Выбрать главу

Majors vēlreiz pavērās pulkstenī, tad jau­tājoši paskatījās uz doktoru Finku. Doktors Finks tikko manāmi pamāja ar galvu, un majors pagriezās pret mani.

—  Pamēģiniet tagad vēlreiz!

Kamēr doktors, uz dīvāna sēdēdams, kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, es atkal ieslēdzu aparātus. Protams, bez panā­kumiem.

—   Nekas neiznāk, — es teicu un parau­stīju plecus.

—   Pamēģiniet vēlreiz! — majors stingri pavēlēja.

Es turpināju mēģinājumus. Pirksti man ta trīcēja, ka tikko spēju pagrozīt pogas, un es jutu pieri norasojam. Nē, es vairs tik tikko valdījos.

—  Velns parāvis, nekas neiznāk! — es pēk­šņi skaļi izsaucos un naidīgi paskatījos uz saviem mocītājiem. — Šajā gadalaikā neko nevar izdarīt. Nu jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš kaut ko uztvert kļūst arvien grūtāk. Kā lai es to izskaidroju, ja jums no tādām lietām nav ne jausmas… — es tur­pināju arvien skaļāk, gandrīz vai kliegšus.

Majors šūpoja kurpes purngalu, doktors Finks šķita mani uzmanīgi pētījam, bet Frid­riha kungs draudoši noteica:

—  Nu, nu, nesāciet tikai…

Majors viņam uzkliedza:

—  Turiet muti! — un, pagriezies atkal pret mani, teica: — Pamēģiniet, pamēģiniet vēl­reiz, — un, tā kā es vilcinājos, uzsita ar delnu pa galdu un uzkliedza: — Es teicu, pamēģiniet!

Es stingi vēroju viņa pārvērsto vēso seju un tēraudpelēkās, nežēlīgās acis. Viņa pavē­lošais kliedziens vēl skanēja manās ausīs, kad pēkšņi manā atmiņā atdzīvojās pagātnes ainas jeb vīzija, ja to var tā nosaukt.

… Bālas debesis nomācoša dūksnāja malā, kur pret debesīm vietumis slejas sašķaidīti koki, bet purva staignājā kā nožēlojamas brūnganas kaudzītes grimst mirušie. Miru­šie, tikai mirušie. Man pašam mati un bikses mirkst asinīs, un es guļu uz teltenes šī purva malā, aiz kura, drausmīgi rēcot, kaucot un uguņojot, sprāgst šāviņi. Tomēr caur šo trok­sni es no ierakuma, pie kura ieejas guļu, dzirdu balsi:

«Uz priekšu, uz priekšu! Katrā ziņā notu­rēties!» es dzirdu šo balsi vēl kliedzam, ka­mēr viss sāk griezties un bailes no nāves izdzēš nesamaņa …

Balss izklausījas līdzīga majora balsij. Ļoti līdzīga.

Nē, to es vienkārši nespēju vairs izturēt!

—   Kāpēc jūs nemēģināt vēlreiz? Es teicu, pamēģiniet! — pazīstamā balss vēlreiz uz­kliedza. Bet mani nervi vairs neizturēja, un es ļāvu tiem vaļu. Tagad es ļoti labi saprotu, ka tā bija plosīšanās, trakuma lēkme, kas radās manas nervu sistēmas vājuma dēļ, lēkme, kurā izpaudās manas iekšējās bailes un nedrošība. Stiprais ir mierīgs, tikai vā­jais trako un tēlo mežoni. Bet visu to pārdo­māt es vairs nebiju spējīgs.

—  Ko jūs īsti gribat no manis? — es iebrē­cos. — Lieciet taču mani mierā! Ja jūs do­mājat, ka esmu kāds aģents vai spiegs… — es mežonīgi vicināju pa gaisu rokas. — Pa­skatieties uz šo aparatūru! Es to uzbūvēju par naudu, ko ar pūlēm savācu, ko burtiski atrāvu no savas mutes, bet jūs jau to nesa­protat. Varbūt jūs konfiscēsiet arī to? Ņemiet, velns parāvis, bet atstājiet mani mierā! Ņe­miet, te tā būs!

Es biju sagrābis veseri, kas atradās ne­tālu no antenas.

—   Ņemiet, — es kliedzu, — ņemiet! — un dauzīju aparatūru. Sājos sitienos atbrīvojās visu pēdējo nedēļu laikā sakrājušās bailes un rūgtums, kaut arī manā rīcībā bez tam vēl bija zināma uzspēle. Es aizrāvos ar savu trakošanu, tomēr biju pietiekami saprātīgs, lai aprēķinātu, ka drīkst sasist tikai vienu taisngrieža lampu un kondensatoru, kas pie­derēja pie tās. Abas detaļas bija samērā lē­tas, turklāt viena lampa man bija vēl rezervē.

