Vārdi skaļi atbalsojās tālu pāri mežonīgajam, ledus klātajam apvidum.
II baisā slepkavība
..
Piektā nodaļa
Galvestona, Teksasas štats
Pirms astoņpadsmit mēnešiem
Tēvam Dominikam nepatika šausmīgā šņākoņa, kad skābeklis ieplūda vārgajās plaušās, bet viņš pieliecās tuvāk sava tēva mutei. Vecais virs atradās uz nāves gultas un vēlējās atzīties. Izsūdzēt grēkus. Tieši šos vārdus tēvs bija lietojis, lai gan Dominikam tas izklausījās neticami. Viņa tēvs bija dedzīgs ateists, reliģiju reiz bija nosaucis par lielāko blēdību, kāda jebkad izspēlēta ar cilvēci. Bet tagad tēvs paziņoja: "Es mirstu un gribu izsūdzēt grēkus." Nākamajā brīdī viņš izplūda tik mežonīgos smieklos, ka gandrīz nomira uzreiz.
- Beidz tēlot, ka tevi nositis izteicienu zibens! vecais vīrs sacīja. Es nesākšu saukt "aleluja" un neesmu arī jucis, lai gan tas varbūt ir viens un tas pats. Tomēr gribu tev kaut ko pastāstīt, un, kā šķiet, man rīcībā vairs nav visa garā diena.
- Esmu gatavs klausīties, tēt. Bet tāpat arī mūsu mīlošais un visu piedodošais Kungs.
Dominiks sarāvās, jo šie vārdi skanēja pārāk banāli, bet tēvs jau vienmēr mācēja panākt, ka viņš jūtas kā tāds kariķēts mācītājs. Lielākoties Dominikam patika amats un viņš to labi pieprata, bet dažkārt aizdomājās, ka apvilcis balto Svētas Romas katoļu baznīcas kalpa sutanu tikai tādēļ, lai iespītetu Maiklam O'Melijam, kuru šāds lēmums tracinātu līdz pasaules galam.
Bet tagad tēvs bija tuvu nāvei, tādēļ priesteris Dominiks O'Meli js pieskārās sirmajai galvai un sāka skaitīt lūgšanu:
- Caur šo svēto iesvaidīšanu lai Dievs savā bezgalīgajā mīlestībā un žēlastība palīdz tev ar Svētā Gara žēlsirdību…
Vecais virs papurināja galvu tik spēcīgi, ka teju izrāva skābekļa pievadus no nāsīm.
- Beidz gvelzt tās stulbibas! Es teicu, ka gribu kaut ko izstāstīt, nevis mirt, klausoties tajos viduslaiku tumsoņu pekstiņos.
- Es iedomājos, ka tu… Dominiks apvaldīja kaut ko vidēju starp smiekliem un elsām un tad veikli novērsās, kamēr nav devis tēvam iespēju pazoboties par viņa vājumu. Gribējās tikai vienu, proti, lai vecais vēl kaut reizi… ko? Pieņem viņu? Izrāda cieņu? Mīlestību? Labi, es padodos. Nebūs nekādu pekstiņu. Bet… zini ko? Tu vari noliegt To Kungu līdz pat pēdējam elpas vilcienam, taču Kristus nekad nenoliegs tevi. Viņš vienmēr ir tevi mīlējis, un es arī.
Tēvs vārgi nopūtās.
- Tu allaž esi bijis tik pompozs un sentimentāls! Tas nav tikai garlaicīgi; komplektā ar tavu naivumu tas var būt ārkārtīgi bīstami. Tu nezini, ko es esmu izdarījis.
- Tad stāsti! Atvieglo sirdi. Un Dievu sarunā pat nepieminēsim, jo grēksūdze tomēr ir pirmais solis uz piedošanu un glābšanu.
- Kādas muļķības! Neviens kaut cik jēdzīgs Dievs neuzņems savās skavās grēkāzi tikai tāpēc vien, ka tas nobučojis viņam pakaļu. Dom… Tēvs ieķērās dēlam rokā. Liec mieru tām pļāpām par ticību un klausies!
"Viņam pirkstos joprojām ir tāds spēks!" Dominiks secināja. "Bet vecais jau allaž bijis stiprs. Mēdza lielīties, ka teksasieši visi ir izturīgi kā zābaki ar dzelkšņiem." Dominiks skatījās tēvam lūpās, kas nobālējušas skābekļa trukuma dēļ, un blāvi zilajās acīs, ko nomāc… kas?
Bailes?
"Nē," Dominiks secināja, "tas gluži vienkārši nav iespējams. Tēvs vispār ne no kā nebaidās. Tā ir viena no Maikla O'Melija devīzes sastāvdaļām. Kad ir pavisam slikti, tu ciet, nečinksti un neatvainojies."
Tēvs palaida vaļā Dominika roku un pārsteidzoši maigi to papliķēja.
