Pirmām kārtām vajadzēja izglābties pašam. "Pēc tam varēšu nogalināt viņu."
Pieplacis stūrei, viņš ieraudzīja aiz Hummer divus vīrus, kas izšāva no automātiem neskaitāmas kārtas. Visapkārt Rajam spindzēja, šņāca un būkšķēja lodes. "Jā, glābt savu ādu! Tiešām jāsmejas. Izredzes tikt prom sveikam un veselam līdzinās nullei." Raju tāda apziņa kaitināja, jo viņš negribēja mirt un ļaut slepkavām izbaudīt apmierinājumu par paveiktu darbu.
Ar vienu roku piesprādzējis drošības jostu, viņš ar otru ielika ātrumu pārslēgu atpakaļgaitas režīmā un noskaitīja lūgšanu. Automobilis ierēcās, un Rajs pa pusei pagriezās sēdekli, lai pa drumslās sašķīdušo aizmugures vējstiklu pārliecinātos, ka brauc taisni virsu neliešu Hummer. Tuvodamies viņš smaidīja plati kā pats sātans. Viri palēca sānis un sava automobiļa starmešu gaismās šķita nobālējuši. Sievieti Rajs neredzēja varbūt tā joprojām sēdēja pie stūres.
Sešas pēdas līdz sadursmei… četras… divas…
"Tagad!"
Pēdējā sekundē pirms pikapa ietriekšanās Hummer automobilī Rajs pārslēdza ātrumu uz pirmo. Aizmugures riepas nospolēja uz slapjā koka, izmetot gaisā dzirksteles un dūmus, un beidzot viņš sajuta, ka automobilis brauc uz priekšu. Margas aizlidoja gluži kā miglā. Priekšā vīdēja trapa gals, melns un tukšs, arvien tuvāk un tuvāk…
"Pie velna, varbūt šī nemaz nav tik laba doma!"
Kravas automobilis nobrauca no trapa un aizšāvās pāri ūdens klajam. Uz pavisam īsu mirkli Rajam šķita, ka viņš lido.
Ūdeni viņš skāra tik ātri, ka teju pietrūka laika ievilkt plaušās gaisu, un tik spēcīgi, ka viņam noklabēja zobi. Pa izsistajiem logiem iekšā plūda ūdens. Automobilis grima arvien dziļāk un dziļāk. "Diez, cik te dziļš?" Apkārt valdīja tik milzīga tumsa, ka likās, viņš piepeši kļuvis akls.
Pēc nākamā grūdiena šoreiz daudz mīkstāka viņš saprata, ka sasniedzis dūņaino ūdenskrātuves dibenu.
Viņš atspiedās pret stūri un pulējās izslieties, taču atskārta, ka ir iesprūdis. Gandrīz padevies izmisumam, viņš tomēr attapās, ka traucē drošības josta. Sataustījis sprādzi, viņš to nospieda, taču mehānisms nepadevās, un viņš mitējās to raustīt, lai nezaudētu tik dārgās sekundes.
"Labi, galvenais ir neļauties panikai. Krūtis mazliet spiež, taču tā sajūta ir tikai tavā galvā. Tu zini, ka tev līdz brīdim, kad tiešām pietrūks gaisa, vēl ir pietiekami daudz laika."
Bērnībā viņi ar Dominiku mēdza sacensties, lai noskaidrotu, kurš var ilgāk aizturēt elpu zem ūdens. Brālis allaž uzvarēja. Raja labākais rezultāts bija trīs minūtes ar tām pilnīgi pietiks, lai tiktu vaļā no šīs nelāgās drošības jostas. Taču sprādze pat neizkustējās.
Rajs paķēra nazi, kas bija piestiprināts pie potītes, un gluži kā neprātīgs sāka zāģēt, kamēr stiprinājums padevās un viņš bija brīvs.
Izgrūdis pa logu vispirms kājas, viņš beidzot tika ārā arī pats. Roka atsitās pret kaut ko metālisku, un viņš sajuta spēju karstu sāpju triecienu. Tumsa likās necaurredzama. Ar taustes palīdzību viņš atrada ceļu ap kravas kasti, aizmugures bortu, buferi un riepu.
Tad viņš atskārta, ka patiesībā redz riepu, un pacēla galvu. Ūdeni šķēla Hummer starmešu košie gaismas kūļi, un to nemitīgi kapāja lodes, kuru sliedes ūdenī līdzinājās mirgojošām sudraba čūskām.
Viņš uztaustīja riepas ventili un no priestera tērpa kabatas izvilka savus kramplauža mūķus. Sāka viegli reibt galva, un pirksti vairs īsti labi neklausīja, krūtis jau neganti sāpēja.
Kamēr viņš mēģināja sameklēt tievāko mūķi, instrumenti izslīdēja no rokām un atsitās pret ceļgaliem, taču viņš kādā brīnumainā kārtā tos satvēra, iekams tie uz neatgriešanos iegrima dūnās. /
"Varbūt tas ir Dominiks, viņa gars, kurš uzrauga mani, jo citādi es būtu miris jau vismaz desmit reizes. Vēl tikai vienreiz, Dom! Vēl tikai mazliet palīdzības, jo man pietrūkst gaisa."
Acīs uzzibsnīja spoža gaisma, un ausīs zvanīja. Viņš izmisīgi centās noturēties un neatvērt muti, lai iekamptu skābekli, kura šeit nemaz nebija. "Vēl tikai vienu reizīti, Dom, tikai vienu…"
Visbeidzot viņš uztaustīja īsto mūķi, noņēma ventiļa vāciņu, iebāza mūķi ventilī un iespieda iekšā izolācijas materiālu. Pēc tam viņš pieplaka ventilim ar muti un kāri tvēra brīnišķīgi jauko gaisu.
Svētlaimīga atvieglojumā viņš uz brīdi aizvēra acis, bet tūdaļ jau aizspieda ventili ar īkšķi, lai burbuļi neceltos virspusē, un paraudzījās augšup. Slepkavas vēl aizvien stāvēja krastā, Hummer starmeši joprojām izgaismoja ūdens klaju, taču viņi bija mitējušies šaut. "Kaut viņa drīzāk nospriestu, ka esmu beigts! Diemžēl arī tad viņa diez vai dosies prom. Viņa gaidīs vēl ilgi, lai pārliecinātos, ka es neuzpeldu, un liks krastu vērot arī saviem rokaspuišiem. Un pēc tam viņi pagaidīs vēl mazliet." Par tādu neatlaidību Rajs ienīda savu pretinieci.
Viņš apņēmās kādudien likt rudmatei par visu samaksāt, taču šobrīd galvenais bija panākt, ka nelieši notic viņa nāvei. Bija vajadzīgs laiks un brīvība, lai netraucēti uzmeklētu Katju Orlovu un filmu un noskaidrotu, ko īsti pastrādājis viņa tēvs. Bet vispirms vajadzēja tikt līdz Bolivāra pussalai un izlasīt visu, ko Dominiks atstājis Lafita dārgumu lādē. Rajs no sirds cerēja, ka brālis paguvis izpildīt savu solījumu, pierakstījis tēva stāstu un pirms nāves viņam pieticis laika to arī noglabāt.
Rajs ievilka plaušās vēl vienu malku eļļainā, saspiestā gaisa un prātoja, cik ilgi vēl spēs to elpot, nenodarot nopietnu ļaunumu savam organismam.
Ieelpojis vēlreiz, viņš nogaidīja. Piecas minūtes, desmit. Elpoja un gaidīja, un gaidīja vēl mazliet, taču starmeši joprojām spidināja ūdenskrātuvē. Pēkšņi viņa vēderu sagrāba krampji tik spēcīgi, ka viņš gandrīz atvēra muti un norija ūdeni. Par laimi, viņš laikus attapās. Iespējams, šie krampji nebija uztraukuma vērti. Varbūt tā bija reakcija uz eļļaino gaisu, ko viņš ieelpojis. Tikai gaisa izraisīts nelabums.
Viņš pacēla galvu.
Starmeši joprojām bija turpat.
Vienpadsmitā nodaļa
Martas Vīnadārza sala, Masačūsetsas štats
Pēc sešpadsmit stundām
Viņa kaila stavčja vīrieša priekšā.
Rietošā saule spīdēja guļamistabā pa milzīgo spoguļstikla logu, kairinot viņam acis un sievietes rudos matus iekrāsojot ugunīgās liesmās. Dzirdamas bija tikai bangas pludmalē un viņa griezīgā elpa.
- Nolaizi! rudmate ierosināja, saņēma savas krūtis rokās un pacēla uz augšu. Krūšu gali izrādījās noziesti ar kaut ko tumši sarkanu un iekaltušu. Vīrietis nevilšus nodrebēja.
- Ak Dievs…
- Dievs? Viņa iesmējās. Agrāk Dievs tev nekad nav traucējis. Vai tagad neliek mieru domas par šo asiņu īpašnieku? Bet to, ka viņš ir priesteris, tu zināji jau tajā brīdī, kad devi man pavēli viņu nogalināt. Un es to izdarīju, mīļumiņ. Nobliezu turpat baznīcā, Jēzus Kristus un visu eņģeļu acu priekšā.
Viņš papurināja galvu, taču nespēja atturēties, nesaņēmis lieliskās, asinīm notrieptās krūtis savās milzīgajās plaukstās. "Šī sieviete ir vājprātīga, tiešām traka, bet ko lai dara? Mani viņa uzbudina līdz nāvei."
Rudmate nopūtās un piekļāvās vīrietim, it kā gribētu izkust viņa ķermenī.
- Vai gribi dzirdēt, kā šis lūdzās, lai atstāju viņu dzīvu?
- Vēlāk. Tagad es gribu redzēt tevi krītam ceļos.
Vīrietis atlaida viņas krūtis, ar vienu roku ieķērās savā siksnā, bet ar otru sagrāba viņas krāšņos matus un no visa spēka spieda sievieti pie grīdas.