— Un kā būtu ar otro variantu? — es klusi jautāju.
Profesors kjuva vēl lietišķāks un skarbāks un, saņēmis kreisās rokas rādītājpirkstu, paskaidroja:
— Otrais variants nozīmētu jūsu atlaišanu, apliecinot, ka garīgi esat pilnīgi vesels. Saprotiet mani pareizi! Tādā gadījumā es nerakstīšu, it kā mēs būtu jūs izārstējuši, nerunājot jau par to, ka es personīgi uzskatītu to par aplamību. Tik īsā laikā tas vienkārši nebūtu iespējams. Man būs jāpaskaidro, ka nekad nav pastāvējis ne mazāko šaubu par jūsu psihisko veselību, kas jums dod iespēju neierobežoti atbildēt par visu savu rīcību, par visu, ko esat darījis un teicis. Cerams, ka esat pilnīgā skaidrībā par to, kādas sekas tam varētu būt un kas jūs sagaidītu aiz mūsu klīnikas vārtiem. Tādā gadījumā es nekā jūsu labā nevarētu darīt. Jūs būtu pamests sava likteņa varā.
Es pacēlu roku, bet profesors nelaida mani pie vārda.
— Nē, pagaidām vēl neizšķirieties! Pārdomājiet visu mierīgi. Līdz rītdienai, pat līdz parītdienai vēl ir laiks, — viņš teica un izgāja ārā, it kā baidītos, ka es, viņa klātbūtnes steidzināts, varētu pieņemt nepārdomātus lēmumus un padarīt viņu līdzvainīgu.
Es domājujlgi. Vēlu naktī, kad gultā vairs nebija izturams, es piecēlos un uzvilku aiz- virtņus — to visu tagad varēju atļauties. Pāri kailajiem parka kokiem debesīs steidzīgi aizpeldēja mākoņu driskas. Melnajā, tumšajā caurumā, ko tie atsedza, sudrabaini mirdzēja mēness rags. Pāris zvaigžņu izstaroja saltu, zilganu gaismu.. Es ilgi skatījos tajās. Vai es drīkstēju nodot to vēsti?
Beidzot ap pusnakti es izlēmu.
«Par maz ir tikai saprast. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties un ciest par saprātu.»
Es it kā ieklausījos šajos vārdos, taču sevī atkal baidījos no nedrošības un šaubām. Nē, man šis brīdis jāizmanto, es nedrīkstu atlikt!
Es pieskrēju pie gultas un saku no visa spēka spiest zvana pogu. Pēc piecām minūtēm atskrēja dežūrmāsa un ieslēdza gaismu.
— Kas noticis?
— Vai profesors vēl ir klīnikā? — es gribēju zināt.
— Šķiet, viņš vēl strādā savā istabā. Bet kāpēc… — viņa jautāja izbrīnījusies.
— Lūdzu, tūlīt piezvaniet viņam un pasakiet, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis, —■ es enerģiski teicu.
Viņa vispirms paskatījās manī lielām acīm un tad sadusmojās.
— Kas jums nāk prātā! Vai jūs esat… — viņa labprāt būtu teikusi vārdu «traks», bet savlaicīgi norija vārdu, ko šajā mājā slimnieku klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt, un metās man virsū. — Ne prātā nenāk to darīt! Es tā dabūtu no viņa! Ja jums nav labi, es atsaukšu kādu dežūrārstu. Manis pēc kaut vai virsārstu. Bet profesoru! Tagad, nakts vidū! Mans kungs, kas jums ienācis prātā?
Es pārtraucu viņas dusmu plūdus, piedraudēdams:
— Labi, tad es nepārtraukti zvanīšu un, ja arī tas nelīdzēs, inscenēšu tādu skandālu, kadu jūs vēl nebīisiet redzējusi. Es jums vēlreiz saku, piezvaniet profesoram!
Galu galā, nikni paskatījusies uz mani, viņa noteica:
Labi, varu jau pamēģināt, bet jūs kaut ko piedzīvosiet!
— Tā būs mana darīšana. Ejiet! — es viņu steidzināju.
Nebija pagajusi ne ceturtdaļstunda, kad profesors ienāca manā istabā. Viņš šķita mazliet izbrīnījies un saīdzis.
— Jūs katrā ziņā gribējāt ar mani runāt? Ta kā par vēlu. Es nupat gribēju braukt uz mājām. Bija ļoti smaga diena.
— Piedodiet, — es teicu, — bet lieta patiesi ir steidzama. Es gribētu jūs palūgt atlaist mani jau rīt no rīta. Vai tas ir iespējams?
Profesors pārsteigumā sarāvās. Acīmredzot viņš tūlīt mani saprata, jo neteica vairs ne vārda par to, kāpēc man ienācis prātā paziņot šo vēsti tieši tagad, nakts vidū. Kaut arī mūsu āriene un stāvoklis bija dažādi, viņa gars bija radniecīgs manam.