- Ir jau labi, dēls. Viss būs kārtībā. Nāve jau elpo man pakausi. Piezvani savam brālim Rajam un pasaki, lai brauc šurp. Viņš zinās, kas darāms… Vecā vīra krūtis sāka plosīt negants klepus; viņš atlaidās spilvenā un aizvēra acis. Piezvani Rajam…
-Jau darīts, tēt. Viņš ir ceļā.
"Piedod, Dievs, tādus melus."
Pat bērnībā puikas tēvu bija dēvējuši par veco, taču viņš nemaz nebija tik vecs. Tikai septiņdesmit pieci gadi! Liela auguma, spēcīgs vīrietis, joprojām enerģijas un dzīvesprieka pilns. Vismaz līdz vakardienai tā bija.
Vakarrīt Maikls O'Melijs pamodās līdz ar saullēktu, devās dienišķajā pastaigā pa pludmali un brokastīs apēda pārslas ar jogurtu. Tad viņš piecēlās, lai ieliktu netīros traukus izlietnē, un viņu ķēra plašs infarkts. Pa ceļam uz slimnīcu Dominiks piezvanīja un atstāja ziņu brāļa mobilajā tālrunī. Un piezvanīja vēlreiz, kad ārsti pasludināja spriedumu tēva sirdi vairs nav cerību glābt. Vēl kādu laiku tā pukstēs, taču drīz vien stāsies. Un viss.
Gāja stundas, un vecais kļuva arvien vārgāks. Dominiks nemitīgi mēģināja sazināties ar brāli, taču atsaucās tikai balss pastkastīte. Rajs nebija ceļā uz Galvestonu, un tikai Dievs vien zina, kad viņš vispār piezvanīs. Nevienam nebija noslēpums, ka viņš spēj nozust no zemes virsas uz vairākām nedēļām un pat mēnešiem.
Dominiks pieskārās tēva rokai gluži kā no vaska darinātam nedzīvam loceklim, kas nolikts uz baltā slimnīcas palaga.
- Bet pagaidām varbūt pagūli. Parunāsimies vēlāk, kad atbrauks Rajs, Dominiks ierosināja un klusībā piebilda: "Vai neatbrauks."
Tēva lūpas noraustījās pēkšņā sāpju uzplūdā.
- Kas notika, tēt? Dominiks jau sniedzās pēc morflna, bet vecais viņu apturēja.
- Nevajag. Tas draņķis traucē man domāt, bet man vairs nav laika. Es teicu, ka gribu atzīties, taču nepareizi izvēlējos vārdus. Man priesteris nav vajadzīgs; ja tas aizskar tavas jūtas… nu ko, ļoti žēl.
Tas tiešām sāpēja, tomēr Dominiks savaldījās un neizrādīja savu sarūgtinājumu.
- Tad runā ar mani kā ar dēlu. Vai, vēl labāk, kā ar līdzvērtīgu cilvēku. Abiem tā būs brīnišķīga pārmaiņa.
Vecais pasmīnēja.
- Tu dzīvo ar to, ko pats dēvē par Dievu. Tu sludini krietnumu, liec pagriezt otru vaigu, darīt otram tā, kā tu gribētu, lai dara tev, un tā tālāk. Un tāpēc tu domā, ka zini, kas ir ļaunums. Bet patiesībā tev par to nav ne mazākās nojēgas. Vismaz par to ļaunumu, par kurn runāt gribu es. Tas ir īsts, nekrietns un briesmīgs ļaunums, kas nepazīst robežu un šķēršļu…
Maikls O'Melijs apklusa un novērsās. Viņa acis satumsa un šķita lūkojamies dvēselē. Dominiks prātoja, ko gan tās varētu ieraudzīt. Apprecējās tēvs vēlu, četrdesmit viena gada vecumā, un lielākā daļa viņa mūža sievai un bērniem palika nezināma. Taču Dominiks negribēja ticēt, ka tēvs sagrēkojis tik ļoti, kā tikko mēģināja iestāstīt. "Tu runā par ļaunumu, tēvs, bet nekad nespētu darīt ļaunu. Lai gan… varbūt spētu?" Dominiks prātoja.
Sejā tēvam pavīdēja savāda izteiksme. Tas nebija sapņainums vai nostalģija. Nē, tas bija kaut kas spēcīgāks.
- Viņu sauca par Katju. Un jau no paša sākuma viņa šķita īpaša. Tolaik Holivudā glītu blondīņu bija daudz vairāk nekā palmu, bet Katja… Viņa jautās apburošs mirdzums un zaiga, it kā no dvēseles cauri ādas porām spīdētu saule. Vai es jau pateicu, ka viņai bija vissasodītākās acis? Tumši pelēkas, gluži kā negaisa mākoņi.
Vecais vīrs šķita iegrimstam domās, bet Doms visu saprata cita sieviete. Bet to jau varēja gaidīt. Viņš nevarēja aizklāt ausis, bet acis aizvērt nekas netraucēja, un viņš iztēlojās mātes seju vasarraibumus, kas gluži kā kanēlis klāja viņas vaigus un degunu, tapat bedrītes, kuras parādījās ikreiz, kad viņa smaidīja, un to māte darīja bieži, pat mūža nogale, kad krūts vēzis laupīja it visas cerības.