- Ja vien es pirmais nepiebeigšu tevi.
Atkal iesmejusies, Anna Larisa noņēma udeļādas cepuri un izpurināja matus.
- Un ko tu iesāksi? Uzmetisi man uz galvas klints bluķi? Šaubos, ka tev kabatā ir pistole. Šajā gadalaikā Noriļskā var ierasties tikai ar lidmašīnu, un Krievijā nav problēmu ar noziedznieku izsekošanu. Ārzemnieki, jo īpaši amerikāņi, automātiski nonāk aizdomās turamo sarakstā, un tos vienmēr der pārmeklēt. Pat tik stulbs ii/limits ka tu neriskētu ņemt lidojumā līdzi kaut ko bīstamaku par zobu bakstāmo.
- Bet tev tas i/devās nevainojami, Zoja dzēlīgi attrauca, taču patiesībā saprata, ka mātei taisnība. Lidmašīnā ienest šaujamieroci nav iespējams, un Noriļska varētu izrādīties vienīgā pilsēta uz pasaules, kur nedzīvo neviens Rajam "pazīstams puisis".
- Es esmu Krievijas mafijas pakaus, dārgā. Ja ļoti vēlētos, es droši vien varētu tikt ari pie koferīša ar sarkano podziņu. Tas nav tik grūti, ja pazīsti pusi valsts.
Viņa spēra soli, it kā alkdama ieiet kambari, un Zoja sajuta, ka Rajs sastingst. Zoja saprata, ko viņš domā. Ja māte pienāks tuvu klāt, vienam no viņiem var rasties iespēja atņemt pistoli.
Taču Anna Larisa, lai arī nespēdama atraut skatienu no altāra, neiegāja kambari. Sarkanā urdziņa tagad šķita pulsējam, uzmirdzam, izbalējam, atkal uzmirdzam. Un Zoja mātes acīs saskatīja dzimstam neslēptu alkatību.
Jau pēc brīža Anna Larisa atrāvās no altāra un pievērsās viņiem.
- Lēni un mierīgi noliec laternu zemē, Sergej. Ja man radīsies kaut niecīgākās aizdomas, ka tu metisi to man virsū, es iešaušu savai meitai tieši sirdī. Labi… Bet tu, Zoja, nāc pirmā un pievienojies man šajā alā. Lēni un mierīgi.
Zoja spēra soli ejā. Anna Larisa atkāpās, kad viņas abas nonāca atpakaļ alā.
- Ļoti labi, bērni. Tagad uz turieni, pāri peļķei.
- Kad mēs dzīvojām Losandželosā, māt, tev vajadzēja izmēģināt roku filmu industrijā, Zoja teica, gribēdama iesaistīt Annu Larisu sarunā un novērst viņas uzmanību, lai iegūtu laiku. Viņa gan nezināja, kādam mērķim šis laiks bUs nepieciešams. Pietika jau ar to nelielo izrādi, ko tu man sagādāji savā bibliotēkā, izlikdamās, ka nekad neesi dzirdējusi par kaulu altāri.
Mātes lupas atplauka nervozs smaids.
- Tu ne vienmēr biji pirmā, Zoja. Tajā rītā, kad tava vismīļotā vecmāmiņa mani pameta bāreņu namā uz visiem laikiem, viņa man izstāstīja par brīnumaino kaulu altāri. Pateica, ka tas meklējams kādā Sibīrijas alā un pat malks no tā sniedz cilvēkam nemirstību. Viņa brīdināja, ka tādēļ altāris ir bīstams un mūsu dzimtas sievietes vienmēr bijušas Glabātājas, kas sargā altāri no visas pasaules. Šis svētais pienākums tiek nodots no matēs meitai kopš laikiem, kas sen zuduši pagātnes miglā. Kādas salkanības!
Un tomēr Zoja manīja, ka runājot mātes vaibsti kļuvuši maigāki un viņa iegrimusi atmiņās par tiem laimīgajiem mirkļiem, kad vēl nevajadzēja palikt bāreņu namā.
- Taču man bija tikai deviņi gadi, Anna Larisa turpināja.
- Un tu jau zini, kādi ir bērni. Mani interesēja tikai tas, kā altāri var uzbūvēt no cilvēku kauliem. Domāju, ka deši tādēļ māte neko vairs nestāstīja. Viņa baidījās, ka es nesapratīšu un visu aizmirsīšu. Lai gan ikonu man parādīja un paskaidroja, ka to uzgleznojusi kāda Glabātāja cara Ivana Bargā laikos, lai pasargātu altāra noslēpumu.
- Nav brīnums, ka tu tās gadiem kolekcionē, Zoja piezīmēja.
- Bet es domāju, ka tu tās krāj estētisku apsvērumu dēļ. Tās ir skaistas un dara tevi laimīgu. Brīžiem likās, ka ikonas ir vienīgais, par ko tu patiešām rūpējies un uztraucies, bet izrādās, ka arī tie ir meli un māņi.
Mātes lūpas savilkās smīnā.
