- Ak, Jēziņ! Dom, neizliecies, ka es tev tagad esmu salauzis sirdi. Katja Orlova beigu beigās bija tikai līdzeklis. Es viņu nekad neesmu mīlējis; tik stipri kā tavu māti noteikti ne.
Doms samirkšķināja acis, lai atvairītu asaras, vairāk dusmodamies uz sevi nekā uz tēvu. "Kādēļ es mūžīgi pieļauju, lai viņš tā izrīkojas ar mani?"
- Kas viņa bija?
Taču tēvs vairāk neko neteica. Blāvi zilās acis šķita veramies kādās nezināmās tālēs pari gultas kājgalim uz piparmētru zaļo sienu, pie kuras karājās vien parasts emaljēts, melns pulkstenis.
-Tēt?
- Es skatos uz pulksteni, vecais vīrs sacīja. Ikreiz, kad paiet minūte, lielais rādītājs pārlec no vienas iedaļas uz nākamo. Dažkārt pirms lēciena tas noraustās, it kā nebūtu pārliecināts, vai vēlas sakustēties, taču pārlec vienalga. Un tad atskan tas tikšķis, gluži kā atskaitot vēl vienu minūti no mūžības. Un es iedomājos, kā tuvojas tas laiks, kad pulksteņa rādītājs atkal noraustīsies, pārleks tālāk un notikšķēs, bet es… Es būšu beigts un neredzēšu, kā tas notiek. Viņš atrāva skatienu no pulksteņa un palūkojās uz dēlu. Tavuprāt, kam patiesībā paredzēti tie tavi rituāli un sakramenti? Beigu beigās mēs visi esam vienādi. Mēs baidāmies no tās garās, tumšās nakts un tādēļ turam svētu to vienīgo, kas, mūsuprāt, varētu palīdzēt.
Doms papurināja galvu.
- Ko tu ar to gribi teikt? Ka šī Katja Orlova varētu nez kā glābt tavu dvēseli?
Plānās lūpas pavērās nopūtā.
- Varētu dot man vairāk laika…
- Lai? Doms paliecās tuvāk.
Veco viru atkal satricināja nežēlīga klepus lēkme, kas atņēma spēkus, un palātā iestājās klusums, kuru pārtrauca vien iekārtu šņākšana un pīkstēšana.
Kad Doms jau nosprieda, ka tēvs beidzis runāt, sirmgalvis sacīja:
- Nē, ne jau dvēseli, un ir jau par vēlu. Varbūt tam nekad nav bijis nozīmes, jo gan pēkšņa sirdstrieka, gan šāviens pakausī no divdesmit otrā kalibra ieroča nozīmē vienu un to pašu, proti, tu esi beigtāks par beigtu.
"Šāviens pakausī no divdesmit otrā kalibra ieroča?" Tādi vārdi bija ļoti neraksturīgi tēvam, tādēļ Doms secināja, ka vecā vīra prāts sašķobījies pretsāpju medikamentu iespaidā.
Par to viņš vēl vairāk pārliecinājās pēc mirkļa, kad tēvs mēģināja ieķerties gultas malās, lai pieceltos sēdus. Acīs vīdēja kaut kas mežonīgs.
- Laiks… Mums vairs nav laika, Dom. Tiklīdz es būšu miris, viņi ieradīsies pie jums, jo nospriedīs, ka briesmas viņiem vairs nedraud. Jūs viņiem būsiet gluži kā ēsma tikai tādēļ, ka esat mani dēli. Un ēsma ir jānokož. Smagi elsdams, vecais vīrs atlaidās spilvenos. Varbūt viņi jau atsūtījuši kādu uz slimnīcu un gaida, kad es izlaidīšu garu. Kamēr tu biji kafetērijā, pie manis ienāca kāda ārste, kuru es iepriekš nekad nebiju redzējis. Tik skaista rudmate, ka pat eņģeļiem jāraud, bet man nepatika viņas smaids. Tā smaida slepkavas.
"Ko viņš mēģina man pateikt? Ka slimnīcā uzradusies algota slepkava, kura gaida Maikla O'Melija nāvi, lai varētu uzbrukt viņa dēliem?" Doms centās savaldīties, lai nemestos apkārt un neskatītos atvērto durvju spraugā, tomēr nenoturējās un pēc tam jutās kā muļķis. Durvīs neviena nebija.
- Kas ir šie cilvēki? Mafija? Kolumbijas narkotiku karteļa darboņi? Kas parasti tā rīkojas?
Vecais vīrs izplūda derdzīgos smieklos.
- Mani partneri noziegumā.
Pēkšņi Doms atskārta, ka viņam kaklā sakāpis kāds kamols. Lai izdabūtu pār lūpām vārdu, siekalas vajadzēja norit divreiz.
- Tu gribi teikt, ka savulaik biji gangsteris? Neticu!
- Ha! Un to saka cilvēks, kurš bez iebildumiem notic tam, ka jaunava dzemdējusi dēlu! Vecais vīrs aizvēra plakstus, taču tūdaļ atkal saņēmās un ierunājās vārgā, ķērkstošā balsi: Jums, puikas, viņa jāatrod. Atrodiet Katju un dabūjiet to atpakaļ!
