- Ja atmetam tādus iemeslus kā pilnīgs vājprāts, tad atliek nauda un vara. Kā parasti.
- Bingo! Dodiet balvu šim vīrietim. Padomā par tiem miljardiem dolāru, ko cilvēki ik gadu tērē vārgos mēģinājumos piemuļķot sevi spoguļa priekšā! Botokss, sejas nostiepšana, liposakcija, vedera iešūšana… Viss dkai tādēļ, ka gribas izskatīties jaunākiem. Par spīti visiem pierādījumiem par pretējo, pārliecināt sevi, ka ik minūte netuvina mus nāvei.
Zoja attapa, ka runājot mate arvien vairāk tuvojas atverei klints sienā. Kambaris jau mirgoja sārtās liesmās gluži kā bāka, pulsējot un pulsējot…
- Neviens negrib dcēt, ka viņa brīnumainam, neatkārtojamam vienreizīgumam var pienākt beigas un tas var izšķīst nebūtībā, Anna Larisa sacīja, sperdama atpakaļ vēl vienu soli, tad vēl vienu. Balsī jautās satraukums un gaidas. Degsme. Vai tu vari iedomāties, ko bagātie būs gatavi maksāt par to, lai viņu sejas neizšķīstu nebūtībā? Es varētu izlemt, kuru svētīt un kuru nolādēt. Es būtu Dievs.
No pistoles stobra uzzibsnīja balta gaisma, un jau tūlīt pēc tam Zoja dzirdēja šāvienu.
Rajs kaut ko norūca un nogāzās uz vēdera eļļaini melnajā peļķē.
Anna Larisa ieklausījās savu vārdu atbalsī. "Dievs… Dievs…" Vienlaikus atskanēja arī šāviens. Viņa pagriezās, pielieca galvu un ieskreja sarkani pulsējošajā kambarī.
Taču nākamajā brīdī viņa atskatījās teju negribot, teju ar piespiešanos. Tobrīd Zoja, ieķērusies vējjakas audumā, mēģināja izvilkt Raju no pejķes.
"Jā, tā ir mana meita. Es zināju, ka tu mēģināsi viņu glābt, jo visu mūžu esi kādu glābusi. Aizved viņu uz slimnīcu, kamēr vēl nav par vēlu. Kaut gan es domāju, ka viņš tik un tā nomirs, jo es mērķēju vēderā, lai vairak sāp, lai ciešanas ir lielākas. Ved viņu prom, Zoja, un atstāj altāri man, bet vēlāk mēs izdomāsim, ko iesākt ar tevi."
Kaulu altāris vairāk līdzinājās asinīm uz grīdas mirdzošām, viskozām. Annai Larisai šķita, ka tas arī smaržo pēc asinīm un aicina viņu, sauc, vilina arvien tuvāk sarkanajai sirdij.
Viņa taisnā ceļā devās pie altāra, neatraudama acis no lielās balvas. Vilkus uz grīdas viņa nepamanīja.
Tiklīdz viņa spēra kāju aplī, zeme zem kājām šķita pazūdam. "Kaut kas ar to grīdu nav kārtībā, akmeņi savādi kustas, slīd gluži kā smiltis," Anna Larisa nodomāja.
Kliegdama un saukdama, Anna Larisa krita arvien dziļāk melnējušā bedre, krita vai mūžīgi, un virs galvas jau tik augstu un tālu pulsēja sarkanā gaisma. Jau pavisam koša mirdzēdama savādā toņkārtu maiņā un it kā stiepdamās viņai pretī. Anna Larisa gribēja kliegt, lai sārtais pulss glābj viņu, taču tas pat nesamazināja kritiena ātrumu.
Un piepeši viņa atsitās pret bedres dibenu, koši sarkanā stara apmirdzēta. Jau nākamajā mirklī viņai virsu uzgāzās akmeņu un bluķu tonnas.
Piecdesmit septītā nodaļa
r
"Raj, lūdzu…"
Viņš bija smags un nekustējās. "Lūdzu, Dievs! Raj, tu nedrīksti tagad nomirt. Neuzdrošinies tagad mirt!"
Zoja vēl ciešāk ieķērās vejjakas krokās un no visa spēka rāva. Ar to piedka, lai paceltu viņu ārā no eļļainā šķidruma un neļautu noslīkt, taču nepietika izvilkšanai no peļķes.
- Māt, nolādēts! Palīdzi! Zoja sauca.
Uz brīdi Zoja iedomājās, ka māte varbūt apstājusies un skatās pār plecu, taču Anna Larisa devās arvien dziļāk mirgojošajā kambarī.
Pēkšņi Zojai šķita, ka Rajs sakustas un ieklepojas. Viņa notupās uz ceļiem un atkal vilka, elsās saukdama Raju vārdā. Rajs ieķērās klinšainajā malā un jau nākamajā mirklī nogūlās blakus eļļainajai peļķei, drebēdams un smagi elpodams. Viņš piecēlās sēdus un atspieda muguru pret stalagmītu, ar roku iztaustot labo plecu. Starp pirksdem parādījās asiņu tērcītes.
