- Kas tā par baisu slepkavību? Doms jautāja.
Un tēvs visu izstāstīja.
Sestā nodaļa
/
Gaiteni kaut kas noklabēja, un tēvs Dominiks strauji pagriezās. Bet tas bija tikai sanitārs, kurš stūma ratiņus ar pusdienām smarža liecināja, ka tie ir brokoļi un vistas gaļa. Tēvs Dominiks apslāpēja vēlēšanos aizspiest sev muti.
Viņš atkal pievērsās gultai. Tēvs dusēja tik mierīgi, ka Dominiks prātoja, vai viņš nav ieslīdzis komā. Vecuma plankumiem klātās ļenganās rokas ar acīm redzamo vēnu tiklu un artrīta samezglotajiem pirkstiem viņš bija salicis gar sāniem. Dominiks iztēlojās, kā šīs rokas paceļ ieroci un kā tēvs nomērķē; saklausīja šāvienu un ieraudzīja lodi ietriecamies miesā un kaulos, manīja šļācamies asinis. Tik daudz asiņu…
- Nē, tu to neesi izdarījis, Dominiks skaļi noteica, taču vecais vīrs neatbildēja, "ja viņš atbildētu," Dominiks secināja, "tad tikai nosmīkņātu, ka es nespēju paskatīties patiesībai acīs."
Patiesībai, ka tēvs ir briesmonis.
Ielūkojies aizmigušā vīra sejā, viņš aplika ap kaklu sakramentālo mācītāja stolu, ar svētīto eļļu uzvilka krusta zīmi tēvam uz pieres un sāka pēdējās grēkatlaides rituālu. Piedodot Maiklam O'Melijam viņa grēkus ari tad, ja viņš pats šo piedošanu negribēja saņemt.
Dominiks apzinājās, ka vārdi un rituālās darbības vairāk vajadzīgas viņam pašam.
Pabeidzis viņš vēl mirkli vilcinājās, tad pieliecās, noskūpstīja tēva iekritušo vaigu un jautāja ķermenim, kuru pametusi dvēsele:
- Kas tu esi?
Gaitenī iečerkstējās selektorsakaru iekārta, izsaucot doktoru Elderu uz radioloģijas nodaļu. Dominiks apsēdās krēslā līdzās tēva gultai, atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem un skaitīja rožukroņi, taču lūgšanas prātā nenāca. Pēkšņi mācītāju pārmāca nežēlīgas bailes no tā, ka viņš vairs nekad nespēs lūgties.
Viņš nezināja, cik ilgi tā sēdējis, bet pēkšņi atskarta, ka telpa kļuvusi citāda. Aparāti joprojām pīkstēja, skābeklis šņāca, taču viss šķita klusāks. Tukšāks.
Mācītājs pacēla galvu.
Tēt? viņš nočukstēja, lai gan jau saprata, ka tēvs ir pametis šo pasauli. Pēc sekundes aparatūra konstatēja realitāti, un vienmērīgie pīkstieni pārtapa par griezīgu trauksmes signālu.
Vēl apmēram piecas sekundes Dominiks lūkojās uz čaulu, kas reiz bijusi Maikls O'Melijs. Tad viņš piecēlās kājās un izskrēja no palātas.
Viņš stāvēja gaiteņa vidū, kamēr ārsti un medmāsas steidzās garām un selektorsakaru iekārta atkārtoja: "Zilais kods! Zilais kods!" Sirds sitās kā neprātīga, bet viņš jau sajutās kā muļķis, kurš bēg no spokiem.
Pēc brīža Dominiks gaiteni palika gluži viens. Viņš ar plaukstām paberzēja seju acis sāpēja, taču paraudāt viņš nespēja.
Atvērās lifta kabīnes durvis, un parādījās sanitārs, stumjot tukšas nestuves uz riteņiem. Viņam sekoja sieviete. Viņai mugurā bija zaļš uzsvārcis, no kabatas ārā rēgojās stetoskops. Un viņa bija…
Tik skaista rudmate, ka pat eņģeļiem jāraud.
Viņi saskatījās; tad sieviete novērsās un devās uz medmāsu posteni, paņēma kādu dokumentu un izlikās lasām, taču Dominiks juta no viņas plūstošo enerģiju gluži kā elektrisko strāvu, kas raidīta tieši viņam.
Arī sanitārs apstājās medmāsu postenī, bet jau tūdaļ devās prom pa gaiteni un nozuda aiz stūra. Ar skatienu mirkli sekojis puisim, Dominiks atkal pagriezās un ieraudzīja, ka sieviete zaļajā uzsvārci tuvojas viņam.
Svešā iebāza roku tajā kabatā, kurā nebija stetoskopa, un pasmaidīja.
Dominiks spēji pagriezās un sāka skriet uz to pusi, kurp bija devies sanitārs. Galvā dunēja tēva vārdi: "…gluži kā ēsma… tā smaida slepkavas… šāviens pakausī…"
Tomēr Dominiks nespēja noticēt, ka sieviete uzdrošināsies no šaut viņu tik daudzu aculiecinieku klātbūtnē.
