Ap divdesmit vieniem, kā vienmēr stundu vēlāk, atnāca provizors Kindelis, un es atviegloti uzelpoju.
Viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā un zemu paklanījās dāmām. Manai sievai viņš bija atnesis mazu ziedu pušķīti — provizors bija vīrietis, kurš ievēroja pieklājības ārējās formas. Es iepazinos ar Kindeļa kungu, kad aptiekā iegādājos zāles mātei. Visā visumā viņš šķita sauss, lāgā neizprotams pedants. Viņam bija stīvs, aizplīvurots skatiens, kas likās urbjamies cilvēkam cauri. Provizora iegarenā seja mazliet atgādināja aitu, turklāt vēl viņam bija īsi apcirpti mati. Pēc ārējā izskata viņu varētu noturēt par donu Kihotu, ja vien viņa plato, plāno lūpu kaktiņos palaikam neparādītos īpatns vilciens un viņa vispār miegainajās acīs uz kādu sekundes daļu neuzliesmotu kaut kas tāds, kas mani spieda būt piesardzīgam savos spriedumos. Arī viņš nebija dzimis šejienietis, bet viņu uzskatīja par ļoti apzinīgu un nenogurstošu darbinieku, kuru gandrīz jebkurā diennakts laikā varēja sastapt darbā. Viņa vadītajā aptiekā bija priekšzīmīga kārtība. Bez tam viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, kurš — pilnīgā pretstatā man — neizlaida nevienu gājienu uz baznīcu. Kā miestiņā zināja stāstīt, viņš zobus sakodis nu jau sešus gadus velti gaidot uz aptiekas īpašnieka nāvi. īpašnieks bija jautrs, vecs kungs, kas par aptieku gandrīz vairs neinteresējās, bet visu darbu atstāja provizora ziņā, pats baznīcas vietā bieži apmeklēdams restorānus.
Kindeļa kungu es parasti ielūdzu kopā ar Nīdermeijeriem, lai radītu zināmu līdzsvaru, jo provizors galu galā bija izglītots cilvēks. Taču tajā vakarā arī viņš neattaisnoja manas cerības. Provizors bija tikko paspējis ienākt, kad Nīdermeijera kundze iesaistīja viņu aizraujošā sarunā par Persijas eksša- hienes jaunāko mīlas romānu. Vai visi jau esot izlasījuši pēdējo «Ilustrētā žurnāla» numuru? Viņa, Nīdermeijera kundze, tā uztraukusies, ka gandrīz vai nav varējusi gulēt. Starp citu, viņai, diemžēl, jāsaka Kindeļa kungam, ka miega zāļu tabletes, kuras provizors viņai nesen iedevis, maz līdzējušas. Nākamajā rītā viņa jutusies kā sasista un mocījusies ar grēmām.
Manas ciešanas sākās no jauna. Beidzot, kad Nīdermeijeri likās noguruši un sarunas uz brīdi apsīka, Kindelis, savilcis šaurās lūpas smaidā, jautāja:
— Nu, kas tad jauns zinātnē, doktora kungs?
Pateicībā par Kindeļa aizsākto tēmu es steigšus sāku runāt, izmisīgi pūlēdamies, lai sarunas neiegrieztos vecajā gultnē. Radās iespaids, ka es vaiga sviedros pūlos nolikt smagu dēli pāri bedrei ar stāvošu ūdeni, lai neļautu citiem tajā plunčāties un nebūtu jāieelpo pretīgā smaka. Drīz arī tēma bija rokā.
Padomju raķešu panākumi mani, tāpat kā laikam ikvienu zinātnieku, bija dziļi ietekmējuši. Nesen vēl pilnīgi neiespējamā izplatījuma iekarošana, kas likās utopiska, precīzā Mēneša aplidošana un uz zemi nosūtītie uzņēmumi, kuros cilvēks ieraudzīja līdz šim pilnīgi nepazīto Mēness otro pusi, un visdrosmīgākie tuvākās nākotnes projekti… manī tas viesa mazliet skaudības un skumju, īpaši vēl iedomājoties sava vientuļā darba nenozīmīgumu un salīdzinot, cik tālu nebūtībā jau aizpeldējuši mani kādreizējie sapņi par zinātnisko pētniecību. Protams, tikai lietpratējs var novērtēt uzveikto grūtību lielumu un sasniegtā nozīmīgumu, taču arī es mēģināju šo to paskaidrot un darīju to, neslēpdams sajūsmu.