— Labi, — viņš lietišķi vēsi noteica, — es par to informēšu pārvaldi. Rit priekšpusdienā jūs varēsiet iet.
Viņš pat necentās mani atrunāt, neko vairs nekomentēja. Viņam viss bija skaidrs.
Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un sniedza roku:
— Doktor Vulfa kungs, es jums novēlu visu labu! Dzīvojiet laimīgs!
Negribēdams samulst vai kļūt sentimentāls, viņš ātri atstāja istabu.
Nākamajā rītā pagāja vairāk nekā stunda, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes. Beidzot ap desmitiem es ar mazo čemodānu rokā Izgāju pa vārtiem.
Bija vēsa, miglaina diena. Parkā no kailajiem koku zariem pilēja, bet man šķita, ka zeme mazliet jau smaržo pēc pavasara. Klīnika atradās ārpus pilsētas — tālumā cauri miglai vīdēja torņi un jumti, pelēki un mēmi. Tie izskatījās drūmi, pat draudoši un nemīlīgi, taču virs galvas uz pāris mirkļiem izlauzās saules stari, un es priecājos par zel- taino gaismu, kas lieliem, slīpiem kūļiem krita uz trotuāra.
Mirkli es pastāvēju šajā gaismā kā uz mazas, laipnas salas. Taču palikt šeit mūžīgi es nevarēju.
Cīnīties par saprātu .. .
Es dziļi uzelpoju un stingra solī devos tieši miglā, pretim drūmajai pilsētai.
PĒCVĀRDS
Saprātīgas būtnes citos izplatījuma rajonos, citās Saules sistēmās… Cik vilinoši būtu nodibināt sakarus ar- to civilizācijām! Cik strauji paātrinātos Zemes attīstības solis zinātnē un tehnikā, ja cilvēki varētu izmantot svešās civilizācijas pieredzi un it īpaši tādas, kas, salīdzinot ar mūsējo, aizsteigusies tālu priekšā!
Loģiski būtu domāt, ka arī šīs tālās civilizācijas cenšas nodibināt sakarus ar saprātīgām būtnēm citās pasaules malās, izmantojot šim nolūkam visdažādākās signalizācijas sistēmas, tai skaitā radiosignālus. Uzdevums uztvert šo saprātīgo būtņu aicinājumu nodibināt kontaktus iekļauts mūsdienu zinātnisko_ pētījumu programmās, ko tagad jau īsteno daudzās zemēs.
ASV radioastronomi nu jau vairākus gadus pūlas uztvert apzinīgi. raidītus signālus viļņu garumos, kurus izstaro kosmiskais ūdeņradis. Amerikāņu zinātnieki Kokoni un Marisons izteikuši domu, ka jebkura civilizācija, sasniegusi noteiktu attīstības pakāpi, saks pētīt starpzvaigžņu matēriju un vispirms šīs matērijas radioizstarojumus. Bet, tā kā šī starpzvaigžņu viela galvenokārt ir ūdeņradis, kas apkārtējo zvaigžņu izstarojumu ietekmē savukārt raida uz visām pusēm radioviļņus, kuru garums ir 21 cm, tad tīri loģiski būtu iedomāties, ka attiecīgās planētas iedzīvotāji centīsies sakaru nodibināšanai izmantot tieši šo viļņu garumu.
Līdz šim amerikāņiem tomēr nav veicies — saprātīgo būtņu signāli nav uztverti. Rezultātus nav •devuši ari angļu zinātnieku pētījumi.
Interesantas ir padomju astronoma N. Kardašova domas šajā jautājumā. Viņš nepiekrīt amerikāņu zinātniekiem un uzskata, ka saprātīgas būtnes diez vai izmantos sakaru nodibināšanai tieši tādu viļņu diapazonu, kurā ir visvairāk traucējumu. Tieši 21 cm garajos viļņos taču «trokšņo» viss starpzvaigžņu telpas ūdeņradis! Kardašovs uzskata, ka saprātīgas civilizācijas kontaktu nodibināšanai neizmantos arī noteiktā virzienā orientētus radiosignālus. Acīmredzot tās vērsīsies pie visiem kosmosa iedzīvotājiem, kas tehniski jau attīstījušies tiktāl, lai uztvertu to signālu.
Tiesa, tādu sakaru nodibināšanai būtu vajadzīgi kolosāli enerģijas daudzumi. Šie daudzumi pat pārsniegtu enerģiju, ko izplatījumā izstaro mūsu Saule. Bet attīstībai nav robežu. Reiz sākusies, tā turpinās nepārtraukti un neapturami. Tāpēc nav izslēgts, ka citas civilizācijas spēj izmantot pat vidēja lieluma zvaigznes enerģiju, lai nodibinātu sakarus ar jaunākajiem brāļiem un māsām, kas savā attīstībā vēl nav sasnieguši tādas virsotnes.