Viņš mēģināja piecelties, skriet, taču izrādījās sapinies violetā samta aizkaros. Viņš spārdījās, locījās, tomēr atbrīvoties nespēja. Sieviete smējās, un Dominiks jau gaidīja, kad nospindzēs vēl viena lode nāvējošā.
Tad viņš ieķērās aizkara un no visa speķa parava. Audums pārplīsa, un viņš bija brīvs. Jau nākamajā mirklī viņš aizskrēja pa tukšās baznīcas jomu uz augsto koka durvju pusi. Diemžēl tās izrādījās aizslēgtas, lai gan tā nevajadzēja but.
Baznīcas velvēs atbalsojās svešās sievietes balss:
- Tās visas ir slēgtas, tēvs. Izejas nav, vienīgais ceļš ved augšup un augšup, debesīs… bet varbūt ari ne.
Starp solu rindām Dominiks aiztraucās uz sānu kapelu, kur plauktos dega dievlūdzēju atstātās sveces, un tad ietriecās sakristejas durvīs.
- Nē, tēvs, arī tās ir ciet. Kad es teicu, ka visas ir aizslēgtas, es runāju pilnīgi nopietni. Tādās lietās es parasti nekļūdos.
Viņš izrādījās slazdā blakus mazajam altārim kapelā. Sieviete tuvojās, ik pa brīdim nozūdot augsto katedrāles kolonnu mestajās ēnās un pēc tam atkal iznirstot no tām. Pistoli viņa turēja gar sāniem nolaista rokā. Seju Dominiks joprojām neredzēja, jo platmale viņa skatienam atklāja vien smaidošās sarkanās lūpas.
- Kas gan tu esi par briesmoni?
-Tas nu gan ir riebīgi teikts! Man gluži vienkārši patīk mans darbs. Lielākoties cilvēki ienīst savu darbu, un es uzskatu, ka tas ir milzu grēks, ar kuru jums, priesteriem, ik dienu jācīnās.
Dominiks vēroja viņu tuvojamies, un domas auļoja kā neprātīgas. No brūces galvā pār kaklu plūda asinis, kas jau pilēja uz marmora grīdas.
- Turpretim es, svešiniece turpināja, esmu pūriste it visā, ko daru. Piemēram, seksā. Un slepkavībās.
- Pagaidi! Dominiks iekliedzās. Labi, labi, tev taisnība. Tās filmas man tiešām nav. Bet līdz ar to es taču nevienu neapdraudu, vai ne? Ja ari es kādam kaut ko izstāstītu, kurš gan man ticētu? Nevajag mani nogalināt.
Sieviete papurināja galvu.
- Tēvs, tēvs… Tu laikam nesaproti, ja? Bet tādi vārguļi kā tu nekad neko nesaprot. Nav nekādas nozīmes tam, ka tu esi jauks cilvēks un neesi pelnījis nāvi. Tādus cilvēkus kā mani neattur žēlabaina ņaudēšana un lūgšanās. Ar ieroci mani varētu apstādināt, bet tādiem vārguļiem ieroču nekad nav.
Viņa atradās jau gandrīz līdzās mācītājam, ar augstajiem, smailajiem papēžiem droši soļodama pa asiņaino grīdu, un pacēla roku. Dominiks pagrāba no altāra smago bronzas kandelabru un meta viņai pa galvu.
Svešā ar rokām centās aizsargāt seju. Kurpes saslīdēja asinīs, un viņa ieķērās metāla plauktā, lai noturētu līdzsvaru. Ļodzigais plaukts saliecās zem tāda svara, un viņa krita uz priekšu, tieši degošu sveču rindās.
Dominiks metās skriešus. Jau gandri/ ticis garām uzbrucējai, viņš sadzirdēja svilpienu un ar acs kaktiņu samanīja liesmas.
Mežonīgie, šausmu pilnie kliedzieni piespieda tēvu Dominiku apstāties. Viņš pagriezās un ieraudzīja uz grīdas degošo salmu platmali un brūno paruku. Un sieviete ar matiem baznīcas vīna krāsā vairs nekliedza; viņa smējās.
Viņa pacēla ieroci un nomērķēja mācītājam tieši pierē.
Labāk vajadzēja bēgt.
Astotā nodaļa
/
Virdžinijas štata rietumi
Rajs O'Melijs apstādināja Volkszvageti Caddy ceļa malā un izslēdza dzinēju. Viņš atradās dziļi Virdžinijas štata laukos, un dzirdama bija vien vēja šalkoņa Virdžinijas priežu zaros. Aiz logiem gluži kā vecas pelekas mežģīnes klājās viegls zemes mitrums.
Viņš ieskatījās degvielas līmeņrādi. Kad viņš nozaga automobili, benzīna bija pavisam maz labi ja ceturtā daļa bākas. Tagad tā izrādījās tukša. Līdz ar to Rajs degvielu varēja pievienot sarakstam ar ārkārtīgi nepieciešamajām lietām, kas palīdzētu palikt dzīvam. Bridi, kad viņš izlēca pa istabas logu, makā bija sešdesmit trīs dolāri un pāris kredītkartes, taču tagad tās varēja izmest karšu lietošana pašreizējos apstākļos līdzinātos milzīgas, mirgojošas neona zaļas bultas pacelšanai virs savas galvas.
