- Vai esmu tev kādreiz teicis, Jasmīna, ka piedzimu un uzaugu šajā salā? Protams, ka viņš to bija stāstījis pat vairākkārt, taču turpināja tik un tā: Okblafsas mazpilsētiņā. Pieci cilvēki saspiesti īstā Jaunanglijas kotedžā. Četrās istabiņās, ko cēlis kāds vaļu mednieks pirms pāris gadsimtiem. No ārpuses māja bija visnotaļ grezna, tādēļ tūristi to uzskatīja par "glītu", taču iekšā atklājās uzburbuša linoleja grīdas un ik ziemu aizsalstošas, bojātas caurules. Nekad un nekam nepietika naudas. Tētis līdz aiziešanai no mums, kad man bija trīspadsmit gadi, vadīja vietējo degvielas uzpildes staciju un rūpējās par bagāto vasarnieku ekskluzīvajam mašīnām, bet viņi mūs uzskatīja par laukiem… ja vispār aizdomājās par mums.
Arī Jasmīna bija piegājusi pie loga un, ieķērusies Mailsam rokā, piekļāvās viņam.
- Bet tagad tie paši cilvēki nāk uz tavām ballītēm šajā milzīgajā, vecajā mājā, viņa sacīja, savilkuši lūpas mūžīgā gatavībā bučot tavu pakaļu. Un tev tas patīk, Mails. Un arī tavai pakaļai patīk, jo tas ir tik sasodīti jaukil
Mailss iesmējās par ainu, ko Jasmīna bija uzbūrusi viņa iztēlē, taču tie bija rūgtuma pilni smiekli. Pat pēc tik daudziem gadiem, pēc mēslainē pavadītas bērnības, pārciestām tēva brutalitātes izpausmēm un bagāto snobu nemitīgajiem pārmetumiem par to, ka viņi vispār nākuši pasaulē, tas joprojām sāpēja.
Viņi kādu minūti klusēja, un tad Mailss teica:
- Es jau vairākas naktis pēc kārtas sapņoju vienu un to pašu. Es atkal esmu bērns un atrodos Okblafsas mājas pagalmā, taču nevis spēlējos, bet mēģinu aprakt līķi. Arā šausmīgi līst, un es gan cenšos iemest bedrē pec iespējas vairāk zemes, taču lietus to aizskalo un kauli atkal ir redzami. Viņš pagriezās, lai palūkotos uz Jasmīnu. Jā, es jau zinu, ko tu tūdaļ sacīsi. Nereti sapnis ir tikai sapnis.
- Nē, Jasmīna atbildēja. Viņas acīs vīdēja kaut kas smags un auksts. Es teikšu tikai vienu, proti, tu man meloji.
- Par ko? Un tu gribi teikt, ka tu nekad neesi melojusi? Melo visi! Tas ir mūsu dabā. Pie velna! Visa pasaule laimīgi griežas ap vieniem vienīgiem meliem.
- Par to baiso slepkavību. Tu sameloji par tās ieganstu.
- Jocīgi, taču tieši par to es tev nekad neesmu melojis.
- Tad sauc to par nedarīšanas grēku.
Mailss papurināja galvu, juzdamies aizkaitināts.
- Es joprojām tevi nesaprotu.
- Kaulu altāris.
- Kas? Jasmīna, es zvēru, ka nesaprotu, par ko tu runā!
Neatbildējusi viņa pacēla kreiso roku, un Mailss tajā ieraudzīja
miniatūru magnetofonu. Viņš satraukts atskārta, ka nav pamanījis, pa kuru laiku Jasmīna ir nolikusi savu glāzi un paņēmuši šo aparātu. "Vai manu apziņu atkal nomāc tās pretsāpju tabletes? Varbūt es tiešām jūku prātā?"