Melnās mācītāja kurpes saslidēja uz vaskotā linoleja, kad viņš pagriezās ap stūri. Ieraudzījis zilo norādi uz tualeti, viņš nekavējoties iegāja tajā. Izrādījās, ka tualete paredzēta vienam cilvēkam tur bija viens pods un viena izlietne.
Viņš aizslēdza durvis un paraustīja rokturi, lai pārliecinātos, ka ir drošībā. Tad viņš atslīga pret sienu un nolaida rokas gar sāniem. Krūtis smagi cilājās. Sasprindzis viņš mēģināja saklausīt, kas notiek gaitenī, taču dzirdēja vien savu straujo elpošanu.
Šķita, ka pagajusi mūžība, kad viņš beidzot piegaja pie izlietnes un uzšļakstīja ūdeni sejai.
Spogulī bija redzama tā pati seja, ko viņš no rīta bija skuvis. Brūnie mati, brūnās acis. Visnotaļ ikdienišķa seja, ja neņem vērā smieklīgās bedrītes vaigos, kuras viņš allaž ienīdis, jo tās vairāk piedienētu karsējmeiteņu vadītājai, nevis vīrietim. Parasti tiek uzskatīts, ka vīrietim jābūt skarbākam pat mācītājam.
Kāds paraustīja durvju rokturi. Dominiks sastinga un aizturēja elpu. Rokturis vēlreiz nograbēja, taču neatskanēja ne klauvējiens, ne sauciens. Atkal iestājās klusums, un Dominiks beidzot sadzirdēja, kā gaitenī attālinās soļi.
Abām rokām ieķēries izlietnes malās, viņš noliecās pār to un aizvēra acis. "Tēvs ir miris. Maikls O'Melijs ir miris. Jā, bet tāds Maikls O'Melijs nemaz nav eksistējis! Bija tikai ilūzija, meli. Bet varbūt viņš meloja uz nāves gultas? Vai nu viens, vai otrs, jo mūsu visumā abas šīs realitātes nespētu pastāvēt vienlaikus."
Baisa slepkavība.
Dominiks izņēma no kabatas tālruņa aparātu un ar ātro taustiņu nospieda braļa numuru, nemitīgi lūgdamies, kaut netiktu savienots ar balss pastu. Mokoši garas sekundes klausulē valdīja vien klusums, un tad Dominiks saklausīja abonenta izsaukuma signālu.
"Nu, Raj! Lūdzu, vecīt… Tu noteikti zināsi, kas būtu darāms. Varbūt mūsu vecajam taisnība, un es nespēju izprast ļaunumu, bet brālim tas ir pa spēkam." Rajs O'Melijs gadiem dzīvojis ļaunuma apdvestā pasaulē.
Pīkstieni nemitējās. "Žēlīgais Dievs debesīs, lūdzu…"
Pēkšņi izsaukuma signāls pārtrūka, un Dominiks atvieglojumā gandrīz sabruka uz grīdas. Diemžēl klausulē atkal atskanēja datorizēta balss, un viņš nospieda atvienojuma taustiņu.
Tanī brīdī Dominiks atskārta, ka gandrīz pieļāvis muļķīgu kļūdu. "Protams, Rajam viss jāizstāsta, viņš jābrīdina, taču ne jau šādi! Vai tad mobilie nav gluži kā divvirzienu rācijas, ko noklausīties var jebkurš? Domā! Domā…"
Viņš apzinājās, ka nevar mūžīgi palikt, ieslēdzies tualetē. Gaiteni atskanēja dobjas balsis un griezīgi smiekli. Viņš piegāja pie durvīm, atslēdza tās un mazliet pavēra. Izrādījās, ka slimnīcu pamet jauneklis, kam kāja ieģipsēta līdz pat gurnam un kuru pavada pulciņš trokšņainu policistu raženi, skarba izskata puiši ar ieročiem pie sāniem.
Tēvs Dominiks pievienojās viņiem.
Kvartāla attālumā no slimnīcas atradās Iru krogs neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeru iemīļota vieta, kurp doties pēc maiņas. Ieraudzījis balto apkaklīti, bārmenis iepleta acis, tomēr izmainīja Dominikam divdesmit dolāru banknoti un norādīja uz tālruņa automāta pusi gaitenī, kas ved uz virtuvi, līdzās tualetēm.
Tur bija tumšs un oda pēc alus un taukiem. Dominiks nelikās to manām un piezvanīja brālim uz mājām. Viņš necerēja, ka Rajs pacels klausuli, taču tas bija fiksētais tālrunis ar automātisko atbildētāju. "Vai tas ir drošāks par mobilo? Vienalga. Rajs noteikti jābrīdina!"
Klausīdamies abonenta izsaukuma signālā, Dominiks paberzēja vaigu un atskārta, ka raud.