Doktor Ņikitin, man tagad būs jābeidz saruna. Zoja aizvēra tālruņa aparātu un ieslidināja to savā kabatā. Tobrīd Noriļskas policijas automobilis ar mirgojošajām zilajām gaismām iestūrēja stāvlaukumā zem loga.
"Protams, viņiem bija jāizsauc policija. Ja cilvēks tiek atvests uz slimnīcu ar šautu brūci, noteikti tiek izsaukta policija."
Zoja saprata, ka reiz būs jāuzsāk skaidrošanās par apstākļiem, kādos Rajs guvis šautu brūci, būs jāsacer ticami meli. Bet viņa vēl nejutās tam gatava. Viņa nevēlējās sastapt policiju liftā, tādēļ izvēlējās kāpnes un pēc četriem to posmiem attapās tukšajā foajē. Mirkli uzkavējusies pie durvīm, viņa pamanīja divus policistus, kas izkāpj no automobiļa un dodas uz neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas pusi.
Arā pūta nežēlīgi auksts vējš, sagriežot sniegu spēcīgā ledus miglā. Zoja piespiedās ēkas sienai, stāvēja teju veselu mūžību un gaidīja, kad policisti atkal iznāks no slimnīcas ēkas un dosies prom.
Nolēmusi, ka policisti jau aizbraukuši, Zoja ar liftu uzbrauca līdz ķirurģijas nodaļai, taču uzgaidāmajā telpā neiegāja. Viņa izstaigāja visus gaiteņus un ielūkojās ikvienā palātā, kamēr atrada Raju.
Pirmajā brīdī likās, ka viņš ir miris, jo seja vairāk līdzinājās vaska maskai, bet lūpas zaudējušas krāsu. Viņš gulēja absolūtā mierā, ar intravenozo sistēmu caurulītēm un adatām abās rokās. Aparatūra kaitinoši pīkstēja.
"Pietiek ar vienu pilienu."
"Es zvēru. Pie savas mīlestības."
Ikona un filma atradās bankas seifā Sanktpēterburgā. Visu, kas bija palicis pāri no kaulu altāra, Zoja bija salikusi vējjakas kabatās. Smaržu paraudziņa pudelītē, kas ietīta salvetē un noglabāta Altnids piparmētru konfektīšu kārbā, lai pudelīte nesasistos un nenonāktu gaismā.
Sirds strauji pukstēja. Zoja lēni izņēma no kabatas skārda kārbu un bridi paturēja rokā. Viņa ļoti baidījās, ka pēdējā brīdī ļausies kārdinājumam. Ja pieskarsies pudelītei kaut ar visbiezākajiem cimdiem, tad noteikti zaudēs šajā cīņā un padosies.
Un tomēr viņa nespēja savaldīties.
Zoja atvēra kārbu, satvēra smaržu pudelīti un sažņaudza delnā.
Viņa ieskatījās Rajam sejā. "Es varu nomest to zemē tūlīt pat," viņa prātoja. "Sadragāt ar zābaka papēdi. Ja es to iznīcināšu, tad šis baisais mantojums būs zudis uz mūžiem līdz ar mirdzošo, vilinošo cerību. Ja es to iznīcināšu, Rajs var nomirt. Ja viņš nomirs, es nezinu, ka dzīvošu tālāk. Ja viņš iedzers no šis pudelītes, tad dzīvos. Pavisam vienkārši. Dzīvos ne tikai šodien vai rīt, bet daudzus jo daudzus gadus visa mana mūža garumā un varbūt arī pēc tam. Man nekad nevajadzēs izjust sāpes un bailes viņu zaudēt. Jā, bet altāris viņu ne tikai glābs, bet arī mainīs. Varbūt mainīs tik ļoti, ka es vairs nespēšu mīlēt šo jauno cilvēku. Un kas notiks, kad viņš uzzinās, ko esmu izdarījusi? Viņš noteikti man to nepiedos. Kas tad atliek?"
Pat cauri cimdam viņa juta pulsējošo karstumu plaukstā. Saskatīja sarkano fosforescējošo mirdzumu, kas meklēja ceļu garām salvetei un viņas sažņaugtajiem pirkstiem.
"Pietiek ar vienu pilienu."
Bet viņa bija devusi zvērestu. Zvērējusi pie savas mīlestības.
Epilogs
Jostvandīka, Britu Virdžīnu salas
Pēc pieciem mēnešiem
Jā, jā, Zoja noteica un iesmējās, kad Bārnijs atkal sašutis ieņaudējās. Es redzu, ka tu esi izsalcis.
Viņa sēdēja kambīzē un gatavoja pusdienām sviestmaizes, kamēr Bitsija kajītē gulēja uz dīvāna un Bārnijs pinās viņai gar kājām, murrādams un ņaudēdams, jo iepriekšējā dienā bija beidzies viņa iemīļotais krējumsiers. Zojai par atvieglojumu, kaķi bija pieraduši pie dzīves uz jahtas.