- Goda vārds, Zoja, reizēm tu esi neglābjami sentimentālā. Tas bija ieguldījums, nekas vairāk, bet padesībā es meklēju dkai vienu vienīgu ikonu. Kad māte neatgriezās, es iedomājos, ka viņa ir mirusi un ikona ieķīlāta vai pārdota. Es tiešām domāju, ka viņa ir mirusi…
"Viņa joprojām ir ta mazā meitene," Zoja nodomāja. "Tā meitene, kas uz bāreņu nama sliekšņa gaida mammu, kura nekad vairs neatnāks. Un brīdī, kad Katja par Glabātāju izvēlējās mani, mātei droši vien šķita, ka tiek pamesta otrreiz. Taču viņa nesaprot, kāpēc tā notiek. Katja izstāstīja viņai par altāri un Glabātājām, bet vēlāk visu atņēma un atdeva man. Un mazā Anna Larisa nesaprot, kāpēc māte tā rīkojās. Viņa nezina iemeslu."
- Es domāju, ka viņa ir mirusi, Anna Larisa atkārtoja, niknuma un sāpju pilnām acim raudzīdamās uz meitu. Taču izrādījās, ka visu šo laiku viņa glabājusi altāri tev.
- Tu kļūdies, Zoja iebilda. Tavs priekšstats par viņu ir maldīgs. Viņa neienīda tevi. Viņa atstāja tevi bāreņu nama, lai pasargātu no medniekiem un ikonu tev atdotu vēlāk, iesvētītu tevi par Glabātāju, bet…
- Kāds "bet", Zoja? Man ir pilnīgi vienalga, kāpēc vecā kuce ta izdarīja, bet tev laikam vajadzīga katarse, tādēļ turpini vien.
- Bērnībā tu saslimi un varēji nomirt, bet viņa nespeja vienaldzīgi stāvēt malā un iedeva tev padzerties no kaulu altāra, lai arī zināja, kas notiks pec tam. Pietika ar vienu pilienu, lai tu dzīvotu. Bet šī viena piliena dēļ tu arī zaudē veselo saprātu.
- Es ne… Ko tu teici?
Zoja jau grasījās spert soli tuvāk mātei, lai mierinātu, bet pa vidu izrādījās peļķe. Un pistole joprojām mērķēja viņai krūtīs.
- Viņa teica, ka šis kaulu altāris ir jaunības avots, Rajs paskaidroja. Taču, iedzerot kaut lāsīti no tā, jārēķinās ari ar skumjām sekām. Un es domāju, ka dziļi sirdī tu tās jau nojaut. Visus šos gadus tavs izskats gandrīz nemainījās, taču sirdī un dvēselē auga neprāts, kas tevi pamazām saēd no iekšpuses. Tu uz mūžīgiem laikiem paliksi jauna un skaista, bet par to ir jāmaksā ar veselo sapratu. Tu to nezināji, tev piekrišana netika prasita, taču tu jau sen par to maksa. Un turpmāk būs vēl briesmīgāk. Katrs gads uz šīs zemes tev maksās vel vienu daļu veselā saprāta.
Anna Larisa papurināja galvu.
- Nē, tu melo! Tas ir triks, lai atņemtu man altāri, bet jums nekas nesanāks.
- Vai tu nekad neesi aizdomājusies, kāpēc tev māte deva dzert no altāra, bet pati to nedzēra? Zoja vaicāja. Tevi par Glabātāju viņa neiesvētīja tāpēc, ka saprata, ko tu esi izdarījusi ar savu dzīvi. Tu esi Krievijas mafijas pahans. Cik daudz samaitātu un traku…
- Es neesmu traka! Anna Larisa iesaucās, pārsteigdama arī pati sevi. Tad viņa paraustīja plecus un iesmējās. Labi. Tas varbūt tiešām bija par daudz. Un beidz smīnēt, Sergej, jo tā tu neko nepanāksi. Jūs abi varat domāt visu, kas jums ienāk prātā. Es paņemšu to, kas pieder man.
"Un pēc tam, māt?" Zoja neticēja, ka māte ļaus viņiem dzīviem iziet no alas. "Raju viņa nošaus gluži vienkārši principa pēc, jo viņa ir pahans un rokaspuisis ir viņu nodevis. Bet… vai Anna Larisa tiešām nošaus savu bērnu? Kas darās viņas dvēselē? Tur saimnieko sātans vai slimība?"
Pareizajai atbildei nebija nekādas nozīmes. Palūkojusies mātes vienaldzīgajā sejā, tad pievērsusies pistoles stobram un atkal mātei, Zoja saprata, ka šī lieta nav risināma racionālā, līgumiskā vai gribas izpausmes garā.
Tomēr viņa mēģināja.
- Māt, lūdzu. Kāpēc tu tā dari?
- Kāpēc? Anna Larisa sāka nevaldāmi smieties. Es gribētu teikt, ka iemesls ir acīmredzams. Varbūt tu pateiksi priekšā, Sergej? Tu tur stāvi tik kluss kā tāda dēle un varbūt jau prāto, kā lēkt pāri peļķei, lai izrautu man no rokas pistoli. Izskaidro manai naivajai meitai, kāpēc man vajadzīgs kaulu altāris.