Virtuvē atsprāga vaļā sētas puses durvis tādu spērienu varēja radīt vai nu milzeņa kāja, vai arī pasaulē lielākais triecis. Rajs paliecās durvju ailā un izšāva gaitenī pusi no savas pistoles aptveres. Atbildēja vēl dažas Uzi sistēmas mašīnpistoles, iedragājot sienas un mēbeles. Uz visām pusēm aizlidoja koka šķēpeles, stikla lauskas un apmetuma gabaliņi.
Bija skaidrs, ka nelūgtie viesi lieki laiku netērē un ir īsti profesionāļi, jo prot koordinēt uzbrukumu, aplenkt māju, aizšķērsot jebkuru bēgšanas ceļu, sist stingri, ātri un tikt prom pirms policijas ierašanās. Un tas nozīmēja, ka Rajam ir minūte, varbūt divas, iekams puiši parādīs visu, uz ko spējīgi. Ādas jakas iekškabatā Rajam bija vēl paris aptveres, taču munīcijas vajadzēja krietni vairāk, tāpat kā citu ieroci.
Nelielā nama plānojums bija pavisam vienkāršs. Pa ārdurvīm varēja nokļūt mazītiņā foajē ar kāpnēm uz augšstāvu un ar garu, šauru gaiteni uz virtuvi. Pa kreisi atradās dzīvojamā istaba un ēdamistaba, ko atdalīja bīdāmas durvis. Augšstāvā bija liela guļamistaba un vannas istaba. Vēl bija pagrabs, taču tajā varēja ieiet tikai no virtuves, kurā jau saimniekoja uzbrucēji, turklāt tas tik un tā būtu strupceļš.
Bēgšanas ceļa un paslēptuves Rajam nebija, turklāt ārkārtīgi trūka laika.
Rezerves munīciju un citus ieročus, tostarp divpadsmitā kalibra šauteni, viņš glabāja seifā aiz sienas paneļa līdzās dzīvojamās istabas kamīnam. Izšāvis atlikušās patronas gaitenī, viņš nometās uz grīdas, pavēlās garām durvju ailai un līda uz priekšu, lai paņemtu jaku. Tad viņš nomainīja aptveri un atkal raidīja uguni. Atskanēja atbildes šāvieni joprojām no virtuves. Rajs secināja, ka ir aizturējis uzbrucējus, taču nav padzinis.
Viņš pavēra sienas paneli un pagrieza seifa ciparnīcu. Kopš brīža, kad tika izsists logs un iedragātas sētas puses durvis, bija pagājušas aptuveni divas minūtes, taču joprojām nebija dzirdamas kaut attālas sirēnas. Rajs sprieda, ka ārkārtas situāciju dienesta dispečers noteikti jau saņēmis neskaitāmus tālruņa zvanus. "Tad kur, nolādēts, kavējas policija?"
Seifs noklikšķēja un atvērās. Rajs satvēra rokturi, atrāva vaļā durtiņas…
Sasodīts!
Vēderu sagrāba baiļu izraisīti krampji. Ieroči un munīcija bija pazuduši, un to vietā parādījušās divas polietilēnā ietītas ķieģeļa izmēra pakas ar baltu pulveri. Tas, protams, varēja but pūdercukurs vai milti, taču Rajs tā nedomāja. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka raugās uz sešiem kilogramiem vistīrākā heroīna.
"Jeziņ! Kas ir šie puiši? Viņi neitralizējuši vismodernāko signalizācijas sistēmu pasaulē, nozaguši manus ieročus un manā aizslēgtajā seifā atstājuši narkotikas. Bet pēc tam viss izskatīsies pēc grīstē sagājuša darījuma." Tagad Rajs saprata, ka apgabala policija neieradīsies, jo šiem uzbrucējiem ir zelta vērti sakari varbūt pat federālā līmeni un šī operācija noteikti nekur netiks reģistrēta.
Virtuvē kāds sarosījas uz flīžu grīdas nočīkstēja gumijas zoles, noklikšķēja šaušanai sagatavots ierocis. Rajs sprieda, ka uzbrucēji ir trīs, varbūt četri, bet uz ielas pie picērijas furgona gaida vēl pārītis gadījumam, ja viņš brīnumainā kārtā dzīvs tiktu arā no mājas.
Otrā pusē kamīnam atradās grāmatplaukts. Rajs pielēca kājās, spēji apgriezās un pieplaka sienai. Tagad viņu no uzbrucējiem, kas varētu parādīties virtuves durvīs, sargāja grāmatplaukts, diemžēl dažas collas biezie riekstkoka dēļi un sējumu loksnes nevarēja viņu paglābt no deviņsimt piecdesmit šāvieniem minūtē, kurus raida Uzi sistēmas automāts.
Turklāt viņu varēja ievainot arī no ielas. Labi vismaz, ka pirmais šāviens bija trāpījis lampai un istaba grima tumsā. Mirgoja vien automātiskā atbildētāja sarkanā lampiņa. Rajs bija pilnīgi pārliecināts, ka nepieciešams noklausīties visu Dominika ziņojumu.
