Pēc kāda laika viņa teica:
- To otro, priestera brāli, bija daudz grūtāk nogalinat. Zini, vienbnd pat šķita, ka mēs Galvestonas ielās spēlējam paslēpes. Viņš noteikti negribēja padoties.
Miljardieris, finanšu spekulants, filantrops un aktīvs politiķis, Mailss Teilors tobrīd lēja sev Voterfordas kristāla glāzē kādu no pasaulē dārgākajiem viena iesala viskijiem, sešdesmit gadus veco Macallan. Viņš nolika pudeli un pagriezās pret sievieti. Ne jau tādēļ, ka viņa sarunai pēc seksa izvēlējusies tadu tematu; pārsteidza tonis it kā viņa pasutinatu sviestmaizi ar žāvētu liellopa gaļu.
Jasmīna Pūla sēdēja baltajā, ar puķainu audumu apvilktajā pītajā krēslā vienā no tām pretīgajām mēbelēm, ko Mailsa otrā sieva Loreta savulaik bija iegādājusies un ko viņš allaž bija no sirds ienīdis. Toreiz viņš bija teicis sievai, ka tie pārāk čaukst, taču viņa vīra viedokli par guļamistabas krēsliem vai par jebko citu pat nedomāja ņemt vērā, un tieši tādēļ viņi beigu beigās izšķīrās.
Turpretī Jasmīna bija pilnīgi citāda. Mailss nespēja izprast šo sievieti. Nespēja izprast abu attiecības jeb to, ko mūsdienās mēdza dēvēt par ilgstošu un noturīgu seksu tikai divu partneru vidu. Tās līdzinājās kādai apslēptai dziņai, un dažkārt šī intimitāte likās teju neizturama, mežonīga un mistiska. Reiz Jasmīna bija teikusi, ka Mailss izdabājot viņas vēlmei nogalināt.
- Tu esi mans dzinulis, viņa sacīja, tu pamudini lietot slepeno narkotiku, kas kalpo par barību manai dvēselei.
Pēdējā laikā viņš tomēr sāka prātot, kurš no viņiem patiesībā ir narkomāns. Jo ikreiz, uzlūkojot Jasmīnu gluži tāpat ka tobrīd -, viņš jutās pazudināts.
Viņa bija savijusi matus mezglā uz pakauša un atkal uzvilkusi Armani firmas kostīmu no ziloņkaula krāsas zīda. Tajā viņa pirms stundas bija atlidojusi no cietzemes. Nu Jasmīna kaut ko lasīja klēpjdatorā, ko viņa centās noturēt uz viena ceļgala, un starp uzacīm iegūla rieva, kas apliecināja, cik viņa nopietni koncentrējusies. Taču viņas mute… Tādas lūpas sarkanas, miklas un pietūkušas parasti bija prostitūtām.
- Tu atkal skaties uz mani tik sapņaini stulbi, Mails! Jasmīna sacīja, pat galvu nepacēlusi. Ja tu neuzmanīsies, cilvēki sāks runāt, ka esi iemīlējies.
Mailss Teilors juta, ka pietvīkst, un tas neganti kaitināja, jo agrāk viņš bija pārliecināts, ka pasaulē nav nekā tāda, kas piespiestu viņu nosarkt.
- Es tikai aizdomājos, ka tikai pirms pusstundas es laizīju asinis no taviem plikajiem pupiem, bet tagad tu tur sēdi tik kārtīgā un nopietna! Gluži kā modele Brooks Brothers apģērbu katalogam.
- Es esmu miljardus vērtas korporācijas prezidenta personīgā sekretāre. Tā es parasti izskatos, kad nedodos kādu nogalinat tavā uzdevumā un nedrāžos ar tevi. Un tu tā smaidīji, Mails! Tik mīlīgi! Es to jutu kā siltu elpu uz savas ādas. Atkal un atkal man jāteic, ka mēs esam dvēseļu radinieki. Tev tas beidzot jāpieņem un jāsamierinās.
- Muļķības.
Ja arī Mailss ticētu, ka eksistē tādi dvēseļu radinieki, tad tomēr nedotu Jasmīnai rokās tādu varu un nekad neatzītos. Un samierināties viņš noteikti negribēja.
"Ko gan tas vispār nozīmē?"
Mailss Teilors vadīja piecpadsmit miljardus vērtu finanšu impēriju. Tas bija vairāk nekā dažu trešās pasaules valstu kopprodukts, un viņš baudīja visu to valdzinošo ietekmi, ko tāda nauda nesa. Viņam bija viena meita un piecas mazmeitas, kā ari divas bijušās sievas abas īstas maitas. Un viņš nevarēja pat nošķaudīties, kad pusducis riebīgi pieglaimīgu lišķu jau lēca kājās, lai pasniegtu viņam kabatlakatu.
Bet neviens no šiem cilvēkiem viņam nešķita pārāk svarīgs.
Visu mūžu viņam sirdī bijis šis sāpīgais, neaizlāpāmais caurums. Gluži kā slimība tu visu laiku esi izsalcis, ēd un ēd, bet kalorijas un barības vielas tavā organismā tomēr neaizķeras. Tu vari maksāt psihiatram četrsimt dolārus stundā, lai viņš paziņo, ka tā ir tēta un mammas vaina, un tam puisim varbūt ari izrādīsies taisnība. Bet… ko tālāk?