Protams, viņš zināja par ierakstu, kas Jasmīnai izdevies slimnīcā. Viņa bija atstāstījusi saturu, kad piezvanīja no Galvestonas uz viņa tālruni, kas ir pasargāts no noklausīšanās. Palielījusies, kā ierakstījusi vecā vira pirmsnāves atzīšanos savam dēlam priesterim, kad viņš atklājis patiesību par baiso slepkavību un filmu, kurā tā uzņemta. Taču pie O'Melija tās filmas vairs nebija, vispār nekad nav bijis, jo kaut kāda Katja Orlova aizbēgusi ar to un pazudusi bez pēdām.
Vēl pirms mirkļa Mailss uzskatīja, ka Jasmīna viņam izstāstījusi pilnīgi visu par O'Melija atzīšanos un notikumiem Galvestonā, taču tagad viņa nospieda magnetofona podziņu. Šo balsi Maiku O'Meliju viņš nebija dzirdējis četrdesmit astoņus gadus.
Izrādījās, ka Jasmīna nav pavēstījusi visu, jo Maiks O'Melijs sacīja:
- Viss sākās ar Katju Orlovu un kaulu altāri, bet beidzās ar slepkavību.
Mailss noklausījās ierakstu līdz galam. Pazīstamā, lai gan novecojusī balss pieklusa tik ļoti, ka bija tikko sadzirdama, un O'Melijs sacīja kaut ko līdzīgu vārdiem "es domāju, ka viņa nomira alā". Pēc ilgas pauzes ierunājās kads cits cilvēks:
-Tēt? Ak Dievs…
Jasmīna izslēdza magnetofonu.
- Un viss? Mailss pajautāja.
Viņa palocīja galvu.
- Vairāk viņš neteica ne vārda. Ieslīga komā, un viss. Čau, Maik!
Klusēdams Mailss pa logu lūkojās uz jūru, kas lēcoša mēness gaismā mirdzēja sudraboti balta.
- Tu tiešām nezini, kas tas par kaulu altāri, vai ne? Jasmīna vaicāja un iesmējās. Šais smieklos skanēja viņai piemītošais neprātīgums. Ak Kungs, tas ir pat pārāk smieklīgi, Mails. Tu nogalināji…
- Nē. Viņš atrāvās no Jasmīnas un arī loga, spēra vairākus soļus un tad pagriezās. Nogalinaja O'Melijs.
- Bet plānu izstrādāja krievs Nikolajs Popovs. Un tu viņus savedi kopā. Tu biji lielais iedvesmotājs. Vai tad tie nebija tavi vārdi? Tikai tagad izskatās, ka tevi izmantojuši kādā spēlē.
Viņš gandrīz iesita Jasmīnai. Jau pacēla roku sitienam ar delnas virspusi, taču viņa tur stāvēja, gatava neizbēgamam triecienam… Bija skaidrs, ka viņa vēlas to saņemt. Un tieši tādēļ Mailss savaldījās.
Turklāt iepļaukāt viņš patiesībā gribēja pavisam citu cilvēku.
"Viss sākās ar Katju Orlovu un kaulu altāri…" Mailss neko nesaprata. "Pie velna, tas izklausās gluži ka joks. Protams, ja nepazīst Nikolaju Popovu."
- Tev, Jasmīna, jāatrod tā Katja Orlova. Uzmeklē viņu, sadabū filmu un izspied visu par kaulu altāri. Un pēc tam nogalini, lūdzu.
III mantojums
..
Divpadsmitā nodaļa
Sanfrancisko, Kalifornijas štats
Mūsdienas
Zoja Dmitrova lūkojās ārā pa sava juridiskā biroja logu, cenšoties Misijas ielā saskatīt Chevrolet Impala markas automobili nepatīkami brūnā krāsā ar iedauzītu priekšējo spārnu. Šis automobilis pa kvartālu riņķoja jau vairāk nekā stundu, samazinādams ātrumu ikreiz, kad brauca garām viņas biroja durvīm. Bija pