- Es zinu, mazulīt. Paklau… Rajs sagriezās sānis un ieslīdēja starp klints sienām. Te ir platāks nekā izskatās. Daudz kas no tā, ko mēs redzam, ir optiskais māns.
- Varbūt…
Rajs pastiepa roku.
- Iesim kopā. Mēs jau esam pie mērķa, Zoja. Šis ir pēdējais solis.
-Jā, bet vai tas jāsper tik nolādēti šaurā vietā? Viņa saraustīti iesmējās un ieķērās Rajam rokā. Tad viņa pagriezās sāniski un iespraucās starp klintīm.
- Lieliski, Rajs uzmundrinošā balsī noteica. Es nelaidīšu tevi vaļā. Tagad aizver acis un koncentrējies uz savu elpu. Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa.
Zoja aizvēra acis un elpoja. Ieelpa, izelpa.
Rajs spēra soli, velkot Zoju līdzi. Tam sekoja nākamais solis. Ieelpa, izelpa.
- Iztēlojies, ka tu stāvi futbollaukuma vidū, Rajs mudināja, un šis laukums atrodas milzīgā, tukšā stadionā. Apkārt nav nekā, tikai bezgalīgs plašums uz visām pusēm, kur vien tu paskaties.
Laukumu iztēlodes Zoja nevarēja, taču prātu nomocīja baltais troksnis. Ausīs burtiski zvanīja. Šķita, ka viņa redz sarkanus dejojošus punkdņus, un nācās apvaldīt spēju vēlēšanos atvērt acis.
Ar kreiso kāju viņa uzkāpa kādam akmenim un pamežģīja potīti. Viņa insdnktīvi izstiepa brīvo roku, lai noturētu līdzsvaru, un tā atdūrās pret kaut ko cietu. Acis atvērās, un viņa raudzījās blīvā klints sienā apmēram collas attālumā no pašas deguna.
Baltais troksnis pārvērtās skaļā, satricinošā kliedzienā. "Arā, ārā, gribu tikt ārā!"
Zoja mēģināja izraut roku no Raja ciešā tvēriena, taču viņš nelaida.
- Aizver acis un elpo.
Viņa atkal aizžmiedza plakstus tik cieši, ka tie iesāpējās. Elpojot rīkle šķita degam, bet krūtis sāpēja. Viņa ļoti gribēja tikt ārā…
- Runā, Zoja!
-Ko?
- Runā vienalga ko. Visu, kas uz mēles. Tas nomierinās man nervus.
Zoja ievaidējās, lai gan pulējās pasmieties.
- It kā tu kādreiz dzīvē būtu par kaut ko nervozējis, O'Melij! Kopš tā vakara, kad es izrāpos no Sēnas un tu man iešāvi trankvilizatoru, šaušalīgi notikumi seko cits citam, bet tu visu laiku izglāb mums dzīvību un iznīcini sliktos zēnus ar vienu rokas vēzienu. Jau tas vien normāliem cilvēkiem uzdzen mazvērtības kompleksu… Dibens pieskārās kaut kam cietam. Zoja mēģināja paspraukties garām un ar krUtīm uzdūrās pretējai klints sienai. Ak Dievs, Raj… Te ir šaurāks. Tiešām, te ir ļoti šaurs.
- Mēs jau esam klāt.
Zoja lēni atvēra acis. Pa spraugu ieplūda pietiekami daudz gaismas, lai viņa saprastu, ka stāv šauru kāpņu augšgalā un tālāk ceļš ved kadā bezdibenīgā bedrē.
Rajs spēra soli tuvāk malai, un vairāki oļi noripoja lejā, atsitoties pret alas grīdu. Tātad dibens bedrei tomēr bija.
- Es zinu, ka man vajadzētu drebēt bailēs no tā, ka jāiet lejā, Zoja nočukstēja, bet pēc tās šaurās elles spraugas es pieveikšu pakāpienus kūleņiem vien.
Izņēmis no kabatas lukturi, Rajs uzsmaidīja viņai.
- Patiesībā nav nemaz tik dziļš, viņš klusi secināja, iespīdinajis gaismu bedrē. Kādas piecpadsmit vai divdesmit pēdas.
Iešana lejup izrādījās vieglāka nekā šķita sākumā. Kāpņu pakājē viņi uz āķa atrada petrolejas lampu. Rajs to nocēla un sakratīja.
- Izskatās, ka pilna.
Zoja pat nejautāja, vai viņam līdzi ir kaut kas lampas iededzināšanai. Viņa bija pārliecināta, ka ir. Šis vīrietis allaž bija gatavs dažādām dzīves situācijām.
Ar butāna šķiltavām aizdedzinājis lampas degli, Rajs pacēla lampu augstāk, un kopā viņi lēnām apgriezās ap savu asi, lai nopētītu alas sienas. Telpa šķita gandrīz perfekti apaļa, tikai kādas divdesmit pēdas diametrā. Lielāko daļu pašā centrā aizņēma eļļaini melna peļķe, bet pie pretējās sienas atradās kaulu altāris. Zem tā burbuļoja karsts avots.
