Šāvieni nemitējās, un lodes ieurbās kafijas automāta lielajā boilerā. Rajs bija paslēpies aiz letes, un tagad viņam uz galvas lija karsta ūdens strūklas.
Viņš bija izvilcis ieroci, taču neuzdrošinājās atklat pretuguni. Bārmenis un puišelis kliedza, taču Rajs cauri mutuļojošajam tvaikam viņus neredzēja. Arī rudmati nevarēja saskatīt, taču viņa pēkšņi atgādināja par savu klātbūtni, iešaujot datorā, ko Rajs pirmīt lietoja.
"Kāds es esmu muļķis! Nelabojams muļķis! Kāpēc pat neaizdomājos, ka viņi uzbruks man publiskā vietā, kur krustugunīs var nonākt pilnīgi nevainīgi cilvēki?"
Rudmate atkal sāka šaut, un lodes šķēla letes koka pamatni. Rajs pietrausās kājās, ar roku aizklāja seju, ienira karstajos tvaikos un tad pa divpusēji veramajām durvīm ietraucās virtuvē. Pret vērtnēm atsitās jauna ložu krusa, taču šoreiz tās bija raidījis cits ierocis.
Rajs izskrēja cauri virtuvei, garām galdiem, cepeškrāsnij, trauku plauktiem un lielajam nerūsošā tērauda ledusskapim. "Nolādēts, kur ir sētas puses durvis? Kaut kur taču tām jābūt!"
Beidzot atradis tās, viņš attapās uz šaura lieveņa aklas ieliņas galā, kur cieši cits pie cita atradās aprūsējuši atkritumu konteineri un pūstošu dēļu kaudze.
Pretējā pusē vīdēja pamatīga citas ēkas ķieģeļu siena. Bez durvīm un logiem, ar kaltas dzelzs ugunsdzēsēju kāpnēm, kas stiepās lejup no jumta un kuru pirmais pakāpiens atradās visnotaļ augstu.
Viņš jau nosprieda mesties prom pa ielu, bet tanī brīdī ielas galā čīkstēdams nobremzēja melnais Hummer automobilis. Virtuvē no rībēja divpusēji veramās durvis. Rajs tūdaļ steidzās prom no lieveņa un lēcienā tomēr pamanījās ieķerties apakšējā ugunsdzēsēju kāpņu šķērsī. Spēcīgi sašūpojies, viņš pievilkās un spēja uzlikt kājas uz šķērša. Jau nākamajā mirklī lode ieurbās ķieģeļu sienā līdzās viņa galvai tik tuvu, ka viņš sajuta trieciena svelmi.
Locīdamies un līkņādams, viņš rausās augšup. Rudmate un puisis krekliņā ar melnu kapuci stāvēja uz virtuves lieveņa. Pēkšņi Rajs sajuta dūrienu kaklā un asiņu straumi, bet viņš jau bija uz jumta paldies Dievam, vismaz uz mirkli aizsegā.
Smagi elsojot un ieklausoties trokšņos, viņš gulēja uz jumta. Šķita, ka pa kapnem neviens augšup nedodas, ari šāvieni bija mitējušies.
Rajs sprieda, ka atrodas uz kādas pārbūvētas noliktavas. Viņš pieplaka darvotajam un ar granti nobērtajam plakanajam jumtam un līda starp ķieģeļu skursteņiem un ventilācijas šahtām, kamēr atrada durvis. Viņš pasniedzās, paraustīja rokturi…
"Nolādēts! Slēgtas!"
Jau diezgan sen viņš bija sapratis, ka vienmēr jānēsā līdzi mūku komplekts, taču tobrīd nebija laika noņemties ar tiem, jo beidzot sasodīti laikā! atskanēja sirēnas. "Bet varbūt rudmatei ir sakari vietējā policijā vai kāds federaļa žetons, ko uzrādīt viņiem? Nolādēts! Ja tā, tad man beigas."
Atbildi noskaidrot Rajs pat negrasījās un sāka skriet uz nākamās ēkas pusi. Tā līdzinājās privāto dzīvokļu mājai ar glītu terasveidīgu dārzu uz jumta, kas atradās tikai mazliet zemāk par to, uz kura bija nokļuvis viņš. Un tomēr… "Nolādēts, sasodīts, pie velna! Mūs noteikti šķir vismaz ducis pēdu, bet līdz ielai apakšā ir kādi seši stāvi. Es varbūt arī esmu muļķis, taču ne tik traks, lai lēktu pāri tādam bezdibenim."
Uz ugunsdzēsēju kāpnēm viņš saklausīja dunošus soļus un atskatījies ieraudzīja rudu matu vilni.
Viņš pagriezās, ieskrējās un lēca.
Uz brīdi šķita, ka viņš burtiski skrien pa gaisu, sparīgi vēžodams kājas. Viņš gandrīz jau sasniedza otru jumtu, taču tad kustība uz priekšu apstajās un gravitācijas spēks guva virsroku.
