- Pie galvaskausiem, Rajs noteica. Skaties! Ir septiņi galvaskausi, tāpat kā septiņi dārgakmeņi uz ikonas.
Jau nākamajā bridi Zoja atskarta, ka redz uz sāniem guļošā astotnieka zīmi, ko veido galvaskausi.
- Es to redzu! Redzu. Tātad? Vai mums būtu jāpaspiež galvaskausi tāpat ka dārgakmeņi?
Rajs plati pasmaidīja.
-Jā, gluži manas domas.
Zoja notupās pie altāra un sāka ar galvaskausu pašā centrā, gludajai pierei uzspieda ar cimdoto roku. Veikusi pilnu figūru uz augšu un pa kreisi, vēlreiz atkal centrā -, pie pēdējā galvaskausa viņa apstājās.
- Es zinu, ka tas skanēs neloģiski pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši, lai nonāktu šeit, bet tieši tagad es esmu tā pārbijusies kā vēl nekad mūžā.
- Saprotams, Rajs noteica. Ir kārdinoši noskaidrot, kas atrodas aiz slēgtām durvīm kāpņu augšgalā, bet tikai līdz brīdim, kad tās durvis ir jāver vaļā. Tad bailes no nezināmā var mazināt tavu apņēmību.
Zoja paberzēja rokas gar augšstilbiem. Bija grūti iedomāties, ka tādā aukstumā rokas cimdos var nosvīst.
- Labi, viņa sacīja vairāk sev, dziļi ievilka elpu un nospieda septītā galvaskausa pieri. Nekas te ne…
Alu satricināja šaušalīgi šņirksti. Zoja atkrita uz dibena un jau nākamajā mirkli izplūda smieklos, jo Rajs bija notupies četrrāpus un aizslīdējis līdz ieejai, pilnīgi gatavs stādes pretī nezināmajam un neredzamajam.
Šņirksti spēji mitējās, un pēc nāvējoša klusuma brīža viņi saklausīja dūkoņu it kā ventilatorā būtu iesprūdusi lapa.
- Skaties! Zoja ieķērās Rajam rokā, kad klints siena aiz altāra pašķīrās un sāka slīdēt uz sāniem. Altāris kustējās tai līdzi.
Collu pa collai klints atvērās, atklājot skatienam šauru arkveida caurumu, kas veda tumsā. Cauri tai Zoja saskatīja savādu pulsējošu, sarkanu mirdzumu.
Rajs paķēra laternu un devās pie cauruma alas sienā. Zoja pietrausās kājās un devās viņam līdzi.
Viņš apstājās un pacēla laternu augstāk. Bāli dzeltenās gaismas kūlis pāršķēla tumsu, un Zojai aizrāvās elpa.
Ta bija ieeja nelielā, apmēram sešas pēdas platā, apaļā kambari. Tas šķita tukšs, ja neskaita dolmenu pašā vidū. Trīs milzīgi, plakani akmens stabi veidoja altāri kaut ko līdzīgu var redzēt ari Stounhendžā. No akmens grīdas zem altāra ārā šļācās fosforescējošs sarkans šķidrums, pēc konsistences atgādinot recējošas asinis.
- Mēs to atradām, Zoja nočukstēja.
Rajs klusēdams vērās uz dolmenu un sarkano urdziņu zem
tā.
Urdziņa veidoja nelielu peļķi, kas lēni sūcās akmens grīdas spraugās un dobumos. Grīdā pie peļķes bija iegravēti trīs vilki, kas veido nebeidzamu vajāšanas apli.
"Nesper kāju vietās, kur dzīvo vilki."
Pēkšņi Zoja atcerējās Borisu, kurš turēja roka lādītes atslēgu un teica: "Gudri, vai ne? Taču Glabātājas visos laikos bijušas gudras un izdomājušas dažādas viltības, lai nosargātu altāri no pasaules."
Gluži vai instinkta līmeni Zoja sajuta, ka Rajs atkāpjas no viņas, un dolmens…
-Nē!
Viņa sagrāba Raju aiz rokas un parāva atpakaļ, iekams viņš paguva ar kāju pieskarties aplim ar vilkiem.
Pa pusei pagriezies pret viņu, Rajs iesāka:
-Kas…
Jautājums palika neuzdots, jo Rajs pievērsās kaut kam Zojai aiz muguras un piepeši atplauka žilbinošā smaidā.
- Pahan! viņš iesaucās. Kur tad jūs tik ilgi kavējāties?
Piecdesmit sestā nodaļa
i
- Māt?
Anna Larisa Dmitrova stāvēja vietā, kur vēl pirms mirkļa atradās kaulu altāris. Sniegs bija saķepis ūdeļādas cepurē un garā, stepētā mēteļa apkaklē, kā ari ap siltajiem zābakiem. Rokā viņa turēja ('.loka sistēmas pistoli un mērķēja meitai krūtīs, taču acis, ik dvēseles šķiedriņa likās pievērsta dolmenam un zaigojošajai urdziņai.
