Sākumā es šaubījos, vai es vispār esmu pareizi dzirdējis un vai vainīga nav bijusi mana fantāzija. Ar pacietību, kas tādos gadījumos piemīt manas specialitātes ļaudīm, es atkal ļoti uzmanīgi mainīju frekvenci un antenas stāvokli. Gandrīz veselu stundu es to darīju bez panākumiem.
Beidzot — bija jau ap pusnakti — es atkal sadzirdēju skaņas. Šoreiz kaut kas it kā sanēja un te īsāk, te garāk dūca, dažkārt mainījās toņkārta. Nē, lai cik vājas būtu šīs skaņas, tās varēja būt tikai signāli!
Pilnīgi mehāniski es paņēmu zīmuli, reģistrēju laiku, frekvenci, varbūtējo virzienu, no kurienes šie signāli varēja nākt, un, vadoties no skaņām, zīmēju uz papīra svītriņas un punktiņus. Pēc apmēram piecām minūtēm skaņas izzuda un šoreiz galīgi. Kaut kāds troksnis iespraucās starpā, sākās traucējumi, it kā spraugā, pa kuru es klausījos izplatījumu, iespiestos ūdens un noskalotu tālo dūkoņu. Acīmredzot šonakt nebija vairs nozīmes strādāt.
Noņēmis austiņas, es brīdi nekustīgi sēdēju un raudzījos uz aparātiem, veco skapi, jumta siju ēnām un uz četrstūraino zvaig
žņotās debess izgriezumu lūkā. Kā jau teikts, es toreiz nekā nesapratu, bet tagad šķiet, ka man bija savāda nojauta, it kā mani būtu skārusi dīvaina vēsma. Kas tas varēja būt?
Visvienkāršākais izskaidrojums bija tāds, ka Padomju Savienība atkal palaidusi kādu raķeti, varbūt lai izpētītu Marsu vai arī Venēru. Šie starti parasti notiek bez skaļiem pieteikumiem, atšķirībā no amerikāņiem, kuriem jau iepriekšējā reklāma krietni vien pārsniedz vēlāk gūtos panākumus. Nē, amerikāņu raķete tā nevarēja būt, — pēc avīžu ziņām spriežot, ASV raķetes nākamais starts notiks tikai pēc kādas nedēļas.
Ar tām pāris svītriņām un punktiem, ko biju uzmetis uz papīra, neko lielu nevarēja iesākt. Raķetes parasti raidīja šifrētus signālus, kurus izdevās izlasīt tikai ar īpašu atšifrēšanas aparatūru. Vai es nebūšu nejauši uztrāpījis vienu no tiem savādajiem izplatījuma «logiem», par kuriem rakstīja padomju profesors Sedovs un kas izraisīja nedzirdētu sensāciju speciālistu vidū? Pateicoties šiem kanāliem, kuros radioviļņi gandrīz netraucēti izplatās milzīgos attālumos, toreiz bija izdevies ar divarpus vatu lielu jaudu pārraidīt fotouzņēmumus piecsimt tūkstoš kilometru lielā attālumā. Ar zināmu lepnumu es tomēr konstatēju, ka radiotrau- cējumi, ko rada elektriskie lādiņi atmosfērā, un dažādi citi iemesli manu uztveršanas sistēmu daudz netraucē. Dzirdēto skaņu frek
vence atradās īsviļņu diapazona, kas izplatās lielos attālumos.
Tā prātodams, es pēkšņi sajutu nakts vēsumu, kas pa lūku bija iespiedies bēniņtelpā. Es salīgi nodrebinājos, izslēdzu aparātus un aiztaisīju lūku. Bija jau krietni pāri pusnaktij.
Otrā rītā pie brokastu galda teicu sievai, lai viņa ieslēdz radio, jo es gribētu noklausīties ziņas. Parasti es to nedarīju, jo brokastis ēdu klusumā.
Diktors nolasīja garumgaru valdības paskaidrojumu, kādēļ jāpalielina aizsardzības izdevumi. Arī par raķešu šāviņiem tur bija runa, bet tikai par kaujas raķetēm. Par padomju pētījumiem kosmosā netika bilsts neviens vārds. Es pārslēdzos uz Lcipcigu. Arī no turienes neko neziņoja. Tas bija savādi.
— Kas ar tevi notiek? Ko tu dari? — iesaucās mana sieva, un es pieķēru sevi, ka nupat esmu grasījies ar magoņmaizīti apmaisīt tēju.
— Nekas sevišķs, — es teicu un nošķaudījos.
— Tu esi saaukstējies un saķēris iesnas,— sieva bārās.