Tikai pēc Jasmīnas Pūlas ienākšanas viņa dzivē Mailss atskārta, ka vairs nejūt tādu tukšumu dvēselē. Un vairs tik ļoti nebaidās, jo Jasmīna, lai cik riebīgi tas ari skanētu, bija trakāka par atejas žurku.
- Zini, Jasmīna, viņš teica, tu esi iemīlējusies manā naudā, un es esmu nogribējies vecs āzis, un tas ir vai nu smieklīgi, vai arī piedauzīgi, jo astoņdesmit gadus vecam vīram realitāti var kompensēt tikai cieša vāverite un zila brīnumtabletīte.
Jasmīna sarauca perfekti veidoto uzaci, taču joprojām lūkojās sava klēpjdatora ekrānā.
- Vai ievēroji? Atliek man tikai iemest sarunā vārdu "mīlestība", un tavs prāts jau pievēršas manai vāverītei. Un kāds vēl uzdrošinās apgalvot, ka es to daru naudas dēj!
lesmējies un paņēmis katrā rokā pa glāzei, Mailss tuvojās Jasmīnai. Viņš ļoti centās neklibot, lai Jasmīnai nebūtu iemesla atkal sākt lekciju par nepieciešamību doties pie ārsta. Jau divkārt viņš bija izmežģījis celi pirms daudziem gadiem koledžas stadionā un pavisam nesen slēpošanas trasē Espenā -, un tagad tas truli smeldza teju nepārtraukti. Pirmīt viņš bija iedzēris divas spēcīgas pretsāpju tabletes, taču efekts jau maziņajās un vēl vienu ieņemt negribējās, jo zāles nelāgi ietekmēja viņa smadzeņu darbību.
Viņš nolika vienu glāzi uz pītā galdiņa ar stikla virsmu, lai Jasmīna varētu ērti aizsniegt, un iedzēra pamatigu malku no savējās. Bija grūti iedomāties, ka dzēriens no trīsdesmit astoņus tūkstošus dolāru vērtas pudeles tā izdedzinās barības vadu, taču Mailss neko nepārmeta viskija ražošanas kompānijai. Viņš zinaja, ka vainīgs nolādētais kuņģa skābes atvilnis. "Kā man riebjas novecot!"
- Par to otru O'Meliju puisi runājot, Mailss iesāka. Tu teici, ka viņu bija grūti nogalināt. Vai tu esi pārliecināta, ka viņš tiešām ir beigts? Saproti, mazulīt, ja tā filma jebkad parādīsies atklatībā…
Pavēcinājis ar roku, viņš mudināja izprast šī ļaunākā murga iespējamās sekas. Viņa reputācija būtu sagrauta, ietekme satricināta, varbūt pēdējie saulaino vecumdienu gadi būtu jāpavada vienā kamerā ar homoseksuāli noskaņotu narkomānu un baikeru vārdā Buba. Visi gadi un visi miljoni, ko viņš tērējis, lai ietekmētu tirgu un politiku; lai radītu iespaidu, ka viņš apņēmīgi un mērķtiecīgi vada partiju no iekšpuses un tādēļ tā atkal uzvarējusi vēlēšanās; lai kontrolētu Kongresu un mainītu dzīvi valsti… Ja filma ieraudzīs dienas gaismu, tad tam visam būs beigas.
- Es gribu būt drošs, ka mēs visu kontrolējam, Jasmīna, un viņš tiešām ir miris! Viņam taču izdevās aizbēgt no mūsu kaujiniekiem Kolumbijas apgabalā un pēkšņi uzrasties Galvestonā…
- Viņš noslīka, Mails. Buļ, buļ, buļ. Jasmīna izvalbīja acis un izbāza mēli mutes kaktiņā. Mēs tajā piestātnē nonīkām gandrīz stundu pēc tam, kad viņš iestūrēja ūdeni. Viņš noteikti nevarēja nepamanīts tikt ārā no ūdens. Tātad, ja vien viņam nav izaugušas žaunas, viņš ir beigts. Tāpat kā brālis un vecais.
- Jā, tāpat kā vecais. Mailss papurināja galvu. Nolādētais Maiks O'Melijs! Viņš visus šos gadus bija gluži kā duncis man pie rīkles, un es tās sasodītās filmas dēļ neuzdrošinājos tikt no viņa vaļā. Un tagad viņš ir aizgājis pie tēviem dabiskas sirdstriekas rezultātā, un es beidzot esmu brīvs. Nu atlika tikai samest visus galus ūdeni un nožmiegt viņa puikas. Gadījumam, ja vecais paguvis kaut ko izstāstīt. Ja arī es netieku pie filmas, lai tā pūst mūžīgi mūžos vienalga kur, kaut bankas vai kāda advokāta biroja seifā. Viņš apklusa, lai ievilktu elpu un palūkotos uz Jasmīnu. Izrādījās, ka viņa ir pacēlusi galvu, rokas salikusi klēpī un pacietīgi gaida monologa turpinājumu. Bet tagad tu man apgalvo, ka tam seskam filmas nemaz nav bijis! Varbūt viņš to glabājis kādu nedēļu, bet pēc tam kaut kāda sieviete to atņēmusi. Kaut kāda Katja Orlova. Līdz brīdim, kad vecais nonāca uz nāves gultas, es pat nezināju, ka tāda sieviete vispār eksistē! Nolādētais O'Melijs! Es taču jau sen bez bažām varēju viņu novākt.