Un tad viņa izdzirdēja mātes kliedzienu.
Zoja pagrieza galvu un neticēja pati savām acīm. Grīda Annai Larisai zem kājām šķita izgaisusi.
- Māt! Zoja bailēs sauca, alkdama skriet palīgā un vienlaikus negribēdama pamest Raju. Vienu īsu brīdi māte šķita karājamies milzīgā cauruma malā, taču tad pirksti atlaidās un viņa kliegdama ieslīdēja bezdibenī.
- Ārā! Rajs iesaucās, pārkliegdams neganto troksni, kas līdzinājās strauji braucoša vilciena riteņu dārdoņai.
Zoja mēģināja satvert viņu, piecelt kājās, taču Rajs atstūma viņu.
- Nē, es tevi dkai kavēšu. Ej. Un viņš pagrūda Zoju vēl spēcīgāk.
- Bez tevis es nekur neiešu, idiot! Zoja uzkliedza, pabīdīja nost Raja roku un ar savu augumu aizklāja viņu, kamēr pāri lija dubļu un akmens šķembu lietus. "Es laikam nomiršu," Zoja nodomāja, un viņu pārņēma dziļas skumjas. Šis bridis bija pienācis par ātru.
Pamazām grīda mitējās drebēt, un šaušalīgie auri izplēnēja klusos dārdos.
Zoja lēnām pacēla galvu.
- Vai viss? viņa jautāja vairāk dieviem nekā Rajam.
Taču patiesībā viņa jau zināja, ka viss ir galā, ka šī bija pēdējā mīkla. Akmeņi un bluķi aizpildīja caurumu, kur pirmīt vēl stāvēja altaris. Lai pasargātu altāri no pasaules, tas tika noslaucīts no zemes virsas.
Piepeši Zoja iedomājās māti mirkli pirms tam, kad zeme pavērās un aprija viņu. Māte stāvēja ar muguru pret meitu, ar seju pret altāri. Zoja saprata, ka pat kritiena brīdī māte nespēja atraut acis no altāra.
Rajs ievaidējās, un Zoja strauji pielēca kājās, it kā baidīdamās, ka tikai pasliktinājusi viņa stāvokli. Tas tiešām likās nopietns. Plecam piespiesto roku klaja asinis, skatiens šķita aizmiglots un drudžains.
Taču viņam vēl pietika spēka piecelties kājās. Un Zojai nez kur radās spēks un drosme palīdzēt viņam tikt augšā un izspraukties cauri šaurajai ieejai ala, pat nesajūkot prātā no bailēm. Daudz vairāk viņa baidījās, ka māte atvedusi līdzi savus rokaspuišus un tie noslēpušies aiz kokiem, lai atklātu uguni no pusautomātiskajiem ieročiem.
Diemžēl citas iespējas nebija. Rajs miklajās drēbēs sala. Viņš jāsasilda, citādi viņam draud nāve no hipotermijas vēl pirms ierašanās slimnīcā.
Kad viņi iznāca no sasalušā ūdenskrituma aizsega, Rajs tik tikko turējās pie samaņas. Ezers šķita neparasti rāms un gandrīz pilnigi izzudis tumšajā naktī. Sniega pilnajos mākoņos mirdzēja zilga polārā gaisma. Zoja palīdzēja Rajam, cik vien spēja, lai abi tiktu līdz sniega motociklam. Skatiens novērtēja ledus kristāliem apaugušās priedes un klints bluķu kaudzes, ķermenis centās sagatavoties lodes triecienam.
"Mums izdevās, mums i/devās," prāts klusi dziedāja, kad Rajs atkrita motocikla aizmugures sēdekli un sāpēs ievaidējās.
Un tad Zoja sajuta nevis redzēja starp kokiem kādu kustību un pagriezās. Sastingusi viņa vērās melnajā tumsā. Apkārt valdīja miers un klusums.
No kādas akmeņu kaudzes izšāvās balts zaķis. Jau ļaudamas atvieglojuma nopūtai, Zoja to pamanīja atkal.
"Acis. Divas dzeltenīgas acis, pavisam tuvu pie zemes. Vēl divas, un atkal divas."
Tad vilki sāka gaudot.
"…tagad ir bada sezona, vilki izgājuši medībās."
Zoja klusībā lūdza Dievu.
- Atslēgas ir aizdedzē, Rajs noelsa. Iedarbini dzinēju. Ieslēdz gaismas. Nobaidi viņus! Man vajadzīgas segas, Zoja. Man salst.
Pielēkusi klāt sniega motociklam, Zoja iedarbināja dzinēju, ieslēdza starmešus un mamja, kā vairāki vilki teciņiem laidās prom pa ezeru un nozuda kokos.
Pirmo viņa sameklēja vodku. Rajs to paņēma veselajā rokā un dzēra, zobiem klabot pret stiklu. Otru roku viņš joprojām spieda pie pleca, taču asinis jau bija iesūkušās līdz pat ceļiem.