"Tētis nomira, un tagad viņi vajās mūs. Tikai tādēļ, ka viņš pastrādāja to baiso slepkavību."
Tā bija teicis Dominiks. "Zini, brāl, viņi jau ir klāt. Tikai… kas ir šie viņi?" Rajs prātoja.
Ieslēdzis salona griestu lampiņu, Rajs nopētīja automātisko atbildētāju uz pasažieru sēdekļa. Aparātam bija baterija, tādēļ nevajadzēs meklēt elektrību, lai noklausītos visu Dominika ziņojumu. Un tomēr Raja pirksts kavējās nospiest atskaņošanas pogu.
"Tētis nomira…"
Rajs no sirds skuma pēc tēva, un sāpes būs vēl dziļākas, ja viņš vēlreiz noklausīsies šos vārdus, ko Dominiks izrunā skaļi. Taču citas izejas nebija.
Viņš nospieda pogu, un automobiļa salonā ieplūda brāļa izmisuma pilnā balss.
- Raj? Runa ir par tēvu. Viņš nomira, un… Elsas, saraustīta elpa. Tad bukšķis, kad Dominiks izmeta klausuli no rokas, bāra trokšņi un operatora balss, un visbeidzot tie dīvainie murgi par rudmati. Atkal strauja elpas ievilkšana, un Dominiks turpināja: Tētim bija sirdstrieka, Raj. Tētis nomira, un tagad viņi vajās mūs. Tikai tādēļ, ka viņš pastrādāja to baiso slepkavību. Es zinu, ka tas izklausās neprātīgi, bet es nevaru… Pa telefonu noteikti ne. Brauc ātri šurp, Raj, un es visu paskaidrošu… Es atstāstīšu tēta vārdus, bet ar to vien nepietiks. Absolūti nepietiks. Tagad, galvenais, ņem vērā, ka ir cilvēki, kas mēģinās mūs nogalināt. Varbūt kāda rudmate… Ak Dievs, es zinu, cik vājprātīgi tas izklausās. Bet… ja tu būtu viņu dzirdējis, ja tu būtu ieskatījies viņam acīs… Tētis baidījās par mums, Raj. Tiešām baidījās… Dominiks apklusa, taču tūdaļ dziļi ievilka elpu un sacīja: Dievs vien zina, kad tu noklausīsies šo ziņu, tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka tobrīd es jau būšu viņu nagos. Tādēļ es, tiklīdz būšu nolicis klausuli, pierakstīšu itin visu, ko tētis teica, un papīru noglabāšu pie Lafita dārgumiem. Bet tagad tev galvenais ir zināt, ka sieviete vārdā Katja Orlova uzfilmēja to, ko pastrādāja mūsu tēvs. Tā ir profesionāle no Holivudas, un tētis teica, ka filmā ir gan viņu sejas, gan viss pārējais. Bet pēc tam viņa nozuda un filmu paņēma līdzi. Tātad mums, Raj, jāatrod šī Katja Orlova, jo… ja vien tie nav meli, tad tētim ir taisnība, un mūsu dzīvība ir atkarīga no šiem kadriem. Pēc pauzes Dominika balss atkal šķita aizsmakusi un saraustīta: Un vēl, Raj. Ja nu gadījumā kaut kas notiek, tad zini, ka es mī…
Tad aparāts nopīkstējās, taču Raju tas neuztrauca.
- Es arī tevi mīlu, Dom.
Rajs piespieda pirkstus acīm, it kā tādējādi visas emocijas varētu atvairīt un iestumt atpakaļ dvēselē. Pārņēma šaušalīgas bailes, ka Dominiks jau ir miris. Varbūt nelieši uzbrukuši mācītāja mājai Galvestonā tieši tajā pašā laikā, kad Raja namā Kolumbijas apgabalā ieradās vismaz pieci puiši, kas bruņoti tik vareni, ka ikviens no viņiem varētu iznīcināt nelielu ciematiņu. Rajs prātoja, ka pret tādiem puišiem brālis ir bezspēcīgs.
"Un tētis? Slepkava?" Maiks OMelijs tik reti runāja par sava mūža pirmajiem četrdesmit gadiem un dzīvi pirms precēšanās, ka tas jau bija kļuvis par ģimenes iemīļotu joku viņš tika saukats par cilvēku bez pagātnes. Tagad tas vairs nemaz nešķita tik smieklīgi.
Pret dēliem viņš izturējās visnotaļ skarbi, bet allaž bija godīgs. Taču jau bērnībā Rajs juta, ka tēvam ir kāda slepenā dzīve, kuru viņš slēpj aiz dzedras un nesaudzīgas nežēlības gluži kā vulkāns, kas ārēji šķiet iesnaudies, bet dziļumā virst posta un iznīcības liesmās.