Jasmīna klusi nopūtās un piecēlās, vienlaikus aizvērdama klēpjdatoru.
- Tagad viņš ir miris. Un bērni arī. Es jau pavēlēju saviem cilvekiem uzmeklēt Katju Orlovu. Ja viņa tiešām dzīvo zem šīs saules, tad mēs viņu atradīsim un nogalināsim. Protams, pēc tam, kad
vina atdos mums filmu.
/
- Jā, labi, labi. Lieliski.
"Tā Katja Orlova jau sen varbūt ir mirusi," Mailss domās piebilda. Ja arī vēl dzīva, tad noteikti jau krietni gados, salīkusi un bezpalīdzīga, varbūt laimīgajā vecuma plānprātības stadijā. Visi tagad jau ir sasodīti veci."
Mailss atraugājās, pamēģināja ar dūri aizberzēt prom sāpes krūtīs un iedzēra vēl vienu malku viskija. Arī tas nelīdzēja.
Jasmīna piegāja viņam klāt. Kostīma audums šķita mīksts un pieguļošs un slīdēja viņai ap gurniem gluži ka vīrieša rokas. Tumšās, dziļās acis savādi spīdēja.
- Tu vēl neesi tikusi vaļā no viņa asinīm, Mailss sacīja piesmakušā balsī.
- Ko? Kur?
- Šeit. Mailss ar plaukstu aptvēra Jasmīnas kaklu un pievilka viņu sev klāt. Aiz auss. Jēziņ, Jasmīna! Ko tu esi izdarījusi? Vai izmantoji viņa asinis gluži kā smaržas?
Jā, šī sieviete viņam tiešām likās vājprātīga. Taču viņš to bija zinājis jau septiņus gadus. Sadzīvojis ar to un dievinājis viņu kopš pirmās nolīgšanas dienas.
Mailss Teilors jau gadu bija meklējis personīgo sekretāri, un tikai tad uz viņa rakstāmgalda nonāca Jasmīnas Pūlas CV. Viņš bija prasīgs priekšnieks jā, varētu pat teikt, ka īsts tirāns. Lai cik iespaidīgu pieteikumu arī būtu iesniegusi pretendente, reālajā dzīvē viņa izrādās pilniga idiote, kuras pašcieņa tiek neglābjami sagrauta, tiklīdz priekšnieks greizi uz viņu paskatās. Un viņam patiešām nebija laika auklēties ar sekretārēm.
Arī Jasmīnas Pūlas pieteikums pirmajā mirklī šķita iespaidīgs. Grāds Londonas Ekonomikas skolā, gadu pildīti biržas spekulantes pienākumi "F. M. Meiera" firmā, vēl gads analītiķes amatā pie "Verthaima un partneriem" tādi sasniegumi jau divdesmit astoņu gadu vecumā. Taču Mailsam vecums nelikās svarīgs, jo nozīmēja tikai vienu, proti, ka viņa joprojām pakļausies veidošanai un gribēs lauzties uz augšu. Parasti pēc trīsdesmit gadu vecuma šīs divas īpašības cilvēkos vairs nebija tik izteiktas.
Viņa uzņēmums "Teilora finanses" pat sētnieku nepieņēma darbā, iekams nebija veikta pamatīga pretendenta biogrāfijas izpēte. Tieši izmeklētāja ziņojums par Jasmīnu Pūlu ieintriģēja Mailsu visvairāk.
Izrādījās, ka viņas īstais vārds nemaz nav Jasmīna Pūla. Viņa bija dzimusi Ņujorkas labējā spārna ebreju aktīvistu ģimenē kā Jasmīna Jakira. Kad meitenei bija desmit gadi, vecāki emigrēja uz Izraēlu un sāka dzīvot nelegālā Rietumkrasta apmetnē. Pēc diviem gadiem palestīniešu raķete iznīcināja viņu mitekli, kamēr meitene bija skolā. Jasmīna kļuva par bāreni un tika nosūtīta uz grupu māju Jeruzalemē, kur viņa dzīvoja līdz astoņpadsmit gadu sasniegšanai, kad kopā ar citiem tautiešiem tika iesaukta armijā.
Lielākā daļa Izraēlas sieviešu dienēja palīgdaļās vai štābā, savukārt Jasmīnu nosūtīja uz Militārās izlūkošanas dienesta speciālo operāciju daļu, lai apmācītu par algotu slepkavu. Viņa dienēja trīs gadus, taču viņas pienākumi droši zināmi vien Dievam un Izraēlas armijas vadībai, jo Mailsa izmeklētājs, lai cik profesionāls būdams, nespēja uzlauzt viņu failus.
Patiesībā, izmeklētājs sacīja Mailsam, kad tika uzaicināts savu ziņojumu papildināt ar mutisku un arī personisku vērtējumu, man radās sajūta, ka viņai klusi palūgts aiziet no armijas.
