Kad Zoja apsedza Raju ar segām, viņas skatiens joprojām bija pievērsts vilku paslēptuvei. Dzīvniekus vairs neredzēja, taču sajust varēja tie atkal lavījās tuvāk.
Rajam bija grūti paelpot, un šķita, ka dzīvība viņu atstāj acīmredzamā tempā. "Bet tu viņu aizvedīsi uz slimnīcu, un tad viss būs kārtībā. Viņi izņems lodi un…"
- Kaut kas nav kārtībā, Rajs secināja. Tā kuce iešāva man plecā, tātad stāvoklim nevajadzētu būt dk ļaunam.
Ietūcījusi Raju segās, Zoja pieliecās viņam tuvāk.
-Tu turēsies manis dēļ, Railend O'Melij, vai tu dzirdi? Es tevi aizvedīšu uz slimnīcu, tev tikai jānoturas.
- Bet kaulu doto eliksīru es negribu dzert, viņš izdvesa.
- Es nepieļaušu, ka tu nomirsti.
-Tikai ne kaulu altari, lai kā arī būtu. Es gribu, lai tu apzvēri… svēd apsoli… ka tu man to nedosi.
Zoja papurināja galvu. Asaras piesala vaigiem.
- Raj, tu nedrīksti… es mīlu tevi.
- Tad zvēri pie savas mīlestības! Zvēri!
Spēcigas elsas plosīja viņai krūtis.
- Labi, es zvēru. Pie savas mīlestības…
No tumsas i/.leca vilks. Zoja iekliedzās un apjukumā iemeta dzīvniekam ar vodkas pudeli. Tas izvairījās no trieciena pēdējā sekundē, un vilku bars atkal nozuda tumsā.
Panikas pārņemta, Zoja gandrīz nokrita, kad sēdās uz sniega motocikla. Un tad viņa piepeši attapās, ka nekad mūžā nav vadījusi šādu transportlīdzekli.
"Ja nu… Ja nu…"
Vilki pārgrupējās un atkal devās uzbrukumā. Viņa parāva motocikla priekšdaļu sānis un apžilbināja baru. Tas atkāpās, bet ne uz ilgu laiku. Dzeltenīgajās acīs gailēja izsalkums un nogalināšanas instinkts.
- Raj! viņa kliedza. Kā lai es braucu?
Laikam Rajs bija zaudējis samaņu, jo neatbildēja.
Virs galvas pēkšņi kaut kas skaļi norībēja gluži kā šāviens -, un no debesīm kaut kas sāka gāzties lejup, ieduroties sniega valnī vien pēdas attālumā no viņiem…
Milzīga lāsteka cilvēka apakšdelma resnumā.
Pārbijusies Zoja skatījās uz to, taču jau nākamajā mirkli visa pasaule šķita sagrūstam sasalušais ūdenskritums pārlūza, izkaisot apkārtnē bīstamus ledus klučus un pīķus.
Zoja taustīdamās meklēja ātruma pārslēgu, jel ko… Un tad blakus aizdedzes atslēgai ieraudzīja pogu. Viņa to nospieda, un motocikls aiztraucās u/ priekšu.
Bridi, kad ledainā ūdenskrituma galva atrāvās no klints un sabruka kalnu lavīnas ledū un sniega.
Noriļskas rūpnīcu ugunis izgaismoja zili melnās arktiskās debesis, iezīmējot tajās dūmeņu siluetus.
Pirmā rūpnīca, ko viņa ieraudzīja pilsētas nomalē, šķita slēgta un pamesta. Tad viņa pamanīja divus vīrus, kas spiedās pie vecā naftas cisternā sakurta ugunskura. Viņi tupēja uz ceļiem un turēja skrandās satītās rokas tuvāk liesmām. Vīri tik tikko pacēla galvu, lai gan Zoja apturēja sniega motociklu tieši viņiem deguna priekšā.
- Slimnīca? viņa uzsauca. No uzacīm un kapuces malas nobira sīkas lāstekas.
Viens no vīriem sarkanā beisbola cepurē, kas dziļi pārvilkta pār pieri, teica:
Brauc septiņus kvartālus, tad pa labi. Pēc tam tik brauc un brauc. Pēkšņi pretī būs slimnīca. Tik milzīga, ka tu būsi laimīga, kad tiksi ārā. Viņi apgalvo, ka tā ir lielākā slimnīca Krievijā. Tūkstotis gultu un…
Sniega motocikla sliede uzšķērda ledaino kārtiņu uz ietves. Zoja pagrieza galvu, lai pār plecu paskatītos uz Raju. Zem biezās sniega segas viņu tik tikko varēja samanīt. Viņš jau sen bija zaudējis samaņu, un tagad zili šķita pat plakstiņi.
Piecdesmit astotā nodaļa
>
Austrumu ķirurģijas palātas uzgaidāmajā telpā bija silts, taču Zoja drebēja. Viņa sēdēja uz cieta plastmasas krēsla maliņas, skatījās uz slēgtajām divvērtņu durvīm un bažīgi prātoja, kas aiz tām notiek.
