Sievai lūgt naudu es vairs neuzdrošinājos. Viņa gan vēl nesen iedeva man nedaudz no saimniecības kases, nejautājot, kam man tā vajadzīga, bet skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, bija tik pārmetošs, it kā viņai būtu aizdomas, ka nauda domāta kādai slepenai mīļākajai. Tā, lūk, es iestrēgu ar savu projektu un nezināju, ko darīt tālāk.
Kādu vakaru es pilnīgi bez iepriekšēja nolūka, vismaz domāju, ka tāda man patiesi nebija, iegāju uz kādu stundiņu pie mātes.
Kā jau teicu, viņa dzīvoja pie mums un palaikam kopā ar mums ēda pusdienas, bet vispār dzīvoja atsevišķi.
«Jaunie un vecie nesader kopā,» viņa mēdza teikt.
Parasti viņa klusi sēdēja savā istabiņā ar adīkli, kuru droši vien nekad nepabeigs, un skatījās pa logu, it kā tālē redzētu Linebur- gas viršu klajumu un māju, kurā mēs kādreiz bijām dzīvojuši, — mazrunīga, lauci- nieciska, no vecuma izplūdusi večiņa. Viņas sirmie mati bija allaž mazliet izspūruši, raupjās rokas vienmēr sastrādātas un ģikts sakropļotas. Gadiem ilgi viņa mocījās ar tūsku kājās, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņa nekad neatstāja savu istabu. Mūsu svinībās ar Nīdermeijeru un provizoru viņa nekad nepiedalījās, un mēs viņu arī nespiedām to darīt. Slepeni mēs pat priecājāmies par šādu mātes rīcību, kaut gan atklāti to nekad nebūtu atzinuši. Grīnbahas sabiedrībā, kur tik lielu vērību piešķīra ārišķībām, es ar māti nevarēju lepoties. Viņa un Nīdermeijeri, nē, to pat nevarēja iedomāties. Jā, pilnīgi atklāti sakot, mēs mazliet kaunējāmies par māti.
Iegājis viņas istabā, es jautāju, kā jūtas kājas. Kādu brīdi viņa neatbildēja, bet tad pēkšņi paskatījās uz mani — tas bija vecuma apmiglots, jau gandrīz viņpasaulei piederošs, tomēr saprātīgs skatiens — un teica:
— Tu pēdējā laikā esi bāls.
— Man tagad neiznāk vairs pa īstam pabūt saulē. Rītos un vakaros, kad braucu ar velosipēdu cauri pilsētai, ap šo gadalaiku saule vēl nesilda pietiekami, — es smaidīdams atbildēju.
Bet viņa neļāva sevi pārtraukt.
— Nē, tu esi bāls, — viņa vecu ļaužu ietiepībā palika pie sava, — Hamburgas migla tev nenāk par labu.
— Bet, māt, te jau nav Hamburga! — es izsaucos.
Reizēm viņa jauca pagātni ar tagadni. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nevedām viņu sabiedrībā.
— Ak tā… Jā, pareizi, — viņa atcerējās un nolieca galvu, it kā klausīdamās atmiņu balsī.
— Tad tevi māc rūpes. Varbūt tev vajadzīga nauda studijām? — viņa tad jautāja.
Šo jautājumu viņa uzdeva bieži. Iespējams, ka arī te laiks bija apstājies tajos gados, kad es mācījos Hamburgā.
Kā parasts, es arī tagad to noliedzu.
— Ko nu … Naudas man pietiek.
Iespējams, ka šoreiz tas neskanēja pārliecinoši vai arī viņa zināmā gaišredzībā kaut ko nojauta. Ar veciem cilvēkiem kādreiz ir gaužam dīvaini. Vismaz viņa gandrīz vai pikti pastāvēja uz to, lai es aizietu pie skapja un izvilktu drēbēs paslēpto naudas maku, uz kura ar stikla pērlēm bija izšūta roze. Viņa atvēra to ar drebošiem pirkstiem — viņai klēpī iekrita granātu broša, nodzeltējusi, sīki salocīta vēstule un medaljons ar manu bērnu dienu attēlu. Naudas makā bija deviņas naudas zīmes par piecdesmit markām katra.
— Še, ņem! Vispār tā bija domāta manai apglabāšanai, lai jums nebūtu lieku izdevumu. Bet varbūt es tik drīz nemiršu. Tu jau varēsi man to kādreiz atdot atpakaļ, — viņa uzmundrinoši noteica.
Nedaudz vilcinājies, es naudu paņēmu, cieši apņēmies atdot to pēc iespējas ātrāk. Es paskatījos uz sava tēva palielinātu fotoattēlu, kas karājās pie sienas blakus logam, un man palika iespaids, it kā bārdainais vīrs mežsarga formā paskatītos uz mani
stingri un nosodoši. Taču mani plāni nu bija glābti.
Nākamajā vakarā es pārnesu pilnu portfeli ar kondensatoriem un īpašām vajadzībām domātu elektronu spuldzi. Dažas detaļas nekur nevarēja nopirkt, pret attiecīgu samaksu tās slepeni izgatavoja institūta stikla pūtējs, ļoti veikls amatnieks. Divas naktis es gandrīz nepārtraukti strādāju ar knaiblēm un lodāmuru, kamēr viss bija gatavs.