Saprotat? Tiklīdz pagāja trīs gadi. It kā viņai šie pienākumi pārāk patiktu. Ar to es domāju nogalināšanu. Tā kā Mailss neko neteica, izmeklētājs pēc brīža turpināja: Komandieris nespēja saprast, vai viņa ir traka vai arī tikai labprāt izliekas par tādu. Lai vai kā, es uzskatu, ka viņa to svēto karotāju pārbiedēja līdz nāvei. Izmeklētājs atkal ieturēja pauzi, taču Mailss joprojām klusēja. Beidzot nospriedis, ka tādējādi saņēmis atļauju iet, puisis piecēlās, taču durvis pagriezās un piebilda: Ja gribat uzklausīt manu ieteikumu, šef, tad turieties no viņas pēc iespējas tālāk.
Taču Mailss jau nākamajā dienā uzaicināja Jasmīnu uz pārrunām.
No sievietes skaistuma viņam burtiski aizrāvās elpa. Nekas tāds agrāk vēl nebija atgadījies, lai gan viņa gultā pabijušas tik daudzas aktrises un modeles, ka pat sajucis skaits. Viņš apmulsis stāvēja un vārstīja muti gluži kā sausumā nonākusi zivs.
Beidzot atguvis elpu, viņš teica:
- Izstāsti, no kā tu bēdz, Jasmīna Jakira!
Viņš bija gaidījis kādu izsaucienu vai vismaz pietvīkumu, taču sieviete vien paraustīja plecus un pievērsa skatienu savām krūtīm.
- Tātad jūs tomēr izrādījāt čaklumu un atradāt skeletu manā skapī. Oho! Bet tādi jau ir visiem. Viņa sakrustoja garās kājas, pārliecinājās, ka Mailss Teilors tās pēta, un tad piebilda: No kā bēgat jūs, Markario Tavolaris?
Tas bija tik jocīgi, ka Mailss gandrīz sāka skaļi smieties. Viņš gribēja pārsteigt šo sievieti, bet patiesībā tika pārsteigts pats. Ne tik daudz tādēļ, ka Jasmīna zina par grieķiska Markario Tavolarisa vārda nomaiņu uz Mailsa Teilora vārdu, bet vairāk tādēļ, ka viņa vispār papūlējusies to noskaidrot. Viņš nebija pārāk centies slēpt savu proletārisko izcelšanos, taču viegli tādu informāciju atrast arī nevarēja.
Bet viņa taču dienējusi Izraēlas militārās izlūkošanas specvienībā, vai ne? Tomēr Mailss bija pārliecināts, ka viņa istie noslēpumi, īstie skeleti, ir noglabāti tik dziļi, ka Jasmīna tos nespētu pat saost, kur nu vēl atrast.
Mailss Teilors paliecās uz priekšu un mulsinoši uzsmaidīja sekretāres amata pretendentei.
- Ko tu gribi panākt, Jakiras jeb Pūlas jaunkundz? Parādīt, ka esi gudra un ar iekšām? Vai domā, ka tādēļ mēs kļūstam līdzvērtīgi?
Jasmīna savilka lūpas tāda smaidā, ka viņš sajuta nepārprotamu uzbudinājumu.
- Nē, Tavolarisa jeb Teilora kungs. Mēs kļūsim līdzvērtīgi, kad jus nogalināsiet savu pirmo cilvēku.
Viņš alka izdzēst šo pašapzinīgo smaidu no Jasmīnas sejas, izstāstot par baiso slepkavību, taču savaldījās. Lai gan beigu beigās tomēr izstāstīja absolūti visu.
- Nerauc tā pieri! Jasmīna sacīja un ar pirkstu galiem centās izlīdzināt dziļās vārnu kājiņas kreisās acs kaktiņā. Tu dažkārt pārāk daudz doma. Pārāk daudz analizē un iedziļinies. Labāk analizē un iedziļinies manī. Daži cilvēki gluži vienkārši ir dzimuši mīlestībai ar asiņu garšu.
Lejā noklaudzēja durvis, un kāds visnotaļ skaļi iesmējās. Mailss aizgriezās un kliboja uz loga pusi, lai noskaidrotu trokšņa iemeslu.
Saule jau sen bija norietējusi, taču vasaras nakts izrādījās vēl pietiekami gaiša, lai ieraudzītu, ka tie ir tikai trīs piegādes firmas darbinieki, kas iznākuši no biljarda zāles uzsmēķēt. Nākamās dienas vakarā bija paredzēta ballīte, ko Mailss rīko savā pludmales vasarnīcā, apmēram piecdesmit pasaules bagātnieku un slavenību tikšanās privātā gaisotnē.
"Mana pludmales vasarnīca. Jā." Divdesmit istabas, akmens kamīni, plašas verandas, skati uz okeānu un cenu zīme ar divpadsmit miljoniem dolāru to Martas Vīnadārzā sauca par "vasarnīcu".