Svetlana atkal ieturēja pauzi un cieši palūkojās uz Raju. Zoja nosprieda, ka krievietei nepatīk vīrieša klātbūtne. Iespejams, Rajs to nojauta un tāpēc klusēja.
- Ja es viņam neuzticētos, Zoja paskaidroja, tad droši vien neuzticētos ari pati sev.
- Tāpēc ka tu guli ar viņu? Ari citas Glabātājas kopā ar altāra noslēpumiem ir atdevušas savu sirdi. Ja var ticēt nostāstiem, ne ar ko labu tas nebeidzas.
- Varbūt tāpēc, ka pārstāstīt mēdz tikai tos notikumus, kam ir nelāgas beigas. Par Glabātājām, kas iemīlējušās neliešos, kuriem vispār nekad nevajadzētu uzticēties. Bet kurš tad ir teicis, ka nav bijis Glabātāju, kas uzticējušās krietniem vīriem, kuri nenodod sievieti ne mīlestības, ne naudas vārdā? Par tādām vēsture klusē, jo nav jau neka daudz, ko stāstīt… Es zinu, ka manos vārdos ir kāda loģika.
Meitene pārsteidza Zoju ar skaļiem smiekliem.
- Kā lai iebilst tādai loģikai? Lai gan… tu esi Glabātāja, tātad rikosies tā, ka pati uzskati par pareizu. Svetlana vēlreiz ar skatienu nomērīja Raju. Viņš ir liels un spēcīgs.
Pie galdiņa pienāca bāls viesmīlis, lai ielietu tēju tukšajā Svetlanas krūzē. Viņa pacēla to tādā kā tostā.
- Es zinu, ka tā ir inde, bet dzeriet vien. Vajag sasildīties. Svetlana atkal palūkojās uz Raju un šoreiz veltīja viņam platu smaidu. Viens no Mihaila motocikliem ir divvietīgs, tātad vari ņemt viņu līdzi, ja gribi. Starp citu, tiem ir apsildāmi sēdekļi un roku sildītāji. Vai vari iedomāties tādu luksusu? Bet tagad dzer tēju. Pasteidzies!
Tēja bija šausmīgi negaršīga, un viņi iztukšoja krūzes vienā paņēmienā.
Piecdesmit ceturtā nodaļa
r
Zoja lūkojās uz ūdenskritumu, kas šāvās ārā no klints ledainos viļņos un robaini asās lāstekās.
- Grūti noticēt, ka tas ir īsts, viņa sacīja. Tā vien liekas, ka Dievs saniknojies un vienā acumirklī sasaldējis to ledū.
- Te ir Sibīrija, Svetlana paskaidroja. Te viss ir sasalis ledū. Izņemot varbūt pirmās piecas minūtes augusta pirmajā nedēļā… Labi, es jokoju. Mazliet. Viņa paskatījās uz augsto, plato ledus stabu, un Zojai šķita, ka viņas seju pāršalc bailes. Palikusi tikai viena gaiša stunda, un tuvojas sniegputenis, tādēļ man tagad jādodas prom, mīļa māsīca. Ala ar kaulu altāri ir aiz ūdenskrituma, un jums tur būs jāpaliek pa nakti. Sniega motocikli ir aprīkoti ar globālās pozicionēšanas sistēmas iekārtām, taču te aparāti nedarbojas. Arī tundrā ir viegli apmaldīties, kad snieg un ir tumšs. Turklāt tagad ir bada sezona, vilki izgājuši medībās.
- Paldies, Zoja teica. Paldies par visu.
Svetlana uzsmaidīja viņai, tad paraudzījās uz Raju un arī viņam veltīja ašu smaidu.
- Nodalījumā aiz sēdekļiem es ieliku pāris segas, desu un kāpostu pīrāgus, ka arī pudeli Kalashnikov vodkas. Segas palīdz saglabāt siltumu, taču vodka ir vēl labāka. Uzmetusi vēl vienu skatienu Rajam, Svetlana piebilda: Bet tagad man tiešām jādodas prom.
- Motociklu mēs aizvedīsim Mihailam ne vēlāk kā rīt no rīta, Zoja apsolīja. Vai tu būsi tur? Es gribētu ar tevi aprunāties par burvju cilti, manu vecvecmāmiņu un tavu tēvoci Fjodoru, un par visām tām leģendām, kuras tu esi dzirdējusi.
- Jā. Svetlana palocīja galvu. Ja vēlies, es būšu.
Zoja nosprieda, ka meitene viņu apskaus, taču viņa tikai palocīja galvu un pagriezās promiešanai.
Viņi noraudzījās, kā sniega motocikls aizbrauc pāri sasalušajam ezeram, atstājot aiz sevis platu sliedi.
- Es domāju, ka beigās tu viņai iepadkies, O'Melij. Kaut mazdrusciņ.
Rajs nesmaidīja. Kad viņš turpināja klusēt, Zoja beidzot noprasīja:
- Ko? Par ko tu domā?