- Kaulu altāris, Rajs nočukstēja.
- Taču tas nav īstais. Ja Popovs nemeloja, un mums nav iemesla domāt, ka viņš meloja. Lai gan nav patīkami domāt, ka reiz tie bijuši cilvēku kauli. Interesanti, kas te visu iekārtojis un kāpēc.
- Lai pielūgtu kādu senu dievu vai dievieti. Varbūt. Bet tikpat labi šīs var izrādīties kadas lamatas, lai tādi ļautiņi kā Popovs notic, ka atrasts kaulu dotās enerģijas avots, kaut gan īstais altāris ir citur.
- Jā, bet kur? Zoja vaicāja. Es te neko piemērotu neredzu, tikai šo peļķi. Bet Popovs taču licis pārbaudīt arī peļķes saturu, tātad tā nav īstā.
Rajs vēlreiz apspīdināja alas sienas. Peļķē ūdens pilēja no griestiem, radot melodiskus plunkšķus. Zoja ieraudzīja stalagmitus, vairākus sapuvuša koka gabalus, kāda ugunskura paliekas un apdauzītu metāla bļodu. Akmens sienās bija iekalti septiņu vilku apveidi tie dzinās cits citam pakaļ nebeidzamā aplī visapkārt alai.
-Vilki…
- Ko tu teici? Rajs pārjautāja.
- To vecmāmiņa bija pierakstījusi pašās beigās. Ka nedrīkst spert kāju vietās, kur dzīvo vilki. Varbūt šie dzīvnieki mūs novedis līdz īstajam altārim. Varbūt tā ir kārtējā Glabātāju mikla.
- Nezinu. Turklāt šie vilki medī, nevis guļ midzeni. Lai gan… tieši mikla mūs atvedusi tik tālu. Cik daudz no vecmāmiņas vēstules tu joprojām atceries?
- Ne jau visu vārds vārdā, bet lielāko daļu gan. Tātad… Sākumā bija par to, ka vairs nav laika un viņai pa pēdām min mednieki, kuru dēļ viņa dk ilgi slēpusies, bet tagad mirst…
Pēkšņi Zoja apjauta, kā patiesībā jutusies vecmāmiņa, kad rakstījusi vēstuli. Varbūt šīs sajūtas šķita tik dzīvas tādēļ, ka jau divas nedēļas viņa pad dzīvojusi vienās bailēs, ka pasaulē vairs nav nevienas drošas paslēptuves un nevienam vairs nedrīkst uzticēties. Taču vecmāmiņai dzīve izvērtusies vēl skarbāka, jo viņa gadiem ilgi bijusi pilnīgi viena.
Atvairījusi asaras, Zoja turpināja:
- Tad bija teksts par neziņu, kas ir vājš vairogs cīņa pret briesmām, bet viņa tomēr uzdrošinājusies rakstīt vēstuli. Tālāko es atceros no galvas, jo pārlasīju miljoniem reižu. Viņa aizvēra acis un atsauca atmiņā zilos kirilicas burtus uz baltā papīra. "Mūsu dzimtas sievietes bijušas kaulu altāra Glabātajas jau tajos laikos, kas sen zuduši pagātnes miglā. Katrai Glabātājai ir svēts pienākums sargāt no pasaules slepeno taku, kas ved uz altāri, kurā savukārt ir dzīvības avots." Apklususi Zoja atvēra acis un cieši raudzījās uz altāri. "…taku, kas ved uz altari," viņa atkārtoja.
- Jā, Rajs novilka. Taču tā taka laikam ir ļoti slepena.
- To taku viņa vēstulē piemin vēlreiz, kad raksta par ikonu. Atceries? "Skādes uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir bezgaliga."
Zoja piegāja pie altāra un atskārta, ka arī galda virsma ir veidota no kauliem lieliem, plakaniem kauliem, piemēram, lāpstiņam un galvaskausu daļām, kā ari sīkākiem kauliem, kas savīti kopā gluži kā mozaīkas gabaliņi.
- Rasputins savā stāsta cara spiegam apgalvoja, ka redzējis uz kaulu altara Dāmas ikonu, Zoja sacīja, kad Rajs nostājās viņai blakus. Tātad kādu laiku ikona stāvējusi šeit. "Skaties uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir…"
- "…bezgalīga," Rajs pabeidza teikumu. Bezgalības simbols.
Noliekusies pār altāri, Zoja meklēja kaulos iegravētus bezgalības simbolus, taču tādā juceklī kaut ko atrast nebija iespējams. Rajs spēra soli atpakaļ un atkal raudzījās uz altāri no attāluma. Beigu beigās Zoja viņam pievienojās.
- Viens vienīgs juceklis, Raj. Galvaskausi, augšstilbu kauli, mazie liela kauli, lielie liela kauli, taču viss noved…