— Apbruņoties līdz zobiem, un nekādas saudzības pret graujošiem elementiem, tikai tas garantē mieru un kārtību! — kaut ko tamlīdzīgu viņš pēkšņi izkliedza bez jebkāda sakara, it kā strīdēdamies ar neredzamu cilvēku, kas viņu būtu kaitinājis. Viņš izskatījās smieklīgs. Acis tam bija jau stiklainas, jo viņš bija pārāk daudz dzēris. Par šo naudu es būtu varējis iegādāties vismaz divas grāmatas. Par laimi Nīdermeijera kungs atkal nomierinājās, nokoda nākamajam cigāram galiņu un stostīdamies pastāstīja, ka viņa paziņa veikalnieku aprindās, kas Diseldorfā uzcēlis sev brīnišķīgu māju, uzskatot, ka tagad neviens vairs nekarot pie sienas gleznu reprodukcijas. To vairs neuzskatot par smalko toni. Tagad veco un jauno meistaru oriģinālus iznomājot pret drošības naudu. Ja, jā, šis Diseldorfas paziņa esot bagāts virs. Vai derētu šajā iietā piedalīties? Viņam, Nldermeijeram, gleznas bijušas nebijušas. Ko provizors par to domājot?
Sī vakara vienīgā labā īpašība bija tā, ka ciemiņi atvadījās mazliet agrāk nekā parasti. Nīdermeijeri piedāvāja provizoram vietu automašīnā, ko līdz šim nekad nebija darījuši. Savā satrauktajā garastāvoklī es arī šeit saskatīju kaut ko līdzīgu pēkšņai solidaritātei un slepenai sazvērestībai pret mani.
Es pavadīju savus ciemiņus līdz durvīm un, kad viņi bija aizbraukuši, vel kādu brīdi pastāvēju klusajā naktī. Ar neskaitāmām zvaigznēm izrotātais izplatījums tumšs un kluss pletās pāri Grīnbahas jumtiem. Kaut kur no tālienes atskanēja dobjš sprādziens, likdams nošķindēt logu rūtīm. Kilometrus trīsdesmit tālāk notika manevri.
Nakts vēsuma un nenoteiktu baiļu pārņemts, es ciešāk sapogāju svārkus. Pēkšņi jutos tik vientuļš un pamests kā vēl nekad līdz šim. Bezmērķa ceļinieks bezgalīgajā, tumšajā tukšumā.
Mani jau bieži bija pārņēmušas tādas izjūtas, bet vēl nekad ar tādu spēku kā šajā vakarā. Varbūt tas bija sakrājies manī kā akmens krava un katra diena līdzinājās jaunam akmenim, kamēr tas viss beidzot nospieda tik neciešami, ka man bija šī krava jānomet un jābēg prom, lai tā mani neno- spiestu.
Es stāstu par savu šķietami vienmuļo un mierīgo ikdienu tik sīki tāpēc, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tā vairs nevarēja turpināties, kāpēc es vairs nevarēju ilgāk sevi krāpt. Varbūt Nīdermeijeru apciemojums bija iedarbojies līdzīgi pēdējam triecienam. Es sapratu, ka līdz šim esmu gluži vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis, taustīdamies no vienas vienmuļas dienas otrā — «studēts cilvēks», kuru neviens neņem nopietni. Un vienīgie tuvākie paziņas man bijuši tādi ļaudis kā Nīdermeijeri!
Sieva bieži mēģinājusi daudzmaz saudzīgi pierunāt mani iestāties darbā kādā firmā, kas, piemēram, tirgojas ar televizoriem, rentgena vai medicīnisko aparatūru, vai arī censties dabūt vietu kāda labi apmaksātā rūpniecības nozarē. Iespējams, ka manam doktora grādam priekšniecības un klientūras acīs būtu zināma nozīme, taču es nekad nebūtu spējīgs pārdot kaut vienu bārdas dzenamo aparātu. Jebkurš klienta iebildums spiestu mani ātrāk atvadīties, pieklājīgi paklanoties. Kur nu vēl manas neveiklās manieres un neizteiksmīgā āriene! Ieskatoties spogulī, man bija skaidrs, cik bezcerīgs būtu tads pasākums. Es esmu sīks, kalsnējs, manas acis ir gaiši zilas un aiz aceņu biezajiem stikliem izskatās smieklīgi lielas kā varžu ikri zem palielināmā stikla. Mani bezkrāsainie, pelnu pelēkie mati stūrgalvīgi neklausa nevienai sukai, kas tos gribētu sakārtot. Turklāt vēl nedaudz samanāmā svepstē- šana, kas parādās uzbudinājuma brižos, un mana mazliet klibā gaita — stivā ceļgala dēļ… nē, nekas nebūtu iznācis!
Rūpniecības laboratorijās mani laikam labprāt būtu pieņēmuši darbā, bet zināma garīgā pārākuma apziņa bija par iemeslu tam, ka šķita manis necienīgi strādāt tīru «maizes darbu», darbu, kura vienīgais mērķis būtu palielināt uzņēmuma apgrozību, veikt dažādus mērījumus un ieviest konstruktīvus uzlabojumus. Bet nopietnākam darbam man trūka attiecīgās zinātniskās ievirzes. Ko tad es tādu līdz šim biju paveicis, lai būtu kaut vizmazākās tiesības uz šo pārākuma apziņu? Varbūt šīs tiesības deva mana sen jau arhīvu putekļos apraktā un pilnīgi aizmirstā doktora disertācija «Par elektromagnētisko viļņu izmērāmības robežām»? Smieklīgi!