- Ka šo nevajadzētu uztvert par tavu jūtu pārbaudi. Man ir cits viedoklis, un es vēlētos, lai arī tev tāds būtu. Ja tu liksi man gaidīt pie motocikla, es gaidīšu. Bez liekiem jautājumiem un bez aizvainojuma.
Zoja satvēra Raju aiz rokām un pagrieza ar seju pret sevi. Ar mani nevar apstādes pusceļā.
Tumšajās Raja acīs pavīdēja savādas emocijas, taču Zoja nespēja atrast tām vārdu. Viens gan bija skaidrs viņu tās nomoka. Taču skaļi viņš teica pavisam ko citu:
- Labi, lai notiek. Ķersimies pie lietas.
Rajs satvēra Zojas delnu, taču tagad vilcinājās viņa, nolūkodamās uz milzīgo ledus stabu.
- Tas… Ir tik grūti noticēt, ka mēs patiešām esam šeit! Kad es pirmo reizi dzirdēju stāstu par to, kā Ļena Orlova aizbēgusi no gulaga nometnes un kājām aizgājusi no Sibīrijas līdz Šanhajai, turklāt nesusi zem sirds savā mīļotā vīrieša bērnu, man tas šķita brīnišķīgi skumjš un romantisks, kaut kas līdzīgs "Doktoram Živago". Bet patiesība izrādījās daudz skarbāka, riebīgāka un nežēlīgāka, vai ne?
- Nebūt ne, Rajs iebilda. Ļena Orlova bija drosmīga un izdzīvoja. Un tas ir brīnišķīgi. Viņa izdzīvoja, lai šī diena, šis brīdis būtu iespējams. Lai tu, viņas mazmazmeita, varētu atbraukt uz šejieni un savām acīm redzēt, kur viss sākās. Aplis ir noslēdzies.
Zoja palocīja galvu.
-Jo es tagad esmu Glabātāja.
Taču domās Zoja pievērsās prātojumiem, kā atrast kaulu altāri vietā, kuru Nikolajs Popovs pārmeklejis jau neskaitāmas reizes. "Un ko es iesākšu, kad to atradīšu? Kas notiks pēc tam, kad es būšu atradusi altāri un tiešām kļuvusi par Glabātāju? Tad altāra noslēpumi būs arī mani noslēpumi, kas jāsargā no nodevējiem."
Rajs piespieda savu pieri Zojas pierei.
- Tavos plecos pēkšņi uzkrauta neticami smaga nasta, Zoja. Zini, ko? Tu neesi saļimusi zem tās. Tev ir gan stingrs raksturs, gan prāts. Viņš viegli pieskārās Zojas krūtīm. Un plaša sirds. Es ļoti lepojos ar tevi. Bet tagad meklēsim ieeju šajā sasodītajā alā un tad domāsim, kā rīkoties tālāk.
- Vai viņa kaut ko minēja par vilkiem?
- Es tevi labprāt noskūpstītu, Rajs smiedamies attrauca, taču baidos, ka tad mušu lūpas sasals kopā.
Piecdesmit piektā nodaļa
>
Zoja raudzījās uz neticami šauro spraugu starp divām klints sienām.
- Svētā Dievmāte! Nevar būt, Raj! Tur taču nav iespējams izspraukties cauri. Ir jābūt vēl kādai ieejai, bet mēs to gluži vienkārši neredzam.
Taču viņi jau šo spraugu bija meklējuši veselu mūžību. Vispirms viņi nostaigāja pa klintsradzi aiz ūdenskrituma un pētīja šķietami viengabalaino klints sienu. Tikai pašā klintsradzes malā viņi atskatījās un atskārta, ka patiesībā tās ir divas klints sienas, kas pārklājas.
Zoja paliecās uz priekšu, lai ielūkotos šaurajā spraugā. Bija pārāk tumšs, lai noteiktu, cik tā dziļa un vai galā tiešām ir ala. Tikpat labi tas varēja būt strupceļš vai pēdējais solis līdz bezdibenim.
- Nē. Eh. Neiespējami. Par šauru. Tur iesprūstu pat anoreksijas mocīta kaza.
- Es iešu pirmais, Rajs piedāvāja. Ja vietas pietiks man, tad arī tu tiksi cauri. Es zinu, ka tev tādas šauras ejas nepatīk, bet tici man, ka ari es neesmu sajūsmā. Taču cita varianta mums nav.
- Zinu, zinu. Un ko mēs iesāksim, ja tu iesprūdīsi?
-Tu atradīsi kādu dinamīta gabalu un izspridzināsi mani ārā.
- Tas nav smieklīgi, Raj. Man tiešām ir ļoti bail. Prāts saprot, ka tās ir iracionālas bailes, taču ķermenis domā citādi. Sirds jau pukstēja tik strauji, ka likās dauzāmies kruškurvī gluži kā putniņš būri.