"Tētis nomira, un tagad viņi vajās mūs. Tikai tādēļ, ka viņš pastrādāja to baiso slepkavību."
Vārds "vajās" izrādījās neprecīzs, jo viņi jau bija klāt. Rajs ari agrāk bija iekūlies nepatikšanās, taču parasti ne tik nopietnās.
Viņš pārlādēja savu Valtera sistēmas pistoli, satvēra to abās rokās, nomērķēja uz durvīm un mirkšķinot mēģināja atvairīt sviedru lāses no acīm.
Calvestona, Teksasas štats
Tēvs Dominiks tobrīd Svētās Sirds baznīcā uzklausīja grēksūdzi. Viņš sēdēja aiz biezajiem violetā samta aizkariem biktskrēslā, kur valdīja pustumsa, un jutās gluži kā apmaldījies, kā iztukšots. Viņš pat vairs nebaidījās droši vien tāpēc, ka cilvēka psihe uz emocionālā naža asmens tomēr spēj noturēties tik ilgi.
Viņš bija prātojis par bēgšanu un slēpšanos, taču viņam nebija ne jausmas, kā tādos apstākļos rīkoties, turklāt nedrīkstēja aizmirst par pienākumiem. Mācītājs nedrīkst pamest draudzi, gluži tāpat ka tēvs un virs nedrīkst pamest ģimeni. Dzīve turpinājās. Viņš apglabāja tēvu, novadīja dievkalpojumu, kristīja bērnu, lasīja breviāru, mēģināja lūgties. Un ikreiz, kad viņš palūkojās apkārt vai pagriezās, tuvumā rēgojās kāda rudmate. Pat bēru namā uzradās kundze ar ugunīgi oranžiem matiem, lai gan tie varēja but krāsoti, jo viņai bija vismaz sešdesmit gadi. Kurš gan būtu domājis, ka Galvestonā ir tik daudz rudmatainu sieviešu?
Draudzes telpā iezvanījās tālrunis, un atkal iestājās klusums. Kaut kas nebija kārtībā, jo apkārtne šķita pārak klusa. Jau kādu bridi neviens nesūdzēja grēkus, ari jomā nebija dzirdams ne troksnītis, ne kāda balss. "Kur ir tūristi?" Dominiks prātoja. Parasti viņi te ieradās ik vakaru, jo rietošās saules staros baznīcas slavenais baltais kupols iekrāsojās spoži sārts.
Pašķīris violetā samta aizkaru, viņš palūkojās ārā. Nevienas dzīvas dvēseles. Tad uzmanību piesaistīja kāda kustība pie altāra, un sirds viņam sāka sisties straujāk sieviete koši dzeltenā kleitā bez piedurknēm un salmu platmalē noslīga ceļos un pārmeta krustu. Taču viņai bija tumši brūni, nevis rudi mati, un Dominiks sajutās kā muļķis.
Viņš atkal aizvēra aizkarus, taču bailes atgriezās un deva kārtējo triecienu dvēselei. "Kādēļ baznīcā pēkšņi iestājies tāds klusums, kādēļ te ir tik tukšs? Kaut kas nav kārtība…"
Biktskrēsla durvis kreisajā pusē čīkstēdamas atvērās, un mācītājs pārsteigts sarāvās. Nočaukstēja drāna, kāds dziļi ievilka elpu. Viņš saoda vāju, saldu jasmīna smaržu.
Svētījiet mani, tēvs, jo esmu grēkojusi. Pēdējoreiz es grēkus sūdzēju… tā pa īstam, baznīcā, Dieva priekšā, es grēkus pēdējoreiz izsūdzēju ļoti, ļoti sen.
Sieviete runāja tik klusā un zemā, tik neatvairāmā balss tonī, ka Dominiks paliecās tuvāk tīklotajam lodziņam, taču seju saskatīt neizdevās redzama bija vien cepure un tumšu, garu matu vilnis. "Labi," viņš domās nosprieda. "Gan ar mani viss būs kārtībā."
- Tas Kungs ir ar mums it visur, viņš sacīja, ne tikai lūgšanu namā. Tomēr esmu pārliecināts, ka Viņš priecājas par tavu ierašanos šeit.
Pamājusi ar galvu, sieviete pavēra muti tikko jaušamai nopūtai.
- Ak, tēvs, jums taisnība! Laiks ir pasaulīgs jēdziens, un Dievs tiešām ir it visur. Viņš visu redz. Tad nu es laikam gribu zināt, vai Viņš arī piedos visu. Pat visšausmīgāko grēku? Pieņemot, ka meitene ļoti nožēlo nodarīto, protams.
- Vai es tik jaukā vasaras vakarā sēdētu sasmakušā, tumšā kastē, ja neticētu Dieva žēlastībai?
Viņas smiekli šķita burvīgi un mīlīgi, taču savādi neiederīgi it kā viņai tā būtu tikai spēle vai izrāde. Un tanī brīdī Dominiks saprata, ka nonācis nepatikšanās. Instinktīvi viņš to bija nojautis visu laiku. Klusēdams viņš sajuta, cik saspringta ir svešā sieviete, un ikviens viņas vārds līdzinājās triecienam: