Tad atskanēja skarbā un lietišķā Raja balss:
- Atstājiet ziņu!
Dominiks ciešāk satvēra klausuli un pagaidīja automātiskā atbildētāja pīkstienu. Sirds strauji sitās.
- Raj? Runa ir par tēvu. Viņš nomira, un… Apslāpējis elsas, viņš piespieda delnas locītavu pierei un centās saņemties. "Dieva dēļ, tu esi pieaudzis cilvēks un Maikla O'Melija dēls, tādēļ tiešām vajadzētu izturēties vīrišķīgāk."
Viņš dziļi ievilka un tad lēni izpūta elpu. Palika vieglāk. Aiz muguras kāds atvēra un aizvēra durvis, pa grīdu noklaudzēja papēži, un viņš strauji pagriezās. Pirmos viņš ieraudzīja melnos smailpapēžus, pēc tam rudos matus.
Klausule izslīdēja Dominikam no rokas un būkšķēdama atsitās pret sienu, taču viņa sirdspuksti šķita skaļāki. Viņš vēroja, kā sieviete iznirst no tumsas. Tā nebija slimnīcas ārste; šī sieviete bija vecāka un ne tik skaista. Dominikam šķita, ka no atvieglojuma viņš tūdaļ izvemsies.
Sieviete vienaldzīgi pagāja garām Dominikam. Viņš noslaucīja sasvīdušo plaukstu bikšu starā un atkal satvēra klausuli.
-Raj?
Septītā nodaļa
/
Vašingtona, Kolumbijas apgabals
Divi vīri dizaineru darinātos uzvalkos un kurpnieka taisītos apavos steidzīgi šķērsoja ielu, lai tikai nevajadzētu satikties ar viņu uz šaurās ietves. Rajs O'Melijs pamāja viņiem un klusībā nosmējās par abiem vīriem, kuri nespēja izlemt mat pretī vai pa galvu pa kaklu mesties prom.
Viņš zināja, ka melnajā ādas jakā izskatās drausmīgi pēc īsta huligāna ar gariem matiem un tetovējumiem. Šī Kolumbijas augstienes daļa jau gadiem centās no panīkušas, nolaistas teritorijas pārtapt par ekskluzīvu rajonu, tomēr šur un tur vēl saglabājās vieta noziedzniekiem un nabagiem, tādēļ kokteiļu vakaros lielākoties tika runāts par iespēju saņemt atļauju graustu nojaukšanai.
Kad Rajs nogriezās ap stūri, viņam aiz muguras iešķaudījās un nosprauslājās automobiļa dzinējs, kas sauktin sauca pēc remonta. Sāka krēslot, un viņš apstājās pie laternas, lai izņemtu no jakas kabatas cigarešu paciņu un vienreizlietojamas šķiltavas. Viņš nesmēķēja, taču allaž izmantoja iespēju apstāties un aizkūpināt cigareti, lai neuzkrītoši nopētītu apkārtni.
Izrādījās, ka bojātais dzinējs pieder kādam sarkanam furgoniņam ar baltu uzrakstu "Džovanni picērija" uz sāniem. Furgons aizpukšķināja viņam garam un apstājās līdzās ugunsdzēsēju hidrantam. No automobiļa izkāpa jauneklis ar panka frizūru un riņķi degunā. Roka viņš turēja karstumizturīgu trauku, kuram gan vajadzēja saglabāt picu siltu, bet parasti tā kļuva nebaudāmi slapja.
Rajs vēroja, kā jauneklis pieveic pakāpienus un piezvana pie sarkanbrūna smilšakmens nama. Tad viņš izmeta cigareti notekā un šķērsoja ielu. Gaisma dega arī viņa istabas erkcra logā karalienes Annas stila namā, taču lampa bija aprīkota ar taimeru. Viņu mājās neviens negaidīja.
Viņš iegāja namā, pārkāpdams pāri reklāmsūtījumu kaudzei, kas bija sakrājusies zem pastkastītes spraugas ārdurvis. Izslēdzis signalizāciju, viņš devās uz dzīvojamo istabu, novilka ādas jaku un nometa to uz ādas dīvāna.
Valtera sistēmas pistoli P99 Rajs gluži kā gangsteris bija aizbāzis aiz bikšu siksnas. Tagad viņš to izņēma un nolika uz spāņu stila lādes, ko ikdienā izmantoja par kafijas galdiņu. Lādi bija dāvinājusi draudzene baleta prīma, ar kuru viņš dzīvoja kopā līdz brīdim, kad meičai apnika viņa ilgā prombūtne un neziņa, kur viņš ir, ko dara un cik lielas ir izredzes, ka nākamreiz draugu viņa ieraudzīs morgā uz galda.
Apsēdies uz lādes, Rajs atsaitēja zābakus. Tiem purngalos bija iestrādātas tērauda plāksnītes viens spēriens ar tādu varētu iedragāt cilvēka ribas vai galvaskausu. Diemžēl metāla detaļas padarīja zābakus ļoti smagus, tādēļ Rajs priecājās par iespēju tos novilkt. Basām kājām viņš aizgāja uz virtuvi un uztaisīja sev ļoti sausu un ļoti aukstu martini. Darbā viņš nekad nedzēra un tagad noskurinājās, jo ledainais džins iekoda rīklē.
