Bez īpaša mērķa piegājusi pie loga, Zoja nopētīja gandrīz tukšo stāvlaukumu un savādu betona krāvumu kaudzes, kas slējās ārā no sniega. Maisiņš ar Raja mantām nodrebēja viņai rokā. Sākuma viņa nosprieda, ka vainīgi saspringtie nervi, taču tad atskārta, ka maisiņā vibrē Raja mobilais tālrunis.
Viņa skatījās uz aparātu, nespēdama izlemt, kā rīkoties. Tas bija mobilais tālrunis ar priekšapmaksas karti, kuru viņi nopirka Sanktpēterburgā, tātad numuru zināt nevarēja neviens.
Drebošām rokām Zoja tomēr attaisīja maisiņu, izņēma tālruņa aparātu un atvēra vāciņu.
-Da?
Pēc brīža klausulē atskanēja vīrieša balss:
- Dmitrova kundze? Te doktors Vitālijs Ņikitins.
Zoja skaļi nopūtās, jo bija aizturējusi elpu.
- Piedodiet, doktor Ņikitin, taču Rajs tagad nevar runāt pa telefonu.
- Tā ir baktērija, biologs satraukts paziņoja.
-Kas?
- Sarkanais, fosforescējošais, viskozais šķidrums, ko jūs iedevāt analīzēm, ir baktērija. Vai, precīzāk sakot, tai ir gan baktērijas, gan arheju gēni. Pēdējie ir primitīvākie organismi uz zemes. Un tas ir pats interesantākais. Iestājās klusums, un doktors sāka teju čukstēt, it kā baidītos no noklausīšanās. Manuprāt, tas ir īsts. īsts jaunības avots.
Zojai bija vajadzīgs laiks, lai uztvertu šo vārdu jēgu un atcerētos, ka tas vakars, kad viņi bija iedevuši doktoram Ņikitinam pudelīti ar eliksīru, vel bija tajos burvīgajos laikos, kad viņi kaulu altāri uzskatīja par savadu sibīriešu mītu.
Ņikitins acīmredzot šo klusēšanu uzskatīja par neticēšanas pazīmi.
- Atcerieties Olgu, par kuru es jums stāstīju… Mana kolēģe doktore Tarasova no Bioregulēšanas un gerontoloģijas institūta ir veikusi dažus eksperimentus ar nematodes ilgmūžības gēniem. Tārpiem ir regulētājgēns ar nosaukumu "daf-2", kas kontrolē apmēram simtu gēnu, kuri atbildīgi par novecošanos. Jūs varat iztēloties "daf-2" kā orķestra diriģentu, kas vada flautas, vijoles un čellus. Katrs instruments var spēlēt savu partiju, taču var arī kopā sniegt koncertu. Vai saprotat, Dmitrova kundze?
- Laikam.
- Ņemot vērā mītus, ar kuriem apaugušas sarkanās baktērijas, mēs nolēmām injicēt tās vairākiem dučiem nematožu, lai paskatītos, vai vispār kaut kas notiks. Un mums par lielu pārsteigumu mēs novērojām, ka baktērija transportēja savu ģenētisko materiālu uz "daf-2" gēniem, mutējot tos. Salīdzinoši varētu teikt, ka "daf-2" kļuva par vēl prasmīgāku diriģentu. Pēkšņi mēs pamanījām, ka vijoļu šūnas pašas atjaunojas, attīrot tārpus no toksīniem un novēršot visus bojājumus, ko nodarījuši brīvie radikāļi. Flautu šūnas, kas uzlabo tārpa metabolismu, uzlaboja tauku transportēšanu un barības vielu utilizāciju, lai tārps būtu vel spēcīgāks. Tubu šūnas pēkšņi laboja bojātu DNS, čella šūnas cīnījās ar baktērijām, kas izraisīja infekciju, un tā tālāk. Jā, protams, es visu mazliet vienkāršoju, taču varētu teikt, ka "daf-2" gēna pavadībā tagad visi ilgmūžības gēni spēlē perfektā harmonijā un attur tārpu no novecošanas. Vai, teiksim, uztur mūžīgā jaunībā, bet tas mums vēl jānoskaidro.
Sirds un plaušas likās apstājušās vienlaikus brīdī, kad Zoja izdzirdēja vārdus "cīnījās ar baktērijām, kas izraisīja infekciju".
- Doktor Ņikitin, vai jus gribat teikt, ka al… ka sarkanā baktērija izmaina DNS, lai cilvēks varētu efektīvāk cīnīties ar infekciju? Pat kādu briesmīgu infekciju?
- Protams. Tiek uzskatīts, ka tārpu dabiskā imūnsistēma ir attīstīta tādā līmenī, ka tā var iznīcināt infekcijas baktēriju. Gluži ka lāzera stars jūsu zvaigžņu karu filmās.
