- Kas gan tu biji patiesībā, tēt? Rajs skaļi jautāja. Vecā Caddy automobiļa klusajā salonā šie vārdi izklausījās drūmi.
Viņš norija siekalas, vēl brīdi paturēja acis ciet un tad strauji atvēra. Vajadzēja saņemties, lai spētu padomāt. Un pirmām kārtām vajadzēja doties uz Galvestonu un izglābt brāli.
"Lūdzu, Dievs, dari tā, lai es neierastos par vēlu!"
Sešās stundās nobraucis trīssimt jūdzes, Rajs atkal apstājās ceļa malā divdesmit jardu attālumā no šauriem stiepļu pinuma vārtiem ar piekaramo slēdzeni. Vērtnēm pa augšpusi stiepās žilešu dzeloņstieples. Līdzās stāvēja vīrs žākļstājā, bruņots ar divpadsmitā kalibra šauteni.
Rajs atvēra automobiļa durvis un lēni izkāpa, tukšās rokas izstiepis sev priekšā.
- Priecājos tevi redzēt, Klī, viņš sacīja.
- Lai sasper mani jods! Paskat tik, kas tad mums te atvilcies!
Kādu brīdi vīrs stāvēja, plati smaidīdams, un pēc tam atbalstīja šauteni pret koka stumbru, iepleta rokas un tuvojās atbraucējam. Rajs sakoda zobus. Viņš bija liela auguma cilvēks sešas pēdas un četras collas garš, gandrīz divsimt mārciņas smags -, taču brīdī, kad Klī ar milzīgo melno roku uzplāja viņam pa muguru, viņš gandrīz salūza uz pusēm.
- Ei, vecīt! Piedod, ka tā sagaidu, Kli sacīja. Nebiju domājis, ka šodien man būs kompānija.
- Tev te laikam ir baigā drošības sistēma.
Klīlends Luiss bija cilvēks ar tumšu pagātni un nenoteiktu nākotni un lielākoties saistīts ar nolaistu lidlauku, ko pats izbūvējis mežonīgajā Apalaču kalnu apvidū. Nelielā divmotoru lidmašīna te pacēlās un nosēdās, neviena nemanīta un nepārbaudīta.
- Tātad tev ir video, Rajs sacīja, un kas vēl? Noklausīšanās ierīces?
Puisis plati pasmaidīja un pēkšņi līdzinājās plēsoņam. Viņš pavēcināja uz noputējušo, nobružāto, veco Caddi/ automobili.
- Teiksim tā. Ja tu nebūtu atstājis to grabažu tajā vietā, kur atstāji, tad es visu, kas no tevis palicis pāri, skrāpētu nost no koku galotnēm. Cieši palūkojies uz Raju, Klī mitējas smaidīt. Esi pamatīgā ķezā, brāl?
-Jā.
Vairak neko Rajs nepaskaidroja, un Kli to arī negaidīja. Viņi trīs ellišķīgus gadus bija pavadījuši Afganistānā, kopā piedaloties speciālās operācijās pret Al-Kāidu un talibiem, un bez ierunām bija gatavi atdot dzīvību otra dēj.
- Ko vajag? Klī jautāja.
- Munīciju manai pistolei un pietiekami daudz naudas, lai izdzīvotu līdz brīdim, kad tikšu klāt saviem krājumiem. Kādus desmit tūkstošus, ja vari tik daudz sagrabināt.
Klī palocīja galvu.
- Lai būtu visi divdesmit. Turklāt tev vajadzīgi labāki ieroči par to veco Valteru. Jo dažkārt tu mēdz pārvērtēt savus spēkus.
Rajs tik tikko apvaldīja smaidu. Kolumbijas apgabalā viņam bija uzbrukts ar visu iespējamo, taču viņš palika dzīvs un deva pamatīgu atbildes triecienu. Tie neģēļi nu bija beigti, bet viņš dzīvs un tā ir vienreizēja sajūta.
- Un vēl, Rajs sacīja, man vajadzīga lidmašīna.
- Sapratu. Klīlends Lūiss pievērsās Raja basajām, dzīvojamās istabas logu stikla lauskās sadurtajām kājām. Un zābaki arī.
Devītā nodaļa
i
Galvestona, Teksasas štats
Bija lietaina vasaras nakts. Policijas virsnieks Bīdslijs stāvēja uz Svētās Sirds baznīcas augšējā pakāpiena un vēroja, kā viņam tuvojas milzīga auguma vīrietis. Viņš nostājās žākļstājā un atvēra ieroča maksti.
- Ei, vecīt! viņš uzsauca. Vīrietis palēnināja soli, taču neapstājās. Policists jau satvēra savas Gloka sistēmas pistoles rokturi. Vai neredzēji to dzelteno lenti, kam tikko pārkāpi pāri? Uz tās taču rakstīts: "Nozieguma vieta. Šķērsot aizliegts!"
- Man ir ziņa, kas jānodod monsinjoram.
