Jāatzīstas, ka reizēm ir ļoti grūti izspiest šo smaidu, un tomēr mani pārņem klusas šausmas, kad es caur sienām dzirdu patiesi sajukušu cilvēku kliedzienus vai arī kad mani ved garām palātām, kur bezcerīgi slimie guļ piesprādzēti gultās un pa durvju spraugu pavīd baismīgi pārvērstas, idiotiski trulas sejas. Bet es cenšos šo nožēlojamo dabas kļūdu uzņemt iespējami mierīgi un pretstatā visam tam domāt par milzīgo harmonisko izplatījumu, par vēstīm, kas nāk no bezgalīgo telpu tumsas, par tālajām zvaigznēm, kuras es vairs neredzu un kuru aicinājumu es vairs nedrīkstu dzirdēt, kur nu vēl runāt par to, ja neskaita mana manuskripta mēmās lapas.
Līdz turpmākam rīkojumam mani neviens nedrīkst apmeklēt. Taču šodien es saņēmu vēstuli. Tā jau bija atplēsta un tās saturs laikam rūpīgi pārbaudīts. Es varu iedomāties, ka virsārsts Benders vispār nekad to nebūtu atļāvis, ja profesors nebūtu aizlicis par mani labu vārdu. Līdz šim gan es profesoru esmu redzējis tikai divas reizes — parasto vizīšu laikā, bet es instinktīvi jūtu, ka viņš ir pret mani labvēlīgi noskaņots. Atšķirībā no drūmā censoņa doktora Bendera viņš ir iespaidīgs vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem un cēlu pieri. Viņa lielās, pelēkās acis ir cilvēcīgas un gudras, lai gan reizēm pauž nogurumu un ironiskas skumjas. Kaut arī pretstatā man bez ārsta virsvalka viņš, bez šaubām, ir eleganti ģērbies sabiedrības cilvēks ar drošu uzstāšanos, man šķiet, ka viņā ir kaut kas manam garam radniecīgs.
Kas attiecas uz vēstuli, tad pat visstingrākajam cenzoram nevarētu rasties šaubas, vai man to nodot. Rokraksts bija tikpat vienkāršs un saprotams kā pāris vārdu:
«Mans mīļais dēls! Cerams, ka tev klājas labi un tu drīz atkal būsi kopā ar mums. Tava māte.»
Tas bija viss. Un tomēr tas mani tā aizkustināja, ka es kādu brīdi ar vēstuli rokā sēdēju gultā un stīvi raudzījos uz priekšu.
Bet tagad turpināšu savu atmiņu stāstu.
Dienās, kas sekoja izmisuma pilnajam otra septembra vakaram, es tiktāl nomierinājos, ka brīžiem biju gatavs atteikties no savas idejas; mana «es» laiskā puse šķita gūstam virsroku. Lai rastu sev attaisnojumu, es visas realizācijas grūtības iztēlojos daudz lielākās, nekā tās bija. Ko teiktu mana sieva par papildizdevumiem? .. . Vārdu sakot, es taisījos atgriezties iepriekšējā trulajā dienas ritmā. Kādu vakaru, kad es sēdēju pie rakstāmgalda un domāju par visādām nepatikšanām, kas bija atgadījušās institūtā, es pēkšņi enerģijas pieplūdumā pielēcu kājās, paķēru savu kabatas bateriju un kāpu uz bēniņiem.
Mājai no dārza puses pieslienas neliels šķūnis un laikam gadu desmitiem ilgi neizmantots stallis. Tukšā staļļaugša pāriet diezgan lielā telpā, kuras sijas klāj pieputējuši zirnekļu tīkli, bet grīdu sedz sausi, izdrupuši dēļi. Sarūsējušās eņģēs karājas lūka, pa kuru agrāk padots siens vai labības kūļi. Vecas mājas ļoti bieži ir tā iekārtotas.
Bēniņtelpas kaktā stāvēja ķirmju saēsts skapis, kuram istabā nebija vairs vietas un kurā es glabāju kaudzi grāmatu, lai nepārslogotu sievu un mūsu māju ar savu paprāvo bibliotēku. Bez grāmatām te atradās arī pāris aparātu un darba rīku, stieples, caurules, spoles, kondensatori un tā tālāk. Bez skapja bēniņos atradās vēl arī citas vecas mēbeles, kuras mums* nebija vajadzīgas: ļodzīgs galds, kāda kropla kušete un vectēva
krēsls, kura polsterējurna plīsumā rēgojas jūras zāles.