- Kaulu altāris, viņa noteica godbijības un karstas degsmes pilnā balsi. Es zināju, ka beigu beigās tu mani atvedīsi šurp. Man tikai vajadzēja pacietīgi gaidīt.
Zoja papurināja galvu.
- Bet kā tu zināji, kurp… Pēkšņi viņu pārņēma nežēlīga aukstuma vilnis, taču viņa apņēmās neticēt savām nojautām. Sākusi ticēt, viņa nomirtu. Zoja leni pagrieza galvu uz Raja pusi. Ko tu gribēji teikt ar tiem vārdiem par kavēšanos? Tu viņu gaidīji?
- Es taču pie viņas strādāju, vai atceries? Viņa lika tevi savaldzināt un iegūt tavu uzticību, lai tu mūs aizved līdz altārim. Jāteic, ka sevišķi grūts uzdevums tas nebija, Zoja.
Sāpes sirdi šķita tik negantas, ka Zoja baidījās noģībt. "Ak Dievs, kāda gan es esmu muļķe! "Nedrīkst uzticēties nevienam pat tiem, kurus es mīlu." Bet es, tāpat kā daudzas Glabātājas, iemīlējos. Un tieši mīlestība mani nodeva, pārvēršot melos it visu, kam esmu ticējusi."
- Es ienīstu tevi, Raj O'Melij! Ienīstu tik ļoti, ka varētu nogalināt.
- Dieva dēļ, Zoja! Anna Larisa apsauca meitu, negribīgi atraudama skatienu no altāra. Tu tiešām dažkārt esi pārāk aprobežota. Vai tad tu nesaproti, ka viņš improvizē? Mēģina man izrādīt, ka nav nodevējs. Jā, varbūt viņš mani te gaidīja, bet tas burvīgais smaids, kādu viņš man veltīja… Tā bija tikai izlikšanās. Vai ne, Sergej?
Rajs smagi nopūtās un paraustīja plecus.
- Mēģināts nav zaudēts. Viņš pagriezās pret Zoju un vārgi pasmaidīja. Piedod, mazulīt.
Svētlaimīgais atvieglojums, kas pārņēma Zoju, sadzina acīs asaras.
-Taču es tevi joprojām ienīstu, Raj. Par to, ka pārbiedēji mani.
- Vai esat beiguši? Anna Larisa jautāja. Ja gribi zināt, ka es jūs atradu… Nospriedu, ka galu galā tu nonāksi vietā, kur sākas mūsu ģimenes šaušalīgā vēsturē, tādēļ nolēmu pati taisnā ceļā atbraukt uz šo sasalušo nomali, izlaižot visus dramatiskos brīžus. To, ka esat pilsētā, es uzzināju piecas minūtes pēc tam, kad jūs reģistrējāties viesnīcā. Vai tiešām tu iedomājies, ka es ļaušu tev pievākt to, kas patiesība pieder man? Nākamā Glabātāja esmu es, un kaulu altāris pieder man.
- Tā nav, turklāt tas nepieder nevienai Glabātājai. Mūsu pienākums ir sargāt šo slēptuvi un gādāt…
- Pienākums? Anna Larisa iesmejās mazliet mežonīgā tonī. Vai tev maksā par stundām?
- Sargāt no tādiem cilvēkiem ka tu, Zoja turpināja. Ja esi ieradusies, lai iedzertu no šī avota, tad vari nepūlēties. Pietiek ar vienu pilienu, un tu savējo jau esi dabūjusi.
- Ko tu tur runā? Anna Larisa jautāja, taču Zoja viņas acīs pamanīja sīku zibsni. Atjausmu un triumfu.
- Tu pati visu labi saproti. Atceries, cik brīnumainā kārta tu izveseļojies, kad četru gadu vecumā saslimi ar leikēmiju? Un padomā, kāpēc tu spogulī redzi sievieti, kas nav vecāka par trīsdesmit gadiem.
- Tad iedomājies visu to naudu, ko es turpmāk ietaupīšu uz botoksa injekciju un plasdsko operāciju rēķina. To visu es atstāšu tev mantojumā, Zoja, mīļā. Tikai… kāda neraža! Tu to nesaņemsi, jo es nemiršu.
- Bet varbūt kāds tevi nošaus, Rajs attrauca. Vēl var arī nodurt, noslīcināt, nožņaugt ar garoti.
Anna Larisa nošņācās un papurināja galvu.
- Sergej, Sergej. Kā stulbs naimits tu devi cerības, bet tagad izrādījās, ka tu sagādā vilšanos. Pēdējais cilvēks, kurš uzdrošinājās mani nodot, beidza savu dzīvi ar galvu saldējuma kastē. Diemžēl man tagad nav laika izdomāt kaut ko oriģinālu, bet tici man, ka es tevi piebeigšu.