Kādu brīdi Zojai šķita, ka pamats ir zudis zem kājām un viņa veļas kaut kur tālu visumā. "Nedod man…" Viņa bija apsolījusi Rajam, ka nedos viņam eliksīru. Solījumi pie savas mīlestības. Bet tad vēl ārsts nebija pateicis, ka infekcija viņu nogalina, un viņa vēl droši nezināja, ka altāris var…
"Pietiek ar vienu pilienu."
- Diemžēl, Ņikitins turpināja, mēs pārāk vēlu atklajam, ka, nonākusi gaismā, baktērija zaudē savu spēku. Mums ir palikusi tikai desmitā daļa dzīvotspējīgu baktēriju, taču pētījumi noteikti ir jāturpina. Pagaidam mēs zinām, ko baktērija dara, taču īsti nesaprotam, kā tas dek darīts. Taču tas mums noteikti jānoskaidro, ja gribam lolot cerības, ka baktēriju varēs replicēt un audzēt laboratorija. Un tādēļ man ir vajadzīgs materiāls, Dmitrova kundze. Vai saprotat? Vairak materiāla.
- Tāda vairs nav.
- Bet jūs tagad esat Sibīrijā. Vai tad jūs nestāstījāt, ka avots paslēpts kādā alā?
- Tā ir sabrukusi. Gan ala, gan viss pārējais.
Pēc brīža profesors noteica:
- Tiešām žēl. Zoja viņa balsī saklausīja skepsi. Zinātnieks noteikti nebija muļķis.
- Doktor Ņikitin, tā drīzāk bija leģenda, nevis īsts jaunības avots. Tam ir arī slikta puse. Tiek uzskatīts, ka visi, kas iedzēruši no kaulu altāra, beigu beigās saslimst ar megalomāniju. Tātad: ja baktērija iekļūs organismā un sāks darboties, jūs iegūsiet mūžību, taču pats sajuksiet prātā.
- Cilvēka genomā nav gēna, ko identificē kā saiti ar tādu psihozi, ar megalomāniju. Ja arī jums izrādītos taisnība, ja sarkanās baktērijas izraisa ģenētiskas mutācijas, kas šādi ietekmē prātu, mēs varam atrast veidu, kā nodalīt abus efektus. Paturēt pozitīvo un apkarot negatīvo.
Zoja raudzījās āra pa logu melnajā nakti un pēkšņi koncentrējās uz savu atspulgu stiklā. Bāli blondi mati, plata piere, ieslīpas pelēkas acis. Krieviskie vaigu kauli un gaišā krievu āda.
"Manas mātes seja. Cik gēnu es esmu mantojusi no viņas?"
Ņikitins kaut ko skaidroja par mitohondriju DNS, bet Zoja viņu pārtrauca:
- Vai jūsu nematodes to īpašību manto? Vai tās līdz ar gēniem nodod ari sarkano baktēriju spēju uzlabot šūnu darbību? Ja sieviešu kārtas tārpam tiek iedots mazliet sarkano baktēriju un tās maina ilgmūžības gēnu, vai tārpu bērniņiem… Vai tārpu bērniņu DNS ari tiek mainīta?
- Caenorhabditis elegans jeb nematodes ir hermafrodīti, bet es sapratu jūsu jautājumu. Lai ari dažas ģenētiskas mutācijas ir replicējamas, par šo mēs pagaidām neko tādu nevaram teikt.
Izjūtot atvieglojumu, Zoja piespieda pieri vēsajam stiklam. "Es esmu mantojusi savas matēs seju, taču visus mātes gēnus ne. Lūdzu, Dievs, kaut tie nebūtu mutējušie geni, kas dāvā man mūžīgu jaunību, taču saindē prātu!"
- Dmitrova kundze, ja jums tomēr vēl ir sarkanās baktērijas, tad es no sirds lūdzu, lai jūs pārdomājat. Iztēlojieties, ko tās varētu nozīmēt cilvēcei un pasaulei! Lielākajai daļai slimību cēlonis meklējams novecošanās procesos. Sirds slimības un vēzis ir lielākie slepkavas, kā ari infarkti, Alcheimera slimība, diabēts un dažādās infekcijas. Detaļas nolietojas un ar savu uzvedību izraisa slimības simptomus. Taču zinātne vēl nav atklajusi neapstrīdamu cilvēces bioloģiska derīguma beigu termiņu. Ja detaļas varētu atjaunot, aizvietot, ja toksīnus varētu iznicināt, tad neskaitāmas ļaunas slimības vispār nevarētu izraisīties. Doktors uz mirkli apklusa, taču
Zoja neko neteica. Viņas uzmanību bija piesaistījusi mirgojoša zila gaisma kaut kur tālu uz ceļa, kas veda pāri tundrai. Bet pagaidām, Ņikitins turpināja, mēs vērosim, cik ilgi dzīvos mūsu tārpi ar mainīto DNS un vai tie vispār nomirs. Taču es to vēl nesauktu par mūžīgu dzīvi. Jo cilvēks var iet bojā autokatastrofā vai aviokatastrofā, viņu var nodurt. Tātad nē, tā nav mūžīga dzīve. Tā drīzāk ir bezgalīga dzīve, jo šūnas var reproducēt sevi bezgalīgi…