Blīkšķis un stiklu šķindoņa lika man maz­liet atgūties. Kāda lauska laikam bija ievai­nojusi man roku, jo tā asiņoja. Es nolaidu veseri un jutu, ka sviedri laso pār manu pār­vērsto seju. Triumfēdams kā bērns, kas aiz spītības sasitis pats savu rotaļlietu, es stomī­jos:

—  Te jums būs … Lūdzul

Savas rīcības sekas, šodien atskatoties, es varu izskaidrot pareizāk nekā toreiz.

Majors, pakāpies mazliet sānis un piemie­dzis acis, vēroja mani. Fridriha kungs stā­vēja kā lēcienam gatavs zvērs un grābstījās ap gurniem, it kā gribētu izvilkt pistoli vai gumijas steku, lai atgrieztu mani pie sa­prāta. Bet majors viņu ar ašu skatienu attu­rēja. Doktors Finks bija beidzot piecēlies no dīvāna un vēroja mani ar visai labvēlīgu iz­teiksmi.

—    Nomierinieties, mans mīļais, — viņš beidzot pateica pavisam maigi un pacēla savu tuklo rokeli, — nomierinieties. Ir jau labi.

Kad es biju mazliet nomierinājies un, aiz­gūtnēm elsojot, gaidīju, kas notiks tālāk, dok­tors Finks uzrunāja majoru:

—  Man liekas, ka pietiek!

Doktora Finka sejā atspoguļojās apmieri­nājums, pat atvieglinājums, it kā nupat būtu noticis kaut kas ļoti iepriecinošs. Majors ari izskatījās kā cilvēks, kas atbrīvojies no sa­sprindzinājuma. Ap viņa lūpām rotaļājās tikko jaušams smaids, un viņš pamāja dok­toram Finkam. Tikai Fridriha kungs šķita neapmierināts ar tādām pratināšanas bei­gām..,Viņa seja bija sadrūmusi, un viņš tai­sījās kaut ko iebilst. Bet majors atmeta ar

roku un, norādīdams uz manām burtnīcām, pavēlēja viņam:

—    Savāciet to visu un aiznesiet uz ma­šīnu!

Ciemiņi aizgāja ātri. Pirmais neatsveici- nājies savā stingrajā solī aizgāja majors. Doktors Finks sekoja viņam, pie durvīm pa­griezās pret mani un laipni teica:

—   Mēs vēl redzēsimies. Pagaidām nomie­rinieties. Ieņemiet miega zāles. Ar labu nakti.

Pēdējais visiem nopakaļ tusnīja Fridriha kungs ar burtnīcu kaudzi rokās. Viņš nevis atsveicinājās, bet paskatījās uz mani tik nikni, it kā gribētu teikt:

«Nu, pagaidi, gan tu tiksi manos nagos!»

Pēc minūtēm trim es dzirdēju mašīnu aiz­drāžamies.

Pēc ne visai labi izgulētas nakts — tam ticēs katrs — es nolēmu šai pašā dienā aiz­braukt uz Bodenes ezeru pie sava vecā sko­lotāja. Bet to es vairs nepaguvu izdarīt.

Ap astoņiem no rīta piebrauca ātrās palī­dzības mašīna. No tās izkāpa divi spēcīgi vīri baltos virsvalkos un cienīgā solī ienāca manā mājā.

Viens no viņiem, laikam bavārietis, pie­bāza man pie deguna kaut kādu papīru un savā dialektā paziņoja:

—   Kungs, jūs brauksiet mums līdzi, tikai, lūdzu, bez tračiem.

193

Tas bija apzīmogots, oficiāls dokuments, kurā bija rakstīts, ka, pamatojoties uz die-

13 - 1195

nesta ārsta, medicīnas virspadomnieka dok­tora Finka kunga rīkojumu, man saskaņā ar tādu un tādu paragrāfu (aizdomas uz sa­biedrībai bīstamu rīcību) līdz turpmākajam tiesas spriedumam jādodas uz X pilsētas universitātes psihiatrisko slimnīcu, lai no­skaidrotu garīgo stāvokli.

Laikam tos tiesas kungus bija vajadzējis burtiski izvilkt no gultas, lai tik ātri safab­ricētu šādu lēmumu. Es sapratu, ka perso­nas, kuras interesējas par mani, vienkārši gribējušas taupīt laiku, jo nodot mani pēc likuma tiesai un atrast pietiekami daudz lie­cinieku nebija grūti.

Pretoties šiem spēkavīriem nebūtu bijis nozīmes. Sakravājis mazajā čemodānā visne­pieciešamākās mantas — katrā pusē man stāvēja pa sargam un asistēja skaļi vaima­nājošā, galīgā izmisumā iedzītā sieva, — es devos uz ātrās palīdzības mašīnu.