Elpošana nedaudz palīdzēja, un viņš atguva spēju loģiski domāt. Ja neņem vērā automobili, kas pabrauca garām ceļā uz kaut kurieni, ielas ap baznīcu bija tukšas kā izslaucītas. "Taču slepkavas," Rajs prātoja, "varbūt vēl ir tuvumā. Droši vien sazinājušies ar tiem, kas uzbruka manai mājai Kolumbijas apgabalā, un zina, ka esmu aizbēdzis un noklausījies brāļa ziņu. Un noteikti ir secinājuši, ka tieši uz šo baznīcu es došos."
Rajam šķita, ka viņš teju sajūt neliešu klātbūtni. Ka viņi vēro baznīcu un gaida izdevību uzbrukt vēlreiz.
"Viņi, viņi, viņi… kas viņi ir?"
Šie cilvēki noslepkavoja Dominiku, un Rajs bija pārliecināts, ka mēģinās nogalināt arī viņu. Iemeslu viņš joprojām nezināja, taču aptvēra, kur meklēt atbildes.
Pie Lafita dārgumiem.
"Tādēļ es, tiklīdz būšu nolicis klausuli," Dominiks sacīja, "pierakstīšu itin visu, ko tētis teica, un noglabāšu pie Lafita dārgumiem."
Viņi ar Dominiku bija uzauguši nelielā karalienes Annas stila namā kvartāla attālumā no pludmales Bolivāra pussalā vientulīgā zemes strēlē, kas atdala Meksikas līci no Galvestonas un ir pieejama tikai prāmjiem.
Kādā vasaras dienā, kad Rajam bija astoņi, bet Dominikam desmit gadi, viņi klaiņoja pa dumbrājiem un kāpām un atrada pamestu, laika zoba sagrauztu un sapuvušu būdu. Rajs sprieda, ka tā ir vismaz simts gadus veca, savukārt Dominiks iebilda, ka tik sena celtne jau sen būtu gājusi bojā sālsūdenī. Abi sastrīdējās, bet tad nobrīkšķēja dēlis, un Rajs attapās iesprūdis grīdas caurumā.
Tajā atradās koka lāde ar dzelzs stiprinājumiem, un Rajs apgalvoja, ka tā ir Lafita dārgumu lāde. Žans Lafits bija trakulīgs kaperis un spiegs, viens no viņa iemīļotākajiem varoņiem. Rajam sevišķi patika stāsts par to, kā pirāts mēģināja palīdzēt Napoleonam bēgt no trimdas, lai tikai pievāktu imperatora mantu. Leģenda vēsta, ka Lafits paslēpis dārgumus netālu no savas apmetnes Bolivāra pussalā, taču precīza atrašanās vieta gājusi zudība līdz ar slaveno pirātu.
Dominiks iebilda, ka tik gudrs pirāts kā Lafits nekad neapraktu dārgumus vietā, kur tiem var uzdurties katrs vecs muļķis. Tā viņi turpināja strīdēties, kamēr ar akmeni parlauza piekaramo slēdzeni, atvēra lādi un, Rajam par nepatīkamu pārsteigumu, atrada nevis dārglietas un zelta dublonus, bet sapuvušas trīsdesmito gadu avīzes un vienu piecu centu monētu ar indiāņa galvas attēlu.
Puikas tomēr prata likt lietā šo veco lādi un glabāja tajā savus dārgumus, piemēram, cigaretes un Plai/boy žurnālus, vēlāk ari spirtotos dzērienus, zālīti un milzīgo kasti ar prezervatīviem, ko Dominiks nozaga Walgreens aptieka dienu pēc tam, kad Lindsija Krāmere paziņoja, ka dosies kopā ar viņu uz absolventu salidojumu Bola vidusskolā.
To atceroties, Rajs sāka smaidīt, taču tad kakls aizžņaudzās un vēders sarāvās jaunu sāpju lēkmē. "Salidojums. Mājas. Dzeltenās mājiņas ar lētajiem baltajiem rotājumiem vairs nav, jo to līdz ar visu pussalu izpostīja viesuļvētra "Aiks". Nav vairs arī mammas, tēta, Dominika. Miruši visi O'Meliju ģimenes locekļi, izņemot mani. Tikai… vai tāda O'Meliju ģimene vispār jebkad pastāvējusi? Varbūt tie ir kārtējie meli kā visa Maikla CMelija dzīve?" Rajs pats bija pieredzējis vien to, ka tēvs visu mūžu dzīvojis taja mājiņā un kaut kā savilcis galus kopā, izīrējot zvejas laivas atsevišķiem tūristiem, kas iemaldijušies pussalā. Liesākos gados viņam pat nācās nostrādāt vairākas maiņas garneļu konservu fabrikā. Izolētā un pārāk attālā Bolivāra pussala, kurp var nokļūt tikai ar prāmi, noteikti nebija tā vieta, ko cilvēks izvēlas, ja grib kļūt bagāts vai ievērojams.
Bolivāra pussala bija lieliska paslēptuve bēguļojošam slepkavam.
