājušās bailes un rūgtums, kaut arī manā rīcībā bez tam vēl bija zināma uzspēle. Es aizrāvos ar savu trakošanu, tomēr biju pietiekami saprātīgs, lai aprēķinātu, ka drīkst sasist tikai vienu taisngrieža lampu un kondensatoru, kas piederēja pie tās. Abas detaļas bija samērā lētas, turklāt viena lampa man bija vēl rezervē.
Blīkšķis un stiklu šķindoņa lika man mazliet atgūties. Kāda lauska laikam bija ievainojusi man roku, jo tā asiņoja. Es nolaidu veseri un jutu, ka sviedri laso pār manu pārvērsto seju. Triumfēdams kā bērns, kas aiz spītības sasitis pats savu rotaļlietu, es stomījos:
— Te jums būs … Lūdzul
Savas rīcības sekas, šodien atskatoties, es varu izskaidrot pareizāk nekā toreiz.
Majors, pakāpies mazliet sānis un piemiedzis acis, vēroja mani. Fridriha kungs stāvēja kā lēcienam gatavs zvērs un grābstījās ap gurniem, it kā gribētu izvilkt pistoli vai gumijas steku, lai atgrieztu mani pie saprāta. Bet majors viņu ar ašu skatienu atturēja. Doktors Finks bija beidzot piecēlies no dīvāna un vēroja mani ar visai labvēlīgu izteiksmi.
— Nomierinieties, mans mīļais, — viņš beidzot pateica pavisam maigi un pacēla savu tuklo rokeli, — nomierinieties. Ir jau labi.
Kad es biju mazliet nomierinājies un, aizgūtnēm elsojot, gaidīju, kas notiks tālāk, doktors Finks uzrunāja majoru:
— Man liekas, ka pietiek!
Doktora Finka sejā atspoguļojās apmierinājums, pat atvieglinājums, it kā nupat būtu noticis kaut kas ļoti iepriecinošs. Majors ari izskatījās kā cilvēks, kas atbrīvojies no sasprindzinājuma. Ap viņa lūpām rotaļājās tikko jaušams smaids, un viņš pamāja doktoram Finkam. Tikai Fridriha kungs šķita neapmierināts ar tādām pratināšanas beigām..,Viņa seja bija sadrūmusi, un viņš taisījās kaut ko iebilst. Bet majors atmeta ar
roku un, norādīdams uz manām burtnīcām, pavēlēja viņam:
— Savāciet to visu un aiznesiet uz mašīnu!
Ciemiņi aizgāja ātri. Pirmais neatsveici- nājies savā stingrajā solī aizgāja majors. Doktors Finks sekoja viņam, pie durvīm pagriezās pret mani un laipni teica:
— Mēs vēl redzēsimies. Pagaidām nomierinieties. Ieņemiet miega zāles. Ar labu nakti.
Pēdējais visiem nopakaļ tusnīja Fridriha kungs ar burtnīcu kaudzi rokās. Viņš nevis atsveicinājās, bet paskatījās uz mani tik nikni, it kā gribētu teikt:
«Nu, pagaidi, gan tu tiksi manos nagos!»
Pēc minūtēm trim es dzirdēju mašīnu aizdrāžamies.
Pēc ne visai labi izgulētas nakts — tam ticēs katrs — es nolēmu šai pašā dienā aizbraukt uz Bodenes ezeru pie sava vecā skolotāja. Bet to es vairs nepaguvu izdarīt.
Ap astoņiem no rīta piebrauca ātrās palīdzības mašīna. No tās izkāpa divi spēcīgi vīri baltos virsvalkos un cienīgā solī ienāca manā mājā.
Viens no viņiem, laikam bavārietis, piebāza man pie deguna kaut kādu papīru un savā dialektā paziņoja:
— Kungs, jūs brauksiet mums līdzi, tikai, lūdzu, bez tračiem.
193
Tas bija apzīmogots, oficiāls dokuments, kurā bija rakstīts, ka, pamatojoties uz die-
13 - 1195
nesta ārsta, medicīnas virspadomnieka doktora Finka kunga rīkojumu, man saskaņā ar tādu un tādu paragrāfu (aizdomas uz sabiedrībai bīstamu rīcību) līdz turpmākajam tiesas spriedumam jādodas uz X pilsētas universitātes psihiatrisko slimnīcu, lai noskaidrotu garīgo stāvokli.
Laikam tos tiesas kungus bija vajadzējis burtiski izvilkt no gultas, lai tik ātri safabricētu šādu lēmumu. Es sapratu, ka personas, kuras interesējas par mani, vienkārši gribējušas taupīt laiku, jo nodot mani pēc likuma tiesai un atrast pietiekami daudz liecinieku nebija grūti.
Pretoties šiem spēkavīriem nebūtu bijis nozīmes. Sakravājis mazajā čemodānā visnepieciešamākās mantas — katrā pusē man stāvēja pa sargam un asistēja skaļi vaimanājošā, galīgā izmisumā iedzītā sieva, — es devos uz ātrās palīdzības mašīnu.