Tālruņa automātiskā atbildētāja mirgojošo lampiņu viņš pamanīja vien tad, kad bija jau sacēlis kājas gaisā, ielicis stereoiekārtā Stenlija Getsa ierakstu un martini glāzi izdzēris pustukšu.
Viņš pagaidīja, kamēr izskan pēdējās valdzinošās Body and Soul dziesmas notis, un tikai tad piecēlās un piegāja pie antīkā Dikensa stila rakstāmgalda, kas atradās netālu no lielā erkera loga. Arā valdīja bieza krēsla, tomēr viņš varēja saskatīt kaimiņu, kurš centās apgāzt fizikas likumus, mēģinot iespiest savu pilnpiedziņas automobili stāvvietā, kas bija vismaz trīs collas par mazu. Borderkollijs, kurš dzīvo uz stūra, bija izvedis pastaigā savu saimnieku. Tobrīd abi veica attālumu no laternas staba līdz ugunsdzēsēju hidrantam un pēc tam līdz picas piegādātāju furgona riteņiem. Baleta prīma to bija saukusi par "čuru pasta atstāšanu". Atceroties šo frāzi, Rajs pasmaidīja.
Pastiepis roku, Rajs nospieda podziņu, un aparāts dobji noskaitīja: "Pienākusi viena jauna ziņa. Ceturtdiena, divpadsmitais augusts, četri un piecdesmit trīs pecpusdienā." Tad atskanēja brāļa bēdīgā balss:
-Raj?
Starp elsām skaidri varēja saklausīt vēl tikai vārdu "miris".
Tētis?
Kakls aizžņaudzās, taču Rajs papurināja galvu. "Tas noteikti nav tētis." Brīvdienās viņš bija aizbraucis mājās, un vecais vīrs izskatījās tik labi kā vēl nekad. Protams, Maikls O'Melijs joprojām skuma pēc mammas un viesuļvētrā "Aiks" bojāgājušās mājas, bet citādi…
"Pie velna! Ziemassvētkos mēs tā aizspēlējamies, ka es gandrīz zaudēju. Varbūt tas bijis kāds nelaimes gadījums? Autoavārija? Vecajam patika šajā gadalaikā izbraukt ar laivu līcī; varbūt uznāca brāzma… Kāds datums? Divpadsmitais augusts? Pirms divām dienām! Nu, Dom, beidz ākstīties un stāsti, kas īsti noticis!"
Ierakstā atskanēja bukšķis, it kā Dominiks butu izmetis klausuli no rokas, tad smiekli un biljarda bumbu sasišanās. Pēc tam brālis atkārtoja Raja vārdu, bet mehānisma balss pārtrauca viņu, pieprasot divdesmit piecus centus par turpmākajām trim minūtēm.
Bija dzirdams, kā aparātā tiek iemestas monētas, un tad brālis iesāka visnotaļ izbiedētā balsī:
- Ak Dievs, Raj! No tualetes iznāca kāda sieviete, rudmate, un pēc tā, ko izstāstīja tētis, es iedomājos… Apklusis Dominiks vairākas reizes dziļi ievilka elpu, un nākamie vārdi skanēja skaidri un relatīvi mierīgi. Un ellišķīgi savādi. Tētim bija sirdstrieka, Raj. Tētis nomira, un tagad viņi vajās mūs. Tikai tādēļ, ka viņš pastrādāja to baiso slepkavību.
- Kādu baiso? Rajs skaļi noprasīja, taču acis jau pārmeklēja ielu un ikviena viņa ķermeņa molekula modri ausījās.
Viņš dzirdēja, ka Dominiks vēlreiz ievelk elpu un turpina:
- Es zinu, ka tas izklausās neprātīgi, bet es nevaru… Pa telefonu noteikti ne. Brauc ātri šurp, Raj, un es visu paskaidrošu… Šķita, ka Dominiks sācis smieties, bet tad viņš nomierinājās. Es atstāstīšu tēta vārdus, bet ar to vien nepietiks. Absolūti nepietiks. Tagad, galvenais, ņem vērā, ka ir cilvēki, kas mēģinās nogali…
Rajs nospieda ieraksta apturēšanas pogu, apklusinādams brāli.
Picērijas furgons.
Sarkanais picu piegādātāja furgons bija sekojis viņam ap stūri un jau pirms pusstundas apstājies līdzās ugunsdzēsēju hidrantam.
Brīdī, kad Rajs nometās uz grīdas, furgona sānu durvis atvērās un erkera logs sašķīda drumslās. "Uzi," Rajs secināja, veldamies pa grīdu, no lādes paķēra savu Valtera sistēmas pistoli un atkal pietrausās kājās. Tad viņš piespiedās pie istabas iekšējās sienas, lai atrastos ārpus ugunslīnijas.