Viņa bija piebraukusi sniega motociklu pie neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas durvīm, un pēc tam viss notika gluži kā migla. Raju uzlika uz nestuvēm, sadūra viņam rokā intravenozās un vel kaut kādas sistēmas, uzlika skābekļa masku. Ārsti prasīja viņa asinsgrupu, taču Zoja to nezināja. Prasīja, vai viņam ir alerģija uz kādām zālēm, un ari to Zoja nezināja. Droši viņa nezināja pat to, cik viņam gadu. Visu laiku bija šķitis, ka viņa šo cilvēku pazīst līdz sirds dziļumiem, bet tagad izrādījās, ka viņa nezina neko.
Tad mediķi tik atri aizripināja nestuves prom, ka Zoja nepaguva noskūpstīt vai kaut noglāstīt Raju. Nepaguva pat piekodināt, ka viņam obligāti jāatgriežas. Pēc tam Zoju atveda uz šo uzgaidāmo telpu, kur viņa varēja viena sēdēt un gaidīt kaut tūkstošiem gadu.
Pēc kaut kāda laika telpā ienāca sieviete baltā poliestera bikškostīmā. Viņa iedeva Zojai plastmasas maisiņu ar Raja mantām: naudasmaku, mobilo tālruni, atslēgu no viesnīcas numura, šķiltavām, kabatas lukturīti, miniatūru instrumentu komplektu, auklas rituli un kaut ko līdzīgu mūķu komplektam. '"Tipiski O'Melijam. Vienmēr sagatavojies uz visu," Zoja secināja, izmocīdama asarainu smaidu. Viņa piespieda maisiņu pie krūtīm, it ka tā būtu glābējvirve, ko Rajs pametis, lai palīdzētu viņai izturēt šīs bezgalīgās gaidīšanas stundas.
Viņa jau grasījās klauvēt pie durvīm un kliegt, lai kāds viņai izstāsta, kas notiek. Bet tad durvis atsprāga vaļā un uz sliekšņa parādījās pusmūža sieviete asinīm notraipītā u/svārcī. Zoja stīvi piecēlās kājās. Sirds bailēs strauji pukstēja. Viņa mēģināja izprast ārstes seju, taču tā pauda dkai nogurumu.
- Lode izgājusi cauri, ķirurģe skaidroja. Bojāti muskuļu audi, taču pēc pienācīgas terapijas viņš pilnīgi atlabs.
- Tatad ar viņu viss būs kartībā? Zoja vaicāja aizsmakušā balsī, it kā visas šīs stundas butu kliegusi un aurojusi.
Mirkli vilcinājusies, ārste teica:
- Operācija bija salīdzinoši viegla. Daudz bīstamāka var izrādīties bakteriālā infekcija, kas saindējusi viņa organismu. Ja es pareizi sapratu, viņš pēc sašaušanas iekritis peļķē ar stāvošu ūdeni?
Gluži ka sastingusi, Zoja ar pūlēm pamāja. "Vai es tiešām to kādam esmu stāstījusi?"
Ķirurģe papurināja galvu un nopūtās.
- Ūdens, zeme, gaiss te ir pilns ar visvisādiem toksīniem. Mūsu metāllietuves katru gadu izmet atmosfērā divus miljonus tonnu sēra dioksīda. Pie mums līst skābie lieti, dārzos nekas neaug, nav putnu, un piesārņojums ar smagajiem metāliem dkai pieaug, jo mūsdienās ir iespejams izmantot biznesam ikvienu zemes stūrīti. Ārste papurināja galvu. Noriļskā nevajadzētu dzīvot.
- Bet es domāju… Zoja apjuka. Vai viņš nomirs?
Ārste atkal vilcinājās.
- Stāvoklis ir tiešām kritisks. Un jā, godīgi sakot, viņš var nomirt no infekcijas. Kā jau teicu, tā ir ļoti bīstama un toksiska baktērija. Nākamajās stundās varēsim pateikt kaut ko vairāk. Viņš saņem atbilstošu terapiju, vankomicīnu, hloramfenikolu un sulfa zāles, lai apturētu infekciju. Daudz būs atkarīgs no konkrētās baktērijas rezistences faktoriem un pacienta imūnsistēmas stipruma.
Zoja saprata, ka vajadzētu uzdot simtiem jautājumu, taču prāts šķita kā sasalis. Ārste, izpildījusi savu pienākumu, jau devās prom.
- Dakter, pagaidiet… Vai drīkstu viņu apraudzīt?
- Baidos, ka vēl dažas stundas par to nevar būt ne runas. Viņš atgūstas, pēc tam dks pārvests uz. intensīvās terapijas bloku. Tad skatīsimies. Medmāsa jums ziņos par jaunumiem.
- Paldies, Zoja teica, taču ārste jau bija nozudusi aiz divpusēji veramajam divvērtņu durvīm.