Smagas melanholijas pieveikts un izmisis par savu nožēlojamo eksistenci, es mēmā jautājumā paskatījos zvaigznēs. Un pēkšņi man iešāvās prātā kāda ideja!
Sākumā tā nebija nekas vairāk kā vienkārša doma, tā sakot, izklaidēšanās, lai manai vienmuļajai eksistencei dotu kaut mazliet satura. Citi līdzīgos gadījumos krāj markas un audzē puķes. Tajā vakarā man tiešām nebija ne jausmas par tām kolosālajām, pat neticamajām sekām, kadas būs šai domai. Iespējams, ka toreiz tās būtu mani pat pārbiedējušas.
Kaut cik nomierinājies, aizvilkos uz māju, kur mana sieva nodarbojās ar ciemiņu atstāto pēdu likvidēšanu. Istaba pretīgi oda pēc atdzisušajiem cigāru dūmiem, nespodra gaisma krita uz tukšajām glāzēm un pudelēm, uz galdauta bija liels, neglīts izlietā sarkanā ķiršu liķiera traips.
— Trīs pudeles Mozeles vīna, — skumīgi konstatēja sieva, — un tad vēl man likās, ka viņi nez kāpēc apvainojušies. Tev varbūt nevajadzēja …
— Beidz, — es viņu dusmīgi pārtraucu,— nakamreiz būs labi ja viena pudele. Man tagad nauda būs vajadzīga pašam.
Šajā naktī es gulēju ļoti nemierīgi, mani mocīja smagi sapņi. Neredzamu slepkavu vajāts, es skrēju pa tumšām ielām, kur nebija neviena cilvēka, tupēju uz ceļiem priekšā kādam milzīgam Nīdermeijera kungam, kas mani izsmēja, un diedelēju vienu marku. Beidzot es attapos tiesā fizikas institūta drūmajā auditorijā, kur nezināmu iemeslu dēļ man piesprieda mūža ieslodzījumu cietumā, lis gribēju protestēt, bet melnā talārā ģērbies priekšsēdētājs, kas mazliet līdzinājās provizoram Kindelim, zvanīja un kliedza: «Apelācija nav iespējama. Tiesas sēde slēgta.»
šai brīdī es pamodos viss vienos sviedros.
— Zvanīja modinātājs. Tev jāceļas. Ir jau seši, — sacīja sieva.
Cerams, ka doktors Benders neievēros kādu ritu manas acis, kuras rakstīšana stipri pārpūlējusi, jo gaismas te maz un man atņemtas arī brilles. (Varbūt tāpēc, lai es ar briļļu stiklu lauskām nepārgrieztu artērijas? Jasmejas. Te nu gan par to priecātos.) Steigā, pa pusei zem segas aprakstīt šīs lapiņas, protams, nav viegli, un citiem laikam būs grūti tās salasīt.
Visgrūtāk un komplicētāk ir noasināt zīmuli, kas ik pēc pāris lappusēm kļūst neass. Zīmulis, diemžēl, ir ļoti mīksts. Otrais numurs. Trešais vai ceturtais numurs būtu piemērotāks, bet jāsamierinās ar to pašu. Tā kā man nav nekādu rīku — pat nagu vīlīti es drīkstu lietot tikai uzraudzībā, — man zīmuļa koksne jāapgrauž ar zobiem, kuri par laimi ir vēl visumā labā stāvoklī, bet grafīta serde jāuzasina, berzējot to pret nelīdzenām dzelzs stīpām zem gultas. Papīram un zīmulim atrastā dienas paslēptuve zem matrača sevi attaisnojusi, jo institūta personālu acīmredzot nemoca pārlieka tīrības mīlestība. Kamēr sanitārs — plikpaurains vīrs, kas atgādina miesnieku atpūtā, — stāv sardzē pie durvīm, kāda vecāka māsiņa, kas vienmēr izskatās tā, it kā būtu apvainojusies, pāris reizes pavirši pārslauka grīdu. Bet tālāk kā par dažiem centimetriem viņa zem gultas vēl nekad nebija tikusi. Daudz čak-
laks šai ziņā ir doktors Benders. Katru dienu viņš mani no jauna izklaušina, stūrgalvīgi meklē pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu tumoriem, paralīzi, delīriju un šizofrēniju, veltījot man drūmus skatienus, neizsakāmi daudz jautā — vai, bērns būdams, neesmu kritis uz galvas, vai kāds manā ģimenē nav izdarījis pašnāvību, neslimo ar krītamo kaiti, nedzer, vai nav miris psihiatriskajā slimnīcā. Diemžēl, es nekā nevaru viņam palīdzēt, kaut arī ļoti cienu viņa izmisīgos pūliņus atrast konkrētu iemeslu manam šķietami slimīgajam psihiskajam stāvoklim un tādējādi ar atpakaļejošu datumu attaisnot manu uzturēšanos šeit. Reizēm es baidos, ka pamazām novedu viņu izmisumā, taču rnan pietiek nekaunības, lai ar uzsvērti laipnu un jautru smaidu iededzinātu viņā slepenas šaubas.