Viņa pietrausās kājās. Potīte izrādījās izmežģīta, un viņa grīļodamās atslīga pret koku. Zars iesitās sejā, gandrīz padarot viņu aklu.
Norijusi asaras, Rozija atsāka skriešanu. Svešais bija tuvu, pavisam tuvu. Varēja saklausīt viņa saraustīto elpu, kritušo lapu un skuju čabēšanu viņam zem kājām.
Priekšā mēness gaisma atspīdēja stiklā. Nu Rozija saprata, kur atrodas pie oranžērijām, kur tiek audzētas skaistas puķes. Viņai ši ēka atgādināja volāniem rotātus apakšsvārkus, jo tā bija tik balta un dekoratīva. Netālu vīdēja iela, kur ik bridi varēja parādīties kāds automobilis vai cilvēks, kurš viņai palīdzētu…
Pēkšņi spēcīga roka sažņaudza viņas kaklu un parāva atpakaļ. Kaklā iedūrās dunča asmens gals ne pārāk dziļi, taču pietiekami, lai tecētu asinis. Karstas un biezas. Asmens iešņāpa vēl mazliet dziļāk. Rozija dzirdēja uzbrucēja straujo elpu un sajuta viņa prieku durt.
Svešais pagrieza Roziju pret sevi un pagrūda dunci viņai zem zoda.
- Un tagad tu man pateiksi, kur tas ir. Atstāstīsi vissīkākajās detaļās, sasodīts!
- Es ne… ko? Taču viņa zināja, patiešām labi zināja, kas svešiniekam vajadzīgs. Un tādēļ viņa nolēma turēties, jo kuru katru brīdi varēja parādīties kāds automobilis un tad viņa varētu iekliegties, varētu…
- Runā, vai arī es pārgriezīšu tavu kaulaino rīkli kā tādai vistai!
Bija skaidrs, ka svešais nogalinās viņu, bet vispirms gribēs dzirdēt patiesību. Tad viņa vairs neko nenozīmēs ne svešajam, ne tiem, kas viņu sūtījuši. Tad viņa būs tikai atiris un nevajadzīgs pavediens, kas jāpārgriež. Rozijai negribējās mirt, vismaz pirms Dieva noliktā laika ne… Šī doma šķita tik smieklīga, ka viņa iesmējās. Taču šie smiekli vairāk līdzinājās šņukstam.
Viņš uzskatīja, ka ir uzvarējis. Rozija sajuta, ka viņš atslābst, elpa kļūst rāmāka.
Plaukstā sažņaugto stikla lausku Rozija iedūra dziļi uzbrucējam rokā.
Svešinieks iekliedzās, atkāpās, saķēra roku un sāka lamāties. Rozija cirta vēlreiz, mērķējot viņam acīs. Viņš kustējās tik ātri, ka roka vairāk līdzinājās neskaidrai ņirbai. Rozija atskārta, ka viņai krūtīs kaut kas ietriecas. "Tātad viņš tomēr mani nogalināja. Bet nekas. Tagad es esmu brīva. Atbrīvojusies no viņa. Tagad tik vajag izdurt nelietim acis." Bet, Rozijai par pārsteigumu, roka neklausīja. "Tad skrien! Skrien! Jātiek prom no šejienes…"
Rozija sagrīļojās un zvārodamās aizkļuva līdz ceļam. "Vēl tikai mazliet, un tad brauks kāda mašīna." Viņai bija grūti atgūt elpu.
Pieliekusi galvu, viņa saprata, ka svešais iedūris viņai krūtīs. Redzams bija tikai spals, un tas nozīmēja, ka dūriens ir dziļš, varbūt skāris arī sirdi. Taču nemaz nesāpēja, un tas nešķita loģiski. Pēkšņi Rozija atskārta, ka vairs nejūt kājas.
Viņa nokrita četrrāpus. Priekšā pilēja asinis no brūces kaklā. Nākamajā mirklī acis pamanīja svešinieka vecos, apdilušos zābakus puiša neveiklā maskēšanās Roziju nebija piemānījusi. Gribējās pateikt, ka viņš ir zaudējis, ka viņš ir muļķis, taču pār lūpām šie vārdi nenāca.
Vēl viens solis, un zābaks tika piespiests viņas krūtīm. Tad purngals ietriecās kaklā, nogāžot viņu uz muguras.
Svešais notupās viņai blakus.
- Tev ir divas iespējas. Ja tu pateiksi, kur tas ir, tad nomirsi ātri un viegli. Ja man nāksies papūlēties, tad tu mirsi ilgi un smagi.
Pēdējiem spēkiem Rozija pasmaidīja.
- Ej ellē, pretekli!
Rozija sajuta svešinieka dusmas un šaubas, taču vairs neuztraucās par tām. Viņa pavērās naksnīgajās debesīs, vēl pēdējo reizi alkdama ieraudzīt mēnesi, taču to bija aprijuši melni mākoņi. 'Tikai vēl reizi pirms nāves, vēl pēdējo reizi…"
- Labi, vecā stulbā govs! Viņa elpa šķita karsta un skāņa. Palūkosim, cik stipra tu būsi, kad izduršu tev acis.
