- Manas rokas mirkst asinīs.
- Nenogaliniet mani!
- Pirmo reizi es nogalināju viņa dēļ, sieviete turpināja, it kā Dominiks neko nebūtu teicis, ar dunci, un tas bija briesmīgi. Asinis šļācās uz visām pusēm. Vēlāk es viņam tās parādīju, lai viņš zinātu, uz ko esmu spējīga viņa dēļ. Manuprāt, viņš nobijās, bet vienlaikus jutās iepriecināts. Saviļņots.
Dominiku pārņēma negantas dusmas.
- Uzklausi mani! Patiesībā taču tu nemaz negribi to darīt, vai
ne?
- Gribu gan. Tiešām gribu. Nekad agrāk es neesmu nogalinājusi mācītāju, un man ir interesanti uzzināt, ko tas nozīmē. Sieviete nopūtās. Zināt, kāpēc esmu atnākusi, tēvs? Atdodiet man filmu, un es apsolu atstāt jūs dzīvu.
Mele.
- Vai tad nav gluži otrādi? Dominiks brīnījās par to, cik mierīgi spēj parunāt. Kamēr vien filma ir pie manis, tu neko man nevari padarīt. Patlaban tā ir noslēpta drošā vietā, bet… ja kaut kas notiks ar manu brāli vai mani…
- Jā, jā, svešā nepacietīgi iesaucās. Es to visu zinu. Diemžēl, tēvs, es tā īsti neticu, ka filma tiešām ir pie jums. Protams, pārmetums šķiet nevietā, jo jūs esat mācītājs un šeit, baznīcā, Dieva priekšā, allaž runājāt tik pareizas lietas. Tomēr ir taču zināms, kā daži mācītāji tā paša Dieva priekšā izrīkojas ar altāra zēniem. Kas ir meli salīdzinājumā ar kaut ko tadu, vai ne?
Dominiks tik cieši sažņaudza plaukstas kopā, ka sajuta delnas locītavās pulsu. "Viņa ir jāpārliecina, ka filma patiešām ir pie manis, citādi es miršu."
- Labi, tu man netici, bet varbūt tu maldies? Vai tu drīksti atļauties tādu kļūdu? Iedomājies, ka to filmu neskaitāmas reizes parāda visos šis valsts televīzijas kanālos. Tā tiks iznicināts cilvēks, kura dēļ tu esi nogalinājusi. Un pēc tam viņš iznicinās ari tevi.
Sieviete klusēja, un Dominiks juta plūstam no viņas indigo ļaunuma mākoni. Līdz šim viņam allaž bija grūti noticēt kristietības doktrīnai par sātana eksistenci.
- Vai es jums ticu? viņa iedziedājās. Vai es jums neticu? Ticu vai neticu… Zvēriet, ka filma ir pie jums, un es noticēšu. Bet tikai tad, ja zvērēsiet pie savas nemirstīgās dvēseles.
"Uz priekšu, Dominik! Nu, vecīt, tu taču gribi dzīvot, vai ne?"
Kaut kas nošvikstēja. Mācītājs pacēla galvu un spēji ievilka elpu, taču jau nākamajā bridi atskārta, ka sieviete izstieptajā rokā netur ieroci.
Atskanēja klikšķis, un pēkšņi mācītājs sadzirdēja sava teva balsi: "Labāk ludz savu Dievu, lai Katja Orlova vēl ir dzīva, jo tikai viņa zina, kur filmu meklēt. Jums ar Raju viņa jāatrod un jādabū tā filma, turklāt nekavējoties."
Viņa izslēdza diktofonu un noklakšķināja mēli.
- Tu esi nelietīgs cilvēks, tēvs. Tā sabojāt man izpriecu! Redzi, es tava tēva palātā paslēpu noklausīšanās ierīci. Ļoti labu nieciņu, sevišķi modernu, tādēļ man zināms ikviens viņa tā sauktās grēksūdzes vārds. Tātad, pats saproti, es jau kopš ta brīža zinu, ka filmas tev nav. Viņa atkal iesmējās, un Dominiks nespēja saprast, kā tik perverss cilvēks var smieties tik mīlīgi. Gribēju tikai pārliecināties, vai varu pierunāt mācītāju apzvērēt nepatiesību un, piedraudot ar nāvi, pakļaut briesmām viņa nemirstīgo dvēseli. Bet tu taču nebūtu to darijis, vai ne? Kāda vilšanās! Viņa izdvesa samāksloti smagu nopūtu un nolaida roku klēpi. Kāda vilšanās! Saproti, tu gandrīz sabojāji man visu dienu, tēvs. Interesanti, vai tu tiešām tici, ka Dievs tik ļoti ievēro noteikumus? Vai tiešām tu nedomā, ka pie debesu vārtiem tiks ņemti vērā vainu mīkstinošie apstākļi, kuru dēļ tev nācies grēkot? Nē? Tad tagad es tevi nogalināšu, un tu, ja nonāksi debesis, zināsi, ka esi to pelnījis.
