Filips Kārters
Kaulu altāris
.
Prologs
Sanfrancisko, Kalifornijas štats
Mūsdienas
To, ka svešinieks ieradies viņu nogalināt, Rozija saprata, tiklīdz tas nostājās viņu ugunskura mestajā gaismas lokā.
Viņi atradās dziļi Zelta Vārtu parka biezoknī, kur policija netraucēja nelielo bezpajumtnieku koloniju, kuras locekļi dienā ubagoja Heita ielā, bet naktī uzturējās parka. Rozija šajā grupā bija jauniņā, taču tieši viņa ierosināja sastumt iepirkšanās ratiņus aplī gluži kā vilcieniņā, tad apklāt tos ar kartonu un segām, lai varētu patverties no vēja un lietus. Tomēr saltajā februāra vējā viņa nodrebēja, kad ieskatījās svešiniekam acīs. Tās bija slepkavas acis.
Pirmīt Stova ezerā viņa bija noķērusi pīli un nu cepa ugunskurā, par iesmu izmantodama mēteļu pakaramo. Svešinieks izlikās, ka viņu pievilinājusi ceptas gaļas smarža, taču Rozija zināja patieso iemeslu.
- Sveika, viņš teica. Angļu valoda šķita nevainojama, taču tajā joprojām jautās dzimtās Krievijas akcents. Vakarā es ieniru konteinerā un atradu šo. Tuvodamies viņš pacēla Wild Turkey pintes tilpuma pudeli. Padalīšos, ja iedosi man kumosiņu sava cepeša.
Bezpajumtnieku vadonis Vilārds nolika alu un piecēlās, lai sasistu dūres ar svešinieku.
- Liec galdā, draugs!
Svešais liela auguma kalsns puisis ar zirgastē sasietiem, sen nemazgātiem matiem un skarbu seju apsēdās sakrustotām kājām pie paša ugunskura. Pasniegdams dzēriena pudeli, viņš plati smaidīja.
Vilārds bija slaids, ar biljarda bumbai līdzīgu galvu un cietumnieku tetovējumiem uz katras ādas collas. Pat seju rotāja zīmējumi pa asaru lāsei zem katras acs. Tomēr viskija pudeli viņš aplūkoja ar bērnišķīga apbrīna pilnu skatienu.
- Tas nu gan bijis viens lielisks konteiners!
Puisis atkal pasmaidīja.
- Dzērienu veikalā Polka ielā pagājušonakt izcēlās ugunsgrēks. Kamēr liesmas nodzēsa, veikals pamatīgi cieta. Lielāka daļa pudeļu tika saplēstas, bet pārējās policisti un ugunsdzēsēji laikam izmeta. Droši vien man paveicās, ko?
Rozija nešaubījās, ka nodegušais dzērienu veikals un pieminētais konteiners patiešām eksistē. Tādi puiši mēdza parūpēties par patiesām detaļām.
Viņš arī izskatījās pēc bezpajumtnieka: tik sanēsātas bikses, ka grūti pateikt, vai tās sākotnēji bijušas zilas; kreka pīpe mēteļa kabatā; ādas krokās ieauguši netīrumi. Taču acis šo tēlu sabojāja. Tās nebija ne tukšas, ne drūmas, tās nepauda bezcerību. Skatiens šķita ass un modrs. Tāds tips varētu vienā mierā pārgriezt tev rīkli vai iešaut galvā no divsimt jardu attālā jumta.
Klusēdama Rozija vēroja svešinieku. Viskijs ceļoja no rokas rokā no transvestītu prostitūtas, ko dēvēja par Gundegu, pie vienkājaina, bezzobaina vīra ar iesauku Kroplais Sems un tad pie Blēža, slaida, sakumpuša vīra ar sirmiem drediem, kas nevīžīgi sabāzti zem sārtas bērnu cepurītes.
"Es jau arī vairs neesmu pirmā svaiguma," nodomāja Rozija. "Lai gan reiz biju skaista…" Taču kopš tā laika bija pagājuši daudzi grūtos apstākļos pavadīti gadi, un tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo viņa lēnām mira vēzis gluži kā skābe bija saēdis jau lielāko daļu viņas vēdera.
Beidzot pudele nonāca pie Rozijas. Dzēriena pietika krietnam malkam un atliktu vēl arī svešiniekam. Tukšodama pudeli, Rozija lūkojās uz viņu. It kā vēlētos, lai viņš tādējādi samaksā par privilēģiju nogalināt bezpajumtnieci.
Viņa ieslidināja tukšo pudeli mēteļa kabatā un ar acīm deva mājienu tīties pie velna.
Svešais pamāja ar roku uz cepeša pusi.
- Smaržo tiešām labi. Kas tas ir?
Rozija savilka lūpas smaidā, atklādama zobus.
-Cepta žurka.
Muskulītis zem svešinieka kreisās acs noraustījās, taču puisis ātri atguvās.
- Tāda milzīga žurka!
Gundega ieķiķinājās, tad piesarka un novērsās, kasīdama netīru adatu atstātus pušumus uz kakla.
Kad svešais palūkojās sānis, Rozija viņa acīs pamanīja riebumu. "Varbūt tu tomēr neesi tik skarbs puisis, ko?"
- Vakariņas gatavas, viņa paziņoja un atkal pasmaidīja.
Pīli viņi ēda kopā ar sakaltušām hamburgeru maizītēm, ko Kroplais Sems bija saubagojis McDonald's virtuvē. Runāja viņi maz, īpaši jau Rozija, kura arī ēda pavisam nedaudz. Vēža un klīnikā iedoto pretsāpju līdzekļu dēļ apetīte bija zudusi.
Bija vēls. Rozija iemeta ugunī dažas pagales. "Varbūt man izdosies palikt dzīvai vismaz tik ilgi, kamēr pārējie ir nomodā."
Blēdis ar nūju sabikstīja uguni un tad no tās aizkūpināja kreka pīpi. Dziļi ievilcis dūmu, viņš pasniedza pīpi Kroplajam Semam.
Tas ari ievilka plaušās dūmu un tad padeva pīpi svešiniekam.
- Gribi atslābināties, puis? Var dabūt vienu lēto.
Norāvis cepuri, Blēdis uzsita ar to Semam pa galvu.
- Tu netirgosi mūsu kreku, muļķi!
- Ei, ir jau labi, attrauca svešinieks un papliķēja sava mēteļa kabatu. Man ir savējais. Uzvilkšu vēlāk.
ja Rozija vēl nebūtu pilnīgi pārliecināta, ka šis puisis tikai tēlo, tad šī replika dotu galīgo apstiprinājumu viņas aizdomām. Pasaulē, kur tev var iedurt sirdī vecu kurpju pāra dēļ, īsts lietotājs nekad un nevienam neatzīsies, ka viņam ir deva.
Kroplais Sems un Blēdis bija beiguši strīdēties, viņi zīmīgi saskatījās un turpināja smēķēt.
Gundega pirmīt aizgāja neēdusi, lai nokārtotu kādas privātas darīšanas. Nu viņa atgriezās ar šļirci rokā, izbrīvēja savu vietu pie ugunskura, paskrāpēja adatu pret akmeni, lai noberztu nogulsnes, un tad mierīgi iedūra sev kaklā.
Vecajiem kauliem krakšķot, Rozija piecēlās kājās.
- Jāiet parunāt ar šefu.
Viņa izlikās piedzērusies, žestikulēja un kaut ko klusi buldurēja. Izgājusi no ugunskura mestās gaismas loka, viņa sāka skriet.
Aiz muguras dunēja soļi. Vējš plosīja koku galotnes un šalca viņai ausīs. Jau trūka elpas.
Viņa bija aizskrējusi pirmā, taču slepkava strauji tuvojās. Viņas vecās kājas vairs nebija īpaši ātras. "Varētu jau arī padoties pie velna! Es taču tik un tā nomiršu no vēža. Bet svešais neļaus man nomirt uzreiz, jo gribēs, lai vispirms visu izstāstu." Rozija nezināja, cik lielas sāpes spēs izturēt. Katram taču ir savs luzuma punkts.
Dūriens sānā bija teju nepanesams. Rozija palēnināja soli, lai dziļi ievilktu elpu un mēteļa kabatās starp dažādām grabažām sataustītu papīra lapiņu.
"Muļķe! Muļķe! Kā gan es varēju būt tik stulba? Vajadzēja to saplēst sīkos gabaliņos tūdaļ pēc vēstules nogādāšanas, bet tagad… Vainīgi pretsāpju līdzekļi. Tie notrulina prātu, padara mani par aizmāršīgu stulbeni. Bezrūpīgu stulbeni. Jāatrod tas papīrs, jāatrod… Ak Dievs! Ja viņš mani noķers un pārmeklēs, tad noteikti to atradīs, un pēc tam… Kur ir tā sasodītā lapele? Svilpīte, ābola serde, cigaretes, tukša alkohola pudele, papīrs…"
Viņa to savēla bumbiņā un iebāza mutē.
Pa kreisi nobrīkšķēja kāds zars.
Rozija metās bēgt.
Paklupusi pār koka sakni, viņa smagi nokrita zemē. Tukšā pudele zem vēdera sašķīda drumslās. Tās izdūrās cauri biezajam vilnas mēteļa audumam un ietriecās miesā.
Rozija iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka lielu lausku, sajuta, kā tā pāršķeļ ādu un kā plūst asinis. Taču viņa smaidīja, jo viņai bija ierocis, lai savainotu uzbrucēju. Rozija vēlējās nodarīt svešajam pāri, lai ari sagādātās sāpes būs nieks salīdzinājumā ar to, kā pēc tam cietīs viņa pati.