Vīrietis atradās jau pietiekami tuvu, lai policists saskatītu melno tērpu un balto apkaklīti. Viņš nomierinājās un noņēma roku no ieroča.
- Piedodiet, tēvs, nezināju, ka tas esat jūs. Saprotiet, nezināju, ka jūs esat garīdznieks. Leitnants pavēlēja neielaist žurnālistus un lūriķus, bet jums ļāva ieiet. Tur patlaban strādā kriminālisti.
Bīdslijs atvēra vienas no masīvajām baznīcas koka durvīm, taču priesteris apstājās uz sliekšņa.
- Vai līķis jau aizvests?
- Ko? Ak, jā. Sen. Par to neuztraucieties, tēvs. Un rīt pilsēta atsūtīs apkopējus, lai novāc… ē… asinis un pārējo.
"Priesteris izskatās bāls un sastindzis," policists nodomāja, "gluži kā līķis." Viņš prātoja, ko vēl varētu pateikt, bet beigu beigās izmocīja vien solījumu atrast vainīgo.
Rajs O'Melijs nekustīgs stāvēja smaga klusuma apdvestā tumsā. Vienīgo gaismu deva elektriskie sienas svečturi abās pusēs milzīgam koka krucifiksam baznīcas dziļumā, taču ar to pietika, lai saskatītu nozieguma vietas lenti ap biktskrēslu.
"Vai tur tas notika, Dom? Vai tc viņi tev uzbruka? Jēziņ, vai tu viņus kaut redzēji?"
Par brāļa nāvi Rajs zināja vien to, kas izlasāms laikrakstā Galveston Daily Neivs: Dominikam iešauts galvā grēksūdzes uzklausīšanas laikā, un policija izvirzījusi versiju, ka slepkava bijis narkomāns vai bezpajumtnieks, jo visas ziedojumu kastes uzlauztas un iztukšotas.
Taču Rajs noskārta patiesību. Viņš juta vieglu reiboni un pat nelabumu, kad ieraudzīja notikušās cīņas pierādījumus izgrūstītos solus, riņķus vietā, kur vēl nesen karājušies biktskrēsla durvju aizkari. Bija skaidrs, ka Dominiks pretojies, taču… ko var iesākt priesteris pret bruņotu profesionāli? Rajs sažņaudza pirkstus dūrēs, jo bija ieradies pārāk vēlu.
Tad viņš ieraudzīja, ka policisti nožogojuši arī nelielo kapelu līdzās sakristejai. Viņa soļi atbalsojās velvētajos griestos. Viņš ieelpoja sveču vaska un vīraka aromātu, taču jau tūdaļ saoda arī kaut ko citu. Asinis. Tas bija viņa brāļa asiņu smārds, un Rajs gandrīz nokrita ceļos.
Sagrīļojies viņš pastiepa roku, sataustīja dzelteno lenti un rūkdams to norāva. Acis aizmigloja asinssārta dūmaka, dusmas un nežēlīgi sāpīgas skumjas. "Nelieši. Nelieši! Es jūs notveršu un visus pēc kārtas nogalināšu!"
Viņš nokrita ceļos, satvēra vēderu un sajuta kaklā kāpjam nelabumu. Gribējās kliegt, cik spēka. Viņš nespēja sev piedot, ka nokavējis un ka pēdējo desmit gadu laikā tik reti ticies ar Dominiku, jo abi gājuši tik atšķirīgus dzīves ceļus.
Nespēja sev piedot, ka joprojām ir šajā baznīcā, turklāt viens.
Rajs trieca dūri pret marmora grīdu tik spēcīgi, ka gandrīz salauza to. Taču sāpes nāca par labu, jo viņš atguvās un nostiprināja savu apņēmību.
Lēni izslējies, viņš palūkojās uz nelielo altāri, kas slīga tumsā, Jaunavas Marijas ģipša statuju un lielo bronzas kandelabru pa labi no tās. Žuburainais svečturis ainā neiederējās, jo otrā pusē noteikti vajadzēja būt otram tādam pašam.
Viņš ļoti ilgi noraudzījās Jaunavas Marijas pārāk glītajā sejā un tad piespieda sevi paskatīties apkārt. Sveču plaukts bija apgāzts, vasks nopilējis zemē un sacietējis, grīda no uguns nomelnējusi. Porainajā marmora grīdā bija iesūkušās asinis, gļotas un vēl kaut kas tāds, par ko viņam pat domāt negribējās, proti, ar krītu apvilkts siluets vietā, kur gājis bojā Dominiks.
"Tas droši vien jau ir morgā," Rajs sprieda. "Nekustīga miesa un kauli, orgāni un lietiskie pierādījumi, taču tas vairs nav mans brālis. Tas vairs nav Doms."
Ārā Rajs izlavījās pa sakristejas durvīm, taču apstājās Svētās Sirds baznīcas akmens sienu mestajā biezajā ēnā. Viņš norāva priestera apkaklīti un dziļi vilka plaušās miklo, dūmakaino gaisu, mēģinot izsvēpēt no apziņas brāļa asiņu smārdu.