- Kas mums jādabū, tēt? Piedod, bet tu runa tādas muļķības…
- Filma, ko uzņēma Katja, kad es pastrādāju savu pēdējo slepkavību. Viņi ir pārliecināti, ka filma ir pie manis, un tikai tas visus šos gadus glāba mūsu dzīvības.
- Kāda filma? Un, Dieva dēļ, kāda slepkavība? Es tevi pazīstu. Tu nespētu…
- Nolādēts, Dom, beidzot sāc saprast, ka es neesmu tāds, par kādu tu mani uzskati! Es nekad… Maikls O'Melijs nogārdzās un aizvēra acis.
Doms paraudzījās uz monitoriem. Tēva asinsspiediens bija paaugstinājies līdz simt astoņdesmit uz deviņdesmit pieci, viņš ar mokām elpoja, tādēļ parunāt varēja ar milzīgām grūtībām. Viņš sažņaudza pirkstus dūrēs un atkal atlaida tos, it kā pūlētos sakopot pēdējos spēkus.
- Tēt, varbūt tev vajadzētu…
- Aizveries un klausies, puis! Man tika pavēlēts nogalināt, un es to izdarīju. Faktiski man nebija izvēles, jo es tajā muklājā biju jau pārāk dziļi iekšā. Es jau no paša sākuma zināju, ka viņi nogalinās ari slepkavu. Tu taču saproti, ko es ar to domāju. Vecais vīrs saviebās un atieza zobus. Tātad Katja visu uzņēma krāsās. Tā filma bija domāta kā mana apdrošināšanas polise un dzīvības garants, bet jau pēc dažām dienām viņa nozuda. Un filmu paņēma līdzi.
Tēva acīs Doms ieraudzīja bailes un vienlaikus arī veselo saprātu. Un dziļi dvēselē, kur mīt nojauta par patiesību, Doms atskārta: Maiks O'Melijs, kurš teju visu mūžu vadījis nelielu zvejas laivu gar līča krastu un nekad neņemtu rokā pat pneimatisko šauteni, lai izdzītu zaķi no dārzeņu dobēm, reiz izpildījis pavēli un nošāvis cilvēku. Un kaut kur ir meklējama filma, kas iemūžinājusi šo noziegumu.
Vecais vīrs sagrāba Doma roku, taču spēka viņam bija atlicis pavisam maz.
- Kad Katja aizbēga ar visu filmu, es rādiju iespaidu, ka tā tomēr atrodas pie manis. Taču tas bija tikai pamatīgs blefs, un tagad… Vārdus nožņaudza kārtējā klepus lēkme. Skābeklis nošņācās, un viņam no krūtīm izlauzās gārdziens. Labāk lūdz savu Dievu, lai Katja Orlova vēl ir dzīva, jo tikai viņa zina, kur filmu meklēt. Jums ar Raju viņa jāatrod un jādabū tā filma, turklāt nekavējoties. Pierādiet viņiem, ka filma ir pie jums, un tā būs jūsu dzīvības apdrošināšanas polise, tāpat kā savulaik man.
"Ko tu esi nogalinājis, tēt?" Tas bija loģisks jautājums, taču tas nez kādēļ iesprūda Domam rīklē un viņš nespēja parunāt. "Ja vārdus izrunā skaļi, tie kļūst īsti, un to es negribu pieļaut."
- Tu visu laiku saki "viņi", Doms aizrādīja. Kas ir šie cilvēki, kuri piespieda tevi…
Nogalināt.
Sirmgalvis papurināja galvu, gandrīz atkal noraujot skābekļa masku.
- Vairāk es stāstīšu tad, kad ieradīsies Rajs, jo tas ir garš un riebīgs stāsts, bet man atlicis laika skaidrot tikai vienu reizi. Rajs visu sapratīs un zinās, kas darāms. Piezvani viņam, Dom!
- Kāpēc tu nevari kaut vienu reizi uzticēties man, paļauties uz mani? Es taču nedzīvoju mākoņos, sasodīts, un zinu, kā rīkoties… Doms dziļi ievilka un tad leni izpūta elpu, lai balss skanētu rāmi un mierīgi. Es viņam piezvanīšu, tēt, apsolu, tikai nedomāju, ka viņš pagūs ierasties.
Maikls O'Melijs veltīja dēlam smaidu, kas sasaldēja dvēseli, un lēni palocīja galvu, tādējādi apliecinadams, ka atzīst patiesību.
- Labi, viņš nogardza. Viss sākās ar Katju Orlovu un kaulu altāri, bet beidzās ar slepkavību. Viņš atkal iesmējās. Tik derdzīgi smiekli nepiedienēja cilvēka mutei. Turklāt ne parastu slepkavību, bet īstu slepkavibu. Baisu slepkavību.
Doms jau vilka ārā no kabatas rožukroņi, bet palika pusceļā un satvēra tēva roku. Šoreiz vecais vīrs ļāva to turēt.