Par laimi, viņam izdevās ar pašiem pirkstu galiem ieķerties notekcaurulē. Šūpodamies viņš karājās kādu sekundi, un pirksti sāka slīdēt.
Tvēriens atslāba, taču viņš ieķērās caurulē ar otru roku šoreiz daudz ciešāk. Uzrausies uz jumta, viņš teju, teju neuzdūrās tomāta mietam. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja rudmati delnu locītavas stingri piespiestas noliktavas jumta malai, ierocis notēmēts viņam galvā.
Rajs aizvēlās aiz rindā saliktiem koka toveriem, kur auga palmas. Tad viņš pielēca kājās un sāka skriet.
Acīmredzot dzīvokļu īpašnieki neuztraucās, ka viņiem varētu uzbrukt no jumta, jo lai slavēts Jēzus! durvis bija vaļā. Rajs ar liftu nobrauca lejā līdz pazemes stāvlaukumam un nostaigāja gar automobiļu rindām, uzsizdams pa motoru pārsegiem un tādējādi iedarbinādams signalizāciju. Kad viņš nonāca uz ielas, automobiļi jau atgādināja skaļu un traku operas orķestri.
Strendā valdīja haoss. Kafejnīcu bija ielencis pusducis policijas patruļmašīnu, viens no likumsargiem kliedza megafonā droši vien pārbijies, ka ēkā sagrābti ķīlnieki. Taču Rajs varēja kaut saderēt, ka iekšā palikuši vien bārmenis un puika.
Cauri pūlim Rajs centās neuzkrītoši izlauzties pie sava automobiļa. Labi, ka bija pieticis prāta atstāt to dažu kvartālu attālumā, tieši pie dambja, no kurienes taisnā ceļā var nokļūt uz prāmja, lai tiktu prom…
Viņš ieskatījās pulkstenī. "Sešas minūtes, nolādēts!" Un viņš sāka skriet.
Kāds uzkliedza:
Ei, tu!
Atskatījies Rajs saprata, ka sauciens nav domāts viņam. Un vienlaikus pamanīja, ka puisis kreklā ar melno kapuci soļo pa ielu, bet viņam pa pēdām lēni seko Hummer automobilis.
Pie ieejas daudzdzīvokļu nama apakšzemes stāvlaukumā parādījās rudmate pat necenšoties slēpt savu ieroci. Rajs palēnināja gaitu un mēģināja iejukt pUli. Tagad bija skaidrs, ka sievietei galvenais ir nogalināt viņu un līdz ar to pilnīgi vienaldzīga iespēja nošaut arī kādu nevainīgo.
"Nolādēts, jātiek līdz mašīnai!"
Pēkšņi iegrudzinājās zirgs viņa ausīm tā skanēja kā muziķa. Nogaidījis, kad turistu rati piebrauc tieši blakus, Rajs ielēca iekšā un iemeta divdesmitnieku pārsteigtajam ormanim klēpī. Cik ātri tavs kleperis spēj paskriet?
Desmitā nodaļa
/
Rajs stāvēja piestātnes pašā galā un vēroja, kā prāmja prožektoru gaisma izplēn tumsā. Dīzeļmotoru rūkoņa pamazām izgaisa, un drīz vien dzirdama bija tikai viļņu sišanās pret pāļiem.
Prāmi pēdējo, nolādēts! viņš nokavēja. Pārdzīvojis apšaudi, karsta ūdens šaltis un teju neizbēgamu iegāšanos bezdibenī, viņš tomēr bija nokavējis prāmi…
Aiz muguras spīdēja automobiļa starmeši.
Savu transportlīdzekli viņš bija atstājis rūcam, ar pasažieru puses durvīm vaļā. Rajs paguva ienirt salonā mirkli pirms tam, kad gluži kā sprādziens nogranda negants troksnis, visapkārt nošalca lodes, kas ieurbās trapa koka paneļos vai ar rikošetu atsitās pret metāla margām. Viņš nogūlās uz priekšējā sēdekļa un apķēra galvu. Lodes kapāja aizmugures vējstiklu un bagāžnieka pārsegu, pārvērzdamās metālu par konfeti.
Apšaude jau līdzinājās mūžībai, bet pēkšņi iestājās klusums. Rajs uzmanīgi pacēla galvu, lai palūkotos ārā pa sānu puses logu. Melnais milzīgais Hummer bija nostājies pie trapa, un tas nepavisam nešķita labi. Viņš izrādījās notverts slazdā abās pusēs četras pēdas augstas metāla margas, aiz muguras lielais automobilis, priekšā tukšā prāmja piestātne, bet apkārt tikai melna nakts un vēl melnāks ūdens.
Raja automobili atkal kapāja lodes. Viņš domāja par to, kā šī sieviete nogalinājusi Dominiku, un alka iznicināt nelieti tūliņ, kaut ar kailām rokām, taču ciņa bija nevienlīdzīga viens pret trīs un pretiniekiem bija automāti, turklāt viņa nāve neko neatrisinātu.