Выбрать главу

—   Un kā būtu ar otro variantu? — es klusi jautāju.

Profesors kjuva vēl lietišķāks un skarbāks un, saņēmis kreisās rokas rādītājpirkstu, pa­skaidroja:

—  Otrais variants nozīmētu jūsu atlaišanu, apliecinot, ka garīgi esat pilnīgi vesels. Sa­protiet mani pareizi! Tādā gadījumā es ne­rakstīšu, it kā mēs būtu jūs izārstējuši, ne­runājot jau par to, ka es personīgi uzskatītu to par aplamību. Tik īsā laikā tas vienkārši nebūtu iespējams. Man būs jāpaskaidro, ka nekad nav pastāvējis ne mazāko šaubu par jūsu psihisko veselību, kas jums dod iespēju neierobežoti atbildēt par visu savu rīcību, par visu, ko esat darījis un teicis. Cerams, ka esat pilnīgā skaidrībā par to, kādas sekas tam varētu būt un kas jūs sagaidītu aiz mūsu klīnikas vārtiem. Tādā gadījumā es nekā jūsu labā nevarētu darīt. Jūs būtu pamests sava likteņa varā.

Es pacēlu roku, bet profesors nelaida mani pie vārda.

—   Nē, pagaidām vēl neizšķirieties! Pārdo­mājiet visu mierīgi. Līdz rītdienai, pat līdz parītdienai vēl ir laiks, — viņš teica un iz­gāja ārā, it kā baidītos, ka es, viņa klātbūt­nes steidzināts, varētu pieņemt nepārdomā­tus lēmumus un padarīt viņu līdzvainīgu.

Es domājujlgi. Vēlu naktī, kad gultā vairs nebija izturams, es piecēlos un uzvilku aiz- virtņus — to visu tagad varēju atļauties. Pāri kailajiem parka kokiem debesīs stei­dzīgi aizpeldēja mākoņu driskas. Melnajā, tumšajā caurumā, ko tie atsedza, sudrabaini mirdzēja mēness rags. Pāris zvaigžņu izsta­roja saltu, zilganu gaismu.. Es ilgi skatījos tajās. Vai es drīkstēju nodot to vēsti?

Beidzot ap pusnakti es izlēmu.

«Par maz ir tikai saprast. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties un ciest par saprātu.»

Es it kā ieklausījos šajos vārdos, taču sevī atkal baidījos no nedrošības un šaubām. Nē, man šis brīdis jāizmanto, es nedrīkstu at­likt!

Es pieskrēju pie gultas un saku no visa spēka spiest zvana pogu. Pēc piecām minū­tēm atskrēja dežūrmāsa un ieslēdza gaismu.

—   Kas noticis?

—  Vai profesors vēl ir klīnikā? — es gri­bēju zināt.

—   Šķiet, viņš vēl strādā savā istabā. Bet kāpēc… — viņa jautāja izbrīnījusies.

—   Lūdzu, tūlīt piezvaniet viņam un pasa­kiet, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis, —■ es enerģiski teicu.

Viņa vispirms paskatījās manī lielām acīm un tad sadusmojās.

—  Kas jums nāk prātā! Vai jūs esat… — viņa labprāt būtu teikusi vārdu «traks», bet savlaicīgi norija vārdu, ko šajā mājā slim­nieku klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt, un me­tās man virsū. — Ne prātā nenāk to darīt! Es tā dabūtu no viņa! Ja jums nav labi, es atsaukšu kādu dežūrārstu. Manis pēc kaut vai virsārstu. Bet profesoru! Tagad, nakts vidū! Mans kungs, kas jums ienācis prātā?

Es pārtraucu viņas dusmu plūdus, piedrau­dēdams:

—   Labi, tad es nepārtraukti zvanīšu un, ja arī tas nelīdzēs, inscenēšu tādu skandālu, kadu jūs vēl nebīisiet redzējusi. Es jums vēl­reiz saku, piezvaniet profesoram!

Galu galā, nikni paskatījusies uz mani, viņa noteica:

Labi, varu jau pamēģināt, bet jūs kaut ko piedzīvosiet!

—  Tā būs mana darīšana. Ejiet! — es viņu steidzināju.

Nebija pagajusi ne ceturtdaļstunda, kad profesors ienāca manā istabā. Viņš šķita mazliet izbrīnījies un saīdzis.

—   Jūs katrā ziņā gribējāt ar mani runāt? Ta kā par vēlu. Es nupat gribēju braukt uz mājām. Bija ļoti smaga diena.

—    Piedodiet, — es teicu, — bet lieta pa­tiesi ir steidzama. Es gribētu jūs palūgt at­laist mani jau rīt no rīta. Vai tas ir iespē­jams?

Profesors pārsteigumā sarāvās. Acīmre­dzot viņš tūlīt mani saprata, jo neteica vairs ne vārda par to, kāpēc man ienācis prātā paziņot šo vēsti tieši tagad, nakts vidū. Kaut arī mūsu āriene un stāvoklis bija dažādi, viņa gars bija radniecīgs manam.