Kad mēs pirms dažiem gadiem pārnācām uz šejieni dzīvot, es lielā sajūsmā par personīgo mājokli priecājos arī par šo bēniņ- telpu un uz ātru roku ievilku gaismu, jo gribēju iekārtot šeit nelielu laboratoriju fizikas eksperimentiem. Bet tad šie labie nodomi ikdienas vienmuļajā gaitā iznīka, un tagad, pēc daudziem gadiem, tas viss gulēja tajā skumjajā pamestībā, kas raksturīga telpām un jau sen vairs nelietotiem priekšmetiem. Bija tā, it kā tie nikni pretotos, lai tos neizrautu no miega un nevilktu atkal dienas gaismā.
Kabatas baterijas gaismas kūlis pārslīdēja pār putekļainajiem zirnekļu tīkliem un skapja blāvi mirdzošajām stikla durvīm, aiz kurām instrumenti jau sāka pārklāties ar zaļganu apsūbējuma kārtiņu. Dažām grāmatām peles bija apgrauzušas iesējumu … Vārdu sakot, viss izskatījās bēdīgi.
Sajā pašā vakarā es salaboju apgaismojumu un ar slotu un liekšķeri novācu lielākos netīrumus.
Kad es nākamajā vakarā spēcīgākas spuldzes gaismā aplūkoju aparātus un ierīces, skats bija jau patīkamāks. Diemžēl, tomēr izrādījās, ka manas ieceres īstenošanai daudz kā trūkst. Kad es sāku aplēst, cik tas viss apmēram varētu izmaksāt, es pat nobijos. Tas laikam izmaksātu sasodīti dārgi!
Es izvilku no skapja savas doktora disertācijas vienu eksemplāru. Papīrs bija nodzeltējis un traipu izraibināts, un, kad es pārskatīju skaitļu rindas un aprēķinus, mani pārņēma skumjas. Cik sen tas bija! Cik tālu uz priekšu aizgājusi zinātne un tehnika! Un tomēr man šķita, ka dažas domas, pat salīdzinot ar jaunākajām atziņām, arvien bijušas nozīmīgas un tām arvien vēl pievērš pārāk maz uzmanības. Tas viesa manī tādu gandarījumu un lepnumu, ka, atbalstījies pret vectēva saplīsušā krēsla atzveltni, es kā uzvarētājs sakrustoju rokas uz krūtīm. Neatzīts ģēnijs vientuļā putekļainā bēniņ- telpā! Tas izskatījās tik nožēlojami, ka vēlāk es pats par to skumji pasmaidīju.
Bet, lai cik dīvaini tas liktos, tieši šis brīdis izšķīra manas necilās idejas likteni. Ja man līdzīgs cilvēks saņēmis sevi atkal rokās, ja viņš — tā, kā lauva nogaršo asinis — tā sakot, «aplaizījis» pāris formulas un smadzenes sākušas strādāt, tad viņu pārņem spīts un viņš noved līdz galam visu, ko vien ir apņēmies, vai arī ir neglābjami pazudis. Ja, neraugoties uz visu, man šādas apņēmības vēl nebija, tad es tomēr tik ļoti nomierinājos, ka visu nakti gulēju tik cieši un labi, kā sen jau nebiju gulējis.
Protams, es savus pētījumus varētu izdarīt arī universitātes institūtā, kur manā rīcībā bija kaut novecojusies, tomēr pētījumiem piemērota iekārta. Bet, pirmkārt, atrasties pilsētas centrā, kur tik daudz traucējošu faktoru — dzelzceļu, trolejbusu, elektrisko vadu, dūmu un tvanu piesātinātu gaisa slāņu, nebija izdevīgi. Otrkārt, es neuzdrošinājos lūgt priekšniecībai vajadzīgo atļauju un tādējādi visu tūlīt karināt pie lielā zvana. Beidzot, treškārt, man vajadzēja pārnakšņot institūtā vai naktī ar divriteni doties atpakaļ uz Grīnbahu, lai pāris stundas pagulētu. Tas man likās pārāk nogurdinoši, tādēļ, visu apsvēris, nolēmu strādāt bēniņos.
Vispirms man bija vajadzīga īpaša grozāmā antena ar noteiktu izliekumu, kuras izmēri dotu iespēju to ievietot bēniņos — visplatākajā vietā starp sijām un dēļiem. Ja izmantotu lūku, pa kuru agrāk stallī mests siens, un izzāģētu vairākus dēlus, telpas apmēri būtu tīri pieklājīgi. (Man konfiscētajās piezīmēs redzams pirmās, visumā primitīvās antenas projekts.) Es izgatavoju precīzu rasējumu, bet drīz vien sapratu, ka uzbūvēt pats šādu antenu nespēju, vispirms jau darba rīku trūkuma dēļ. Pasūtīt antenu pilsētā būtu iznācis ļoti dārgi, turklāt vēl būtu jāmaksā par transportu, jo ar velosipēdu to nevarētu atvest.