Kad es biju beidzis, iestājās mulss klusums, un Nīdermeijeri skatījās uz mani kā uz cilvēku, kas omulīgo sarunu pilnīgi negaidīti pārtraucis ar nevajadzīgiem, gandrīz vai aizvainojošiem izlēcieniem. Beidzot Nīdermeijera kungs nokoda cigāram galu un vēlīgi uzsita man uz pleca:
— Nu, ir jau labi, mīļo doktor, ir jau labi. Tas viss var būt. Atklāti sakot, es par to sevišķi neinteresējos.
— Pilnīgi pareizi, Jozef, — viņa sieva pamāja un ar manāmi ļaunu pieskaņu balsī attīstīja apbrīnojamu teoriju:
— Es tikai brīnos, ka jūs visam tam ticat. Es nu gan ne. Tā ir tikai mānīšanās un propaganda!
— Ko? Kā jūs tā, Nīdermeijera kundze,— man paspruka, taču viņa iekaisa arvien vairāk. Tā esot! Viņas izpratnē tas neesot nekas cits kā mānīšanās. Mēnesi viņa esot apskatījusi ļoti uzmanīgi. Viss esot tāpat kā agrāk. Apgalvot kaut ko tādu varot jebkurš. Un tikai šī muļķīgā «pī-pl» dēļ!
— Pat vairums laikrakstu iekrita tāpat kā jūs, doktor! — Tagad viņa izspēlēja savu lielāko trumpi. Viņa esot lasījusi, ka kāds slavens amerikāņu profesors — īsts profesors, lūdzu (dūriens bija acīmredzami vērsts pret mani)! — bijis tādās pašās domās. Viss ir tikai acu apmānīšana un propaganda!
Tas manam zinātniski skolotajam saprātam bija tomēr par daudz. Un kaut arī sieva paskatījās uz mani bailīgi un brīdinoši, es iekaisis aizmirsu, ar ko runāju, un noturēju kaut ko līdzīgu kolokvijam par lielumu attiecībām, par mirdzošo nātrija mākoni, ko izlaidusi pirmā raķete, un par radiosignāliem, kurus fiksējuši visi lielākie pasaules zinātniskie institūti. No raķetēm neko daudz nesaprotu, toties signālu nosūtīšana mazliet skāra manu kādreizējo speciālo priekšmetu. Mēģināju paskaidrot, apmēram kā tas notiek, un kļuvu jau patiešām mazliet nepieklājīgs, jautādams Nīdermeijera kundzei, vai viņa patiešām iedomājas, ka viņa visur orientējas labāk nekā pasaules nopietnākie zinātnieki, no kuriem nešaubās neviens, izņemot, protams, šo pēdiņās «slaveno» amerikāņu profesoru, kura rakstu viņa lasījusi. Kā tad viņu sauc? Ak tā, nu Nīdermeijera kundze vairs nezina! Ha-ha, protams, nu gan var iedomāties, ar ko šis kungs ir slavens un kādi viņa nodomi. Es visu to izteicu tā, it kā es stāstītu studentiem, tiem sarkastiski atgādinot robus, ko viņu zināšanās cirtis slinkums.
Kad biju beidzis un atvilcis elpu, klusums palika vēl mocošāks.
— Ko jūs par to visu sakāt? — es meklēju Kindeļa kunga atbalstu.
Taču Kindeļa kungs pētīja nagus un smaidīja.
— Ja tas ir taisnība, tad man sev kā kristietim jājautā, kam tas viss vajadzīgs, — tādā veidā viņš diplomātiski izkļuva no stāvokļa, un ap viņa plānajām lūpām arvien vēl rotaļājās grūti izprotamais smaids.
Ar tādām pašām tiesībām varētu, protams, jautāt, kam bijusi vajadzīga Kopernika pasaules sistēma un Ņūtona aprēķini. Jautājums par zinātnisko atklājumu jēgu likās tik bezgala muļķīgs, ka es apklusu.
Saīdzis es sēdēju un stīvi blenzu logā, kamēr saruna atkal atgriezās pie iepriekšējām tēmām. Man atkal šķita, it kā kurkstētu lelles, taču saruna bija kļuvusi manāmi nervozāka un līdz pat vakara beigām ciemiņi nebija īsti omulīgi. Man jāatzīstas, ka es par to izjutu ļaunu gandarījumu.
Sarunā nepiedalīdamies, kā caur miglu es uztvēru, ka Kindeļa kungs mēģina iegūt Nīdermeijera kundzes labvēlību, kā nu viņš to savā stīvajā, sausajā manierē prata. Tikmēr Nīdermeijers, saraucis uzacis, kādu brīdi sēdēja savā krēslā un kaut ko pārdomāja. Pēkšņi viņš uzsita ar dūri uz galda tā, ka vīns izšļakstījās no glāzēm.