"Tādam slepkavam kā mans tēvs."
Rajs sāka lēni soļot uz priekšu, vienu reizi apstādamies zem laternas, lai atkārtotu savu iestudēto cigaretes aizkūpināšanas rituālu. Tādējādi novērotājam bija lieliska izdevība pilnībā redzēt viņa seju. Rajs vēlējās nekavējoties izvilināt vajātājus no baznīcas ja tādi tur slēpās.
Viņš nonāca pie sava automobiļa divdesmit gadus veca balta Chevrolet markas pikapa, ko viņš noīrējis lietotu auto stāvlaukumā netālu no Hjūstonas lidostas. īsta grabaža, taču tās galvenā vērtība bija lētums.
Tik vēlā un lietainā svētdienas naktī satiksme nebija pārāk blīva. Rajam vajadzēja tikt līdz Portbolivārai un noskaidrot, vai Dominiks pirms nāves paguvis pierakstīt tēva atzīšanos un noglabāt vēstuli solītajā vietā Lafita dārgumu lādē, ko viņi atraduši bērnībā. Taču vispirms viņš pabraukāja pa Galvestonas salu, veikdams nejaušus pagriezienus un vairākkārt griezdamies apkārt, nereti šķērsodams krustojumu, kad luksoforā deg sarkanais signāls, un neievērodams apstāšanās zīmes. Galvā visu laiku skanēja bērnības dziesmiņa: "Nāc ārā, nāc ārā no savas paslēptuves…" Taču no pēddziņiem nebija ne vēsts.
Strendā pilsētas rajonā, kur savulaik pulcējās jūrnieki un ielasmeitas, bet tagad rindojās T-kreklu veikali, daudzdzīvokļu mājas un modernas kafejnīcas, viņš apstājās pie luksofora sarkanā signāla. Uz stūra atradās kiberkafejnīca, kuras mirgojošā oranžā neona izkārtne vēstīja: "Sūc un sērfo."
Rajs ieskatījās rokas pulkstenī. Līdz nākamajam tonakt pēdējam prāmim uz Portbolivāru bija vēl pusstunda.
Kafejnīcā uzturējās vēl tikai viens klients, pūtains puišelis Harija Potera brillītēs un T-kreklā ar uzrakstu "Runā tikai kā jefiņš". Bārmenis, puisis ar izspūrušu kazbārdiņu, šķita aizkaitināts par Raja lūgumu pēc dubultās espresso kafijas un pusstundu ilgas pieejas vienam no datoriem.
Savā ziņojumā Dominiks bija stāstījis par Katju Orlovu, kas uzfilmējusi "baiso slepkavību". Rajs atvēra interneta pārlūkprogrammu un meklētājā Google ierakstīja šīs sievietes vārdu. Parādījās vairāk nekā astoņi tūkstoši saišu. Viņš tās pārskatīja, taču neviena nešķita kaut attāli noderīga. Suņu kopšanas pakalpojumi Demoinā, krievu vingrotāja, sociālā tīkla Facebook lapa, kas pieder Bērkli kopapmācības universitātei. Mišela Feifere reiz tēlojusi Katjas Orlovas lomu filmā "Krievu nams"…
Un tad viņš to atrada. Iespējams.
Tās bija tikai dažas rindiņas kāda akadēmiska žurnāla rakstā ar nosaukumu "Sievietes aiz kameras: feministu cīņa Holivudā vakar un šodien":
"Arī nākamajos gados sieviešu kinematogrāfā trūka, un uzlabojumi nebija sagaidāmi. Pat tās dažas, ko algoja lielākās studijas, reti guva vadošo lomu kādā ievērojamākā projektā. Katja Orlova, piemēram, četrus gadus nostrādāja par otro operatora asistenti studijā Tzventieth Century-Fox, un tikai pēc tam viņa parādījās titros kā filmas "Neērtie" operatore. Citas sievietes…"
Ārā kāds aizcirta automobiļa durvis. Rajs pacēla galvu un ieraudzīja, ka garām logam brauc viena no salas zirgu vilkmes turistu ekipāžām, tādējādi aizsedzot viņam skatu. Pēc tam viņš ievēroja sievieti, kas atstāj milzīgu melnu Hummer markas automobili un šķērso ielu.
Lietus lāses klāja rūti, tādēļ seju viņš neredzēja pietiekami skaidri, taču jau pēc gaitas noprata, ka sieviete ir skaista. Izslieti pleci, galva pacelta, rokas dziļi sabāztas plandoša melnas ādas mēteļa kabatās. Smailie zābaku papēdīši dipēja pa ietvi platos, apņēmīgos soļos.
Viņa pagāja garām laternai, un Rajs ieraudzīja spoži mirdzošus rudus matus. "No tualetes iznāca kāda sieviete, rudmate, un pēc tā, ko izstāstīja tētis, es iedomājos…"
Rajs nometās uz grīdas brīdī, kad kafejnīcas skatlogs no ložu krusas sašķīda drumslās.