Manīdama, ka svešais sniedzas pēc dunča spala, Rozija gribēja raudāt, jo vairs neredzēs mēnesi, bet tad viņa ieraudzīja melnos mākoņus pašķiramies un atspīdam nevis vienu mēnesi, bet divus. Divus lielus, apaļus mēnešus, gluži kā filmas.
Nē, tie nebija mēneši.
Tie bija automobiļa starmeši.
Nošvīkstēja riepas. Kāds skriešus tuvojās.
Kāds teica:
- Vecīt, viņai krūtīs iedurts duncis!
- Aizveries, Ronij!
- Bet, vecīt…
- Aizveries un zvani uz deviņi, viens, viens!
Rozijas redzeslokā parādījās nepazīstama cilvēka galva ar maigu žokļa līniju un kailu galvvidu. Bet viņa sajuta rūpes un tiešām alka pēc kāda, kurš parūpētos par kaut ko svarīgu.
Nepazīstamais sacīja:
- Palīdzība jau ir ceļā, tādēļ centieties nezaudēt samaņu, labi? Tikai nezaudējiet samaņu!
"Nē, nē, tas ir pārāk bīstami. Es nedrīkstu…"
Taču viņa nespēja pakustēties, tomēr likās pilnīgi iespējams, ka viņa izdzīvos. Turklāt vajadzēja kaut ko pateikt šim cilvēkam. Vajadzēja panākt, lai viņš saprot.
Viņa mēģināja pacelt roku, lai pievilktu nepazīstamo vīrieti tuvāk. Krūtis izdvesa savādu šņākoņu. It kā viņa censtos elpot zem ūdens.
- Es dabūju to atpakaļ, viņa izdvesa, vienlaikus izspļaudama asinis. Es dabūju to atpakaļ.
Nepazīstamais apskāva viņu. Roka šķita silta un stingra. Viņš pieliecās tuvāk.
- Viss būs kārtībā. Jūs atveseļosieties.
"Nē, nē, tu nesaproti…"
Rozija pūlējās papurināt galvu, taču velti. Viņa nespēja pakustēties un vairs neredzēja nepazīstamā cilvēka seju to aizklāja liels un spožs mēness, ielejot viņai acīs brīnišķīgu baltu gaismu. Bija dzirdamas sirēnas. Laika acīmredzot atlicis pavisam maz. "Patiesība. Jāpanāk, lai viņš uzzina patiesību. Jāpateic, ka viņi…"
- Viņu nevajadzēja nogalināt, Rozija sacīja, spļaudama koši sarkanas asinis un vēl pēdējo reizi ievilkdama elpu. Viņš nedzēra no kaulu altāra. Es dabūju to atpakaļ.
Glabātāja
...
Pirmā nodaļa
Noriļskas soda nometne, Sibīrija, PSRS
1937. gada februāris
Ļena Orlova redzēja vilkus. Tie uzglūnēja no nakts aizsega pie pašas prožektoru mestās gaismas kūļa malas, viņu kustības bija zaglīgas, astes gandrīz skāra sniegu.
Viņa pielika soli. Velteņi slīdēja pa sasalušajām ceļa grambām. Varēja redzēt elpas mutuļus. Viņai sala, ļoti sala, un šķita, ka pec ikvienas pēkšņas kustības gaiss apkārt nočab kā papīrs.
Līķi viņa pamanīja tikai tad, kad gandrīz uzskrēja tam virsū. Tas karājās aiz kājām pie nometnes vārtu staba kails, ar stiepli sasietām rokām uz muguras, galva noliekusies uz sāniem, acis pievērtas. Virs sasietajām kājām Ļena ieraudzīja pienaglotu dēli, uz kura spilgti sarkaniem burtiem bija rakstīts: "No Noriļskas aizbēgt nav iespējams."
Sargbūdas durvis atvērās, un viņa pagriezās. Sirds krūtīs spēcīgi sitās.
"Stulbene tu esi, Ļena! Beidz tā raustīties! Citādi viņi sapratīs, ka tev prāta kas nelāgs, iekams būsi sākusi rīkoties."
No sargbūdas iznāca vīrietis zilā NKVD formastērpā. Viņš pastiepa roku.
Dokumentus!
Ļena parakņājās vateņa kabatā, lai uzmeklētu personu apliecinošo dokumentu un pārvietošanās atļauju. Brīdī, kad viņa pasniedza tos sargam, vējš sašūpoja līķi pie vārtu staba. Vilki tumsā iegaudojās.
Kareivis pacēla dokumentus tuvāk virs durvīm piekārtās lampas mestajai gaismai. Jau divsimt septiņdesmit divas dienas viņa katru vakaru veica ceļu no personāla barakām cauri šiem vārtiem un līdz soda nometnes izolatoram, kur naktsmaiņā strādāja par medmāsu. Un katru vakaru šis pats sargkareivis prasīja viņai uzrādīt dokumentus. Viņš tos rūpīgi izpētīja, salīdzināja seju ar fotogrāfiju, pārbaudīja zīmogus, parakstus un Dievs zina ko vēl, it kā pēkšņi kaut kas no ta visa būtu citāds nekā iepriekšējā reizē.