Visās manās piezīmēs 28. septembris un visi šīs dienas vakarā izdarītie pieraksti pasvītroti ar sarkanu zīmuli. To gan es izdarīju vēlāk, jo 28. septembrī man nebija ne jausmas par šī vakara sekām. Taču es atceros visu tik labi, it kā šie notikumi būtu risinājušies vakar.
Pēc vakariņām, ap pulksten divdesmitiem, es uzkāpu bēniņos. Sievai es pateicu, ka gribu mazliet pastrādāt. Viņa savukārt gribēja ātrāk likties gultā, jo, mazgādama veļu, bija nogurusi.
Es vēlreiz pārbaudīju montāžas shēmu un tad ieslēdzu aparatūru, lai kontrolētu, kā viss darbojas. Es saodu deguma smaku vienā no pretestībām, kuras uzdevums bija izlīdzināt strāvu, bet tā izturēja. Es izdarīju vēl dažus mērījumus. Pēc maniem apsvērumiem aparatūrai vajadzēja būt kārtībā, un man gribējās joka pēc sarīkot ģenerālmēģinājumu, kaut arī šajā vakarā nekas sevišķs nebija sagaidāms. Lai izvēdinātu no bēniņ- telpām deguma smaku un noteiktu virzienu — tajā bridi man nebija attiecīga rīka, kas rādītu leņķa grādus, — es atgrūdu lūku.
Caur lūku rāmi mirgoja zvaigžņotās debesis. Kādu brīdi raudzījos mirdzošajos punktos samtaini melnajās izplatījuma dzīlēs, un manas fantāzijas smeldzošās ilgas klejoja pa bezgalīgo telpu, kur viss bija noslēpumains, bet uz kurieni biju jau pavēris vārtus. Un atkal es vienlaikus ir apbrīnoju, ir apskaudu tos zinātniekus, kas pētī šīs problēmas, kamēr es nožēlojami rāpoju putekļos.
Mans nodoms bija ar savu aparatūru uztvert un reģistrēt padomju raķešu signālus. Es gribēju kļūt par tā saucamo kluso līdzdalībnieku, par neredzamo līdzvērotāju vislielākajā zinātniskajā notikumā cilvēces vēsturē. Kaut arī daudz es ar to nebūtu panācis, tomēr izdošanās gadījumā es varētu Nīdermeijeriem ar ļaunu prieku sacīt: «Te jums ir tā saucamā mānīšanās! Vai nu jūs dzirdat šo jūsu ausīm nenozīmīgo «pī-pī- pī»?»
Slepenībā man, protams, bija daudz drosmīgāki sapņi. To pašu ko es pētīja gan arī neskaitāmi citi amatieri visās pasaules valstīs, nerunājot jau par lielajām observatorijām, kas uzceltas speciāli šim nolūkam. Bet varēja tomēr būt iespējams, ka mani vērojumi, pateicoties savdabīgajai uztveršanas sistēmai, dotu savu ieguldījumu zinātnē, lai cik mazs tas būtu. Galu galā es pat varētu nosūtīt ziņojumu Maskavas Zinātņu akadē
mijai, uzsākt sarakstīšanos… Bet, kā jau teikts, tie visi bija tikai sapņi.
Es atkal vēros zvaigžņotajās debesīs. Viens no ziemeļpuses rajoniem pletās manā priekšā sevišķi dzidrs. Dzirdēt gan nekā nevarēja, jo pašreiz neviena jauna raķete nebija palaista. Pēdējā padomju raķete savus raidījumus jau bija pārtraukusi. Amerikāņi gan bija vairākas reizes mēģinājuši palaist raķeti, bet tas pa lielākai daļai beidzās neveiksmīgi. Viens no viņu pavadoņiem gan apriņķoja Zemi, bet tas bija tik sīks, tā raidītājs tik vājš, turklāt trajektorija tik neizdevīga attiecībā pret manu novērošanas vietu, ka nebija nekādu izredžu uztvert šā pavadoņa signālus.
Es tomēr uzliku austiņas, lai pārbaudītu, vai man izdevies izslēgt atmosfēras traucējumus. Kā jau bija sagaidāms, es dzirdēju tikai vāju šalkoņu un palaikam atsevišķus sprakšķus. Tad varēja sadzirdēt tās mainīgās skaņas, kas dzimst izplatījuma atomā- rajos procesos, zvaigžņu eksplozijās un kosmiskajos gāzu mākoņos — kaut ko līdzīgu sfēru mūzikai. Es grozīju slēdžus, kamēr beidzot visi trokšņi pilnīgi pazuda un nekas, izņemot dobju klusumu, nepalika pāri. Varēju būt apmierināts: man bija izdevies izdalīt pavisam šauru frekvenču joslu, un mana uztveršanas sistēma šķita attaisnojamies. Rotaļādamies es lēnām grozīju antenu tā, it kā es iztaustītu debesu velvi. Gribēju jau noņemt austiņas, kad pēkšņi uz kādu sekundes daļu kļuva dzirdama dīvaina dziedoša skaņa. Tā bija tikko samanāma, un izklausījās, it kā milzīgi tālu sīktu ods. Pēc kāda brīža šī skaņa atkārtojās, bet šoreiz tas vilkās ilgāk, pēc tam iestājās ilgs klusums.