Pa lodziņu Dominiks vēroja sievieti, kuras asinssārtās lūpas izrunāja tik pazīstamos vārdus:
- Dievs, man no sirds žēl, ka aizvainoju Tevi…
Jau nākamajā mirklī viņa pacēla roku, un tajā pavīdēja šaujamierocis.
Vašingtona, Kolumbijas apgabals
Viņi no virtuves tuvojās pulkā, piesegdami cits citu. Un tomēr vienam vajadzēs būt pirmajam, kurš parādīsies durvīs. "Vismaz viņu es noteikti nošaušu," Rajs sprieda. Viņš zināja, ka mirs, taču stingri apņēmās nemirt viens.
Apšaudes karstākajā brīdī laiks vienmēr šķiet velkamies sekunde līdzinās mūžībai un ik detaļa liekas iegravēta stiklā. Aizkari plīvoja vējā, kas ieplūda pa sadragāto logu. Gaitenī iekrakšķejās kāds grīdas dēlis. Uz plaukta Rajam virs galvas tinkšķēja krītošās stikla lauskas. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja…
Granātu.
Šo suvenīru no pirmās operācijas laikiem Afganistana vismaz divdesmit gadus vecu padomju ražojumu viņš bija nolicis grāmatplaukta augšējā plauktā, blakus podā iestādītai papardei. "Vai tā vēl darbojas?"
Istabā parādījās pirmais uzbrucējs. Rajs raidīja lodi viņam pierē, tad pasniedzās un no plaukta paķēra granātu, vienlaikus kā neprātīgs apšaudīdams durvis. Viņš ar zobiem izrāva gredzena adatu, bet drošības sviru vēl pieturēja ar īkšķi.
Kad durvīs nostājās otrs puisis, ar Uzi sistēmas automātu spļaudams uguni, Rajs metās uz loga pusi. Apkārt sīca lodes, un visa pasaule šķita sašķīstam stikla, koka un metāla gabalos. Viņš atlaida īkšķi un klusi skaitīja:
- Viens tūkstotis, divi tūkstoši…
Tad Rajs iesānis aizsvieda granātu, kas atsitās pret grīdu un paripoja uz priekšu. Viņš paslēpās zem rakstāmgalda, ar vienu roku sagrābdams automātisko atbildētāju un ar otru apšaudīdams istabas durvis.
Viņš izlēca pa logu ar kājām pa priekšu brīdī, kad istabā atskanēja sprādziens un visapkārt aizšalca uguns, dūmi un šrapneļi.
Rajs smagi nokrita zemē. Picērijas furgona aizmugurē paradījās jauneklis ar panka frizūru, raidīdams lodes no sava automāta. Rajam uzsmaidīja veiksme un izdevās ievainot puisi, kurš veica savādu pirueti un ķēra pie asiņojošās brūces kaklā.
Pietrausies kājās, Rajs ar acs kaktiņu pamanīja, kā starp diviem automobiļiem pārvietojas milzenis ar īsi apcirptiem gaišiem matiem un pusautomātisko pistoli rokā. Rajs raidīja lodi un turpināja apšaudi tik ilgi, kamēr aptvere bija tukša un milzenis nogāzās beigts uz balta Toi/ota Prius markas automobiļa motora pārsega.
Iegaudojās automobiļa signalizācija, bet Rajs, nežēlodams savas kailās kājas, pa stiklu šķembām jau skrēja pāri ielai pie picērijas furgona.
Atslēga joprojām bija aizdedzē. Stūrēdams projām, viņš atskatījās uz vietu, ko pēdējo piecu gadu laikā bija saucis par mājām.
"Sasodīts! Es mīlēju to mājeli!"
Viņš nobrauca ar furgonu sešus kvartālus lidz stāvlaukumam, pameta šo auto un izvēlējās pietiekami vecu modeli astoņdesmit otrā gada Cadillac Seville-, kuru varēja iedarbināt, savienojot vadus un tomēr neierosinot vēl vienu trauksmes signālu. Pēc četrdesmit minūtēm viņš jau bija nostūrējis nost no apvedceļa un traucās uz privātu lidlauku dziļi Rietumvirdžīnijas kalnos. Viņam bija jātiek uz Galvestonu un jānoskaidro, kas īsti notiek, taču vispirms jātiek prom no vajātājiem.
Rajs pievērsās automātiskajam atbildētājam, kas atradās uz pasažieru sēdekļa.
"Doms," Rajs prātā atkārtoja brāļa vārdu un klusībā lūdzās, kaut viņš vēl būtu dzīvs.
Galvestona, Teksasas štats
Tēvs Dominiks izmetās no biktskrēsla. Aiz muguras kaut kas nosprakšķēja, un viņš deniņos sajuta dzēlienu, gluži kā pātagas cirtienu.