— Laikam gan, — es pamāju ar galvu, arvien vēl domās iegrimis, noņēmu brilles un ar kabatas lakatiņu izslaucīju piesarkušās, asarojošās acis.
Šodien pievakarē, kad es jau gulēju, virs- ārsta Bendera un kādas māsas pavadībā negaidot vizītē ieradās profesors.
Viņš pavirši apskatīja pilnīgi normālo temperatūras līkni un pārējos ierakstus manā slimības vēsturē, kuru viņam pasniedza māsa. Tad viņš aptaustīja manu pulsu, apskatīja plakstiņus un uzstādīja pāris jautājumu man un doktoram Benderam. Visu to viņš veica tik ātri un mehāniski, ka es tūliņ pamanīju viņu darām to tikai kārtības labad, bez cerībām vai nolūka atrast kaut ko īpašu.
Pēc piecām minūtēm viņš ar visu bija galā un māsa jau devās uz nākamo palātu. Bet profesors vilcinājās un paskatījās uz mani tā, it kā vēlētos kaut ko jautāt. Es saviebu seju un tikko manāmi pamāju uz doktoru Benderu, kurš, lūpas savilcis, kaut ko rakstīja savā piezīmju grāmatiņā, it kā būtu neapmierināts ar apskates iznākumu. Iespējams, ka man tikai likās, taču instinktīvi es nojautu, ka profesors mani uzreiz sapratis.
— Kolēģa kungs, — pagriezies pret doktoru Benderu, viņš it kā starp citu, bet tādā tonī, kas necieta iebildumus, teica: — Parūpējieties, lūdzu, lai trakojošais maniaks no desmitās zāles tiktu sagatavots šokam. Es šoreiz gribu pats būt klāt.
Virsārsts aizgāja, jautājoši, gandrīz pārmetoši paskatījies uz šefu, it kā iekšēji nebūtu mierā ar to, ka profesors grib palikt divatā ar slimnieku. Profesors aizslēdza durvis. Tas šeit nebija pieņemts un liecināja, ka profesors nekādā ziņā neuzskata mani par bīstamu.
Sakrustojis rokas uz muguras, profesors so)oja pa istabu, it kā meklētu vārdus. Pēkšņi viņš apsēdās uz manas gultas malas, sakrustoja kājas un, aplūkodams nospodrināto kurpju purngalus, teica:
— Mīļo doktor Vulf! Gribu pavisam īsi kaut ko ar jums pārrunāt.
— Lūdzu, labprāt, — es viņu ar smaidu iedrošināju.
— Redziet, — paskaidroja profesors, — jūsu gadījums ir pasmags. Varbūt ne tik- daudz no medicīniskās puses, cik no citiem viedokļiem. Jūs mani saprotat… — viņš izdarīja pa daļai dusmu, pa daļai nepatikas pilnu žestu, — bet, diemžēl, pilnīgi neievērot šos apstākļus es nevaru. Vārdu sakot, es varētu jūs ar attiecīgu pamatojumu drīz vien atkal izlaist. Pieņemsim, ka jūs vienkārši esat sasirdzis ar kādu īslaicīgu psihozi, kam par iemeslu bijusi pārstrādāšanās, jūsu nervu sistēmas pārpūle. Šādā stāvoklī bieži parādās slimīga iztēle, kas, nomierinoties un ar vēsu prātu visu pārdomājot, atkal pazūd. Es pat varētu parūpēties, lai disciplinārlieta, kas ievadīta darbā pret jums, tiktu apmainīta pret ilgāku slimības atvaļinājumu, kamēr ar laiku viss aizmirstos.
Es klusēju un smaidīju.
Profesors mazliet nervozi mainīja savu kāju stāvokli un atsāka:
— Jums jāpiekrīt, Vulfa kungs, ka arī zinātnieki maldās, iestrēgdami kļūdās kā mušas līmes podā. Neviens to nezina labāk par mani. Vai tas nevarētu būt noticis arī ar jums? Es vakar ieskatījos vairākās jums konfiscētajās piezīmēs, enerģiski pastāvēdams uz to medicīnisku apsvērumu dēļ. Tas viss ir interesanti, kaut arī mazliet fantastiski, gandrīz vai neticami. Neesmu speciālists, lai spriestu par fiziku, bet ticiet, man tiešām žēl, ka esmu spiests jūs te aizturēt. Bet vai tomēr nav iespējams, ka jūs savos eksperimentos esat kritis par upuri pašapmānam?
— Tātad jūs gribat mani pierunāt, lai es visu atsauktu un pazemīgi paskaidrotu, ka vienkārši esmu bijis sajucis? Par tādu cenu mani ātrāk atbrīvotu? — es jautāju.