—       Labi, — viņš lietišķi vēsi noteica, — es par to informēšu pārvaldi. Rit priekšpus­dienā jūs varēsiet iet.

Viņš pat necentās mani atrunāt, neko vairs nekomentēja. Viņam viss bija skaidrs.

Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un snie­dza roku:

— Doktor Vulfa kungs, es jums novēlu visu labu! Dzīvojiet laimīgs!

Negribēdams samulst vai kļūt sentimen­tāls, viņš ātri atstāja istabu.

Nākamajā rītā pagāja vairāk nekā stunda, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes. Beidzot ap desmitiem es ar mazo čemodānu rokā Izgāju pa vārtiem.

Bija vēsa, miglaina diena. Parkā no kaila­jiem koku zariem pilēja, bet man šķita, ka zeme mazliet jau smaržo pēc pavasara. Klī­nika atradās ārpus pilsētas — tālumā cauri miglai vīdēja torņi un jumti, pelēki un mēmi. Tie izskatījās drūmi, pat draudoši un nemī­līgi, taču virs galvas uz pāris mirkļiem iz­lauzās saules stari, un es priecājos par zel- taino gaismu, kas lieliem, slīpiem kūļiem krita uz trotuāra.

Mirkli es pastāvēju šajā gaismā kā uz mazas, laipnas salas. Taču palikt šeit mū­žīgi es nevarēju.

Cīnīties par saprātu .. .

Es dziļi uzelpoju un stingra solī devos tieši miglā, pretim drūmajai pilsētai.

PĒCVĀRDS

Saprātīgas būtnes citos izplatījuma rajonos, citās Saules sistēmās… Cik vilinoši būtu nodibināt saka­rus ar- to civilizācijām! Cik strauji paātrinātos Zemes attīstības solis zinātnē un tehnikā, ja cilvēki varētu izmantot svešās civilizācijas pieredzi un it īpaši tā­das, kas, salīdzinot ar mūsējo, aizsteigusies tālu priekšā!

Loģiski būtu domāt, ka arī šīs tālās civilizācijas cenšas nodibināt sakarus ar saprātīgām būtnēm citās pasaules malās, izmantojot šim nolūkam visdažādā­kās signalizācijas sistēmas, tai skaitā radiosignālus. Uzdevums uztvert šo saprātīgo būtņu aicinājumu no­dibināt kontaktus iekļauts mūsdienu zinātnisko_ pētī­jumu programmās, ko tagad jau īsteno daudzās ze­mēs.

ASV radioastronomi nu jau vairākus gadus pūlas uztvert apzinīgi. raidītus signālus viļņu garumos, ku­rus izstaro kosmiskais ūdeņradis. Amerikāņu zināt­nieki Kokoni un Marisons izteikuši domu, ka jebkura civilizācija, sasniegusi noteiktu attīstības pakāpi, saks pētīt starpzvaigžņu matēriju un vispirms šīs matē­rijas radioizstarojumus. Bet, tā kā šī starpzvaigžņu viela galvenokārt ir ūdeņradis, kas apkārtējo zvaig­žņu izstarojumu ietekmē savukārt raida uz visām pu­sēm radioviļņus, kuru garums ir 21 cm, tad tīri lo­ģiski būtu iedomāties, ka attiecīgās planētas iedzīvo­tāji centīsies sakaru nodibināšanai izmantot tieši šo viļņu garumu.

Līdz šim amerikāņiem tomēr nav veicies — sa­prātīgo būtņu signāli nav uztverti. Rezultātus nav •devuši ari angļu zinātnieku pētījumi.

Interesantas ir padomju astronoma N. Kardašova domas šajā jautājumā. Viņš nepiekrīt amerikāņu zi­nātniekiem un uzskata, ka saprātīgas būtnes diez vai izmantos sakaru nodibināšanai tieši tādu viļņu dia­pazonu, kurā ir visvairāk traucējumu. Tieši 21 cm garajos viļņos taču «trokšņo» viss starpzvaigžņu tel­pas ūdeņradis! Kardašovs uzskata, ka saprātīgas civi­lizācijas kontaktu nodibināšanai neizmantos arī no­teiktā virzienā orientētus radiosignālus. Acīmredzot tās vērsīsies pie visiem kosmosa iedzīvotājiem, kas tehniski jau attīstījušies tiktāl, lai uztvertu to sig­nālu.

Tiesa, tādu sakaru nodibināšanai būtu vajadzīgi kolosāli enerģijas daudzumi. Šie daudzumi pat pār­sniegtu enerģiju, ko izplatījumā izstaro mūsu Saule. Bet attīstībai nav robežu. Reiz sākusies, tā turpinās nepārtraukti un neapturami. Tāpēc nav izslēgts, ka citas civilizācijas spēj izmantot pat vidēja lieluma zvaigznes enerģiju, lai nodibinātu sakarus ar jaunā­kajiem brāļiem un māsām, kas savā attīstībā vēl nav sasnieguši tādas virsotnes.