Likdama sviestmaizes blakus kartupeļu čipsiem uz jaunajiem, koši sarkanajiem šķīvjiem, ko viņi iegādājās Roudtaunā, Zoja klusi dungoja. Viņa novietoja šķīvjus uz skaistā tīkkoka plaukta, kas atdalīja kambīzi no ērtās un košās dzīvojamās zonas, kas tāda bija saglabājusies kopš iepriekšējā īpašnieka Aila Brigsa laikiem. Viņš bija skotu emigrants, kas Tortolas salā nodzīvojis gandrīz trīsdesmit gadus. Vēl viņš ļoti lepojās ar savu iespaidīgo jahtu, tādēļ Zoja un Rajs bažījās, ka vīrs sāks raudāt, dklīdz būs parakstījis pirkšanas un pārdošanas dokumentus. Taču viņš ari atzina, ka jau sen pienācis laiks doties mājās uz Geloveju un palūkot, ko ķerde radinieki sastrādājuši viņa prombūtnes laikā.
Zoja noglāstīja gludo koku un aizdomājās par lielisko darījumu, ko Ails viņiem piedāvāja tādēļ, ka viņi ir jaunlaulātie un tik dkko sākuši čarterjahtu biznesu. Ails vēlēja viņiem izdošanos ar šo "skaistulīti". Vai kungs bija uzminējis, ka viņus uz Virdžīnu salām atvedusi ne tikai vēlēšanās sākt čārterreisu biznesu? Vai viņš nojauta, ka abi jaunie cilvēki ir sākuši pilnīgi jaunu dzīvi?
Viņa palūkojās ārā pa kambīzes iluminatoru. Rajs sudrabotajā laivā traucās preti viņai, šķeļot viļņus. Mugurā viņam bija džinsi ar nogrieztiem staru galiem, balts T-krekls bez piedurknēm, Bostonas Red Sox beisbola cepurīte, bet kājās pludmales čības. Viņš izskatījās iededzis, veselīgs un skaists. Zoja no sirds cerēja, ka viņš ir atcerējies par majonēzi sviestmaizēm un krējumsieru Bārnijam.
Paņēmusi šķīvjus, Zoja uznesa tos uz klāja. Tanī bridi Rajs izslēdza motoru un pagaidīja, kamēr laiva piedreifē jahtai pie borta. Viņš bija prom vien dažas stundas, taču uzsmaidīja Zojai tik plati, it kā bulu kuģojis veselu gadu.
- Atvedu gan majonēzi, gan krējumsieru. Viņš nu gan ir badīgs!
- Paldies Dievam. Viņš ņaud jau visu ritu, pa laikam uzmetot man ļaunus skatienus un tā atgādinot, ko viņš domā par čārterjahtām, kuru kambīzēs nevar atrast ne kripatiņu krējumsiera.
- Foksijs Bar and Grill restorānā bija ieslēdzis televizoru. Akciju tirgus vakar nokrities par deviņsimt punktiem, Rajs stāstīja, pasviedis Zojai tauvu. Vajadzēja pārtraukt tirgošanu, un visi krīt panikā. Tavs varonis senators Džeksons Būns uzstājies CNN un stāstījis, kā tas var ietekmēt vēlēšanas.
- Viņš nav mans varonis, Zoja iebilda un pasmējās. Nu labi, varbūt mazliet.
Pievilcīgo, harismātisko senatoru viņa bija satikusi Votergeitas viesnīcā pagājušā gada martā. Viņi sēdēja trijatā Zoja, Rajs un senators. Rajs atdeva viņam filmu, vēlēdams darīt visu, ko senators uzskatīs par pareizu. Līdz šim gan ziņās par to netika stāstīts, un varbūt tā ari ir labāk.
Senators bija izmantojis savus sakarus, lai svītrotu Raju un Zoju no teroristu sarakstiem. Tas nu vismaz bija izdarīts.
Rajs pasniedza Zojai audekla mugursomu ar pārtikās produktiem un tad uzkapa uz borta.
- Ka es tev saku, visi salas iedzīvotāji bija pie Foksija un kā pielipuši skatījās televīziju. Es jau bažījos, ka vajadzēs dot Džigeram kukuli, lai viņš atver savu veikalu. Rajs sniedza sievai slapju, skaļu buču uz vaiga. Tātad, mazulīt. Ko ēdīsim pusdienās?
Viņi ēda sviestmaizes ar zivi un majonēzi un izdzēra divus "Pretsāpju līdzekļus" no Foksija bāra, proti, firmas ruma dzērienu, kas esot bīstamāks par narkotikām, kā pats saimnieks mēdza teikt. Pēcpusdienu viņi pavadīja kuģojot Rajs stūrēja ar vienu roku un kaju pirkstiem, bet Zoja iekārtojās viņam azotē pie otra sāna. Ūdens šķita tirkīzzils, debesis skaidras jo skaidras, pūta maigs un silts vējiņš, kas rāmi glāstīja seju.
- Kamēr tu biji krastā, stāstīja Zoja, piezvanīja Saša Ņikitins. Gribēja tevi izlamāt par to Noriļskas haltūriņu.
Ar Svetlanas un viņas brālēna palīdzību viņi sacerēja pasaciņu, lai izskaidrotu apstākļus, kādos sašauts Rajs, viņam trāpījusi nomaldījusies lode, ko raidījis ziemeļbriežu malumednieks. Policija tādam stāstam neticēja ne sekundi. Beigās Rajs bija piekukuļojis likumsargus, solīdams izmantot savu ietekmi un noorganizēt Noriļskā slavenākās Krievijas popzvaigznes koncertu.