- Labi, ka neapsolīju viņa uzstāšanos ziemā, Rajs attrauca.
Zoja atsauca atmiņā nežēlīgos mīnus trīsdesmit deviņus grādus Sibīrijā un nodrebēja.
- Viņš nodeva arī vēsti no tēva. Nematodes tomēr nomirušas, taču trīs reizes pārsniegušas vidējo vecumu. Simt divdesmit piecas dienas. Cilvēku ekvivalentā tas būtu četrsimt gadus ilgs mūžs, ja vien cilvēku DNS baktērijas ietekmē tāpat kā tārpus. Saša arī stāstīja, ka tārpi saglabājuši jaunību, laimē locīdamies līdz pat mūža galam. Ņikitins grib publicēt zinātnisku rakstu, taču baidās, ka neviens viņam neticēs. Zoja pagriezās, lai varētu ieskatīties Rajam acīs. Un viņš mēģinās to replicēt. Uzskata, ka varētu paildzināt cilvēka mūžu līdz simt septiņdesmit pieciem vai pat divsimt gadiem, turklāt bez gēna, kas izraisa vājprātu.
Iegrimusi domās, Zoja pievērsās ikonai, kas bija novietota goda vietā uz plaukta kajītē. Visu, kas bija palicis pāri no kaulu altāra, viņi atkal ielika ikonas slepenajā nodalījumā.
- Gadsimtu gaitā Glabātājas sargāja altāri no pasaules, jo uzskatīja, ka pasaule nav gatava tādam brīnumam, Zoja teica.
Rajs atglauda vēja sabužinātos matus Zojai no sejas.
- Tu domā, ka tagad pasaule ir gatava? Es izšķiedu piecpadsmit minūtes sava mūža, lai skatītos uz runājošām galvām, kas pozējot sludina savus svētos viedokļus par milzu grūtībām globālajā ekonomikā. Arkanzasas štata gubernators… varbūt Kentuki štata… vakar pieķerts gultā ar prostitūtu. Kaut kādi terorisd atstājuši spridzekli autobusu pieturā Romā, bet Ziemeļkoreja atkal tiek vicināti zobeni. Cilvēka daba nemainās, Zoja.
- Laikam jau ne.
Viņa vēroja, kā divas kaijas piķēdamas laižas lejup vakariņās, šķeldamas ūdeni kā asi dunči. Tad viņa nopūtās un atkal iekārtojās Rajam blakus.
To, ka iestājies pārāk ilgs klusums, Zoja aptvēra brīdī, kad Rajs noskūpstīja viņu uz vaiga.
- Kas notika? Rajs pajautāja.
- Kad tevi Noriļskā sašāva un es stāvēju pie tavas gultas palātā, prātā man zibēja tikai viena vienīga doma. Proti, es skaudri apzinājos, ka negribu dzīvot bez tevis.
- Tu gribēji man iebarot kaulu doto eliksīru.
Zoja pamāja. Kakls aizžņaudzās, un augumu pārņēma vienlaikus atvieglojums un negantas bailes. Bailes, ka varbūt vēl kādreiz mūžā nāksies pieņemt tikpat izšķirošu lēmumu.
- Gribēju to iepilināt intravenozajā sistēmā, taču nepaguvu, jo ienāca ārste. Viņa paziņoja, ka visi dzīvībai svarīgie rādītāji ir uzlabojušies un, viņasprāt, viss būs kārtībā. Es zinu, ka biju apsolījusi… zvērējusi pie savas mīlestības. Taču apziņa, ka es varbūt zaudēšu tevi, pamudinātu mani spert jebkuru soli, pat pārdot savu un tavu dvēseli velnam, lai tikai tu dzīvotu.
- Es tev neko nepārmetu. Iespējams, ka es rīkotos tieši tāpat. Mēs esam cilvēki, Zoja. Mūsu sirds valda pār prātu un neļauj apdomāt rīcības sekas.
- Nē, Raj, sekas es apdomāju ļoti rūpīgi. Un atskārtu, ka tobrīd man svarīgs bija tikai viens jautājums. Proti, tu būsi dzīvs vai mirsi.
- Tad tā varbūt arī ir atbilde. Domā par šo brīdi un to, kas notiek tagad. Saulrietā debesis iekrāsojušās violeti sārtas un oranžas, vējš ir tik maigs un liegs, ka tev sāk sāpēt sirds, un tu guli manās rokās vienā bikini un izskaties daudz bīstamāka par Foksija "Pretsāpju līdzekļiem". Kā tu domā, vai šis bridis liktos tikpat brīnišķīgs, tikpat… es nezinu… tikpat vērtīgs un dārgs, ja mēs zinātu, ka priekšā mums bezgalīgi daudz rītdienu? Ja mēs zinātu, ka piedzīvosim vēl simt triljonus tādu pašu brīžu? Vai tad mums šis bridis šķistu tikpat nenovērtējams?
Rajs pagrieza Zoju tā, lai varētu ieskatīties viņai acīs. Abu skatieni sastapās. Viņa seja pauda mīlestību, un Zoja ļoti labi saprata, ko viņš domājis ar maigumu un liegumu, no kura sāk sāpēt sirds.
- Manuprāt, dzīve ir lieliska un piepildīta tikai tad, ja tu apzinies, ka reiz nomirsi. Varbūt ar nāvi Dievs mēģināja izjokot cilvēku, taču es uzskatu, ka tā ir ari liela dāvana. Mums ir atvēlēts laiks, un reiz tas beidzas. Un tikai mēs paši varam to aizpildīt ar kaut ko būtisku un īpašu.
Zoja piekļāvās vīram un noskūpstīja viņu uz lūpām. Vispirms maigi kā vējiņš, tad arvien kaislīgāk, uzstājīgāk, dedzīgāk.
Es zinu tikai vienu, Zoja sacīja, kad viņi atrāvās viens no otra. Lai cik dienu mums būtu atvēlēts, es nešķiros no tevis, Raj. Galu galā es esmu Glabātāja.
Filips Kārters
KAULU ALTĀRIS
Redaktore Ingūna Jundze
Korektore Edīte Loze Maketētā js Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs
"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.
F. Karters
Ka 690 Kaulu altāris/ No angļu vai. tulk. Liene Akmens R., "Apgāds "Kontinents"". 432 lpp.
ISBN 978-9984-35-572-6
"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca
Pirmais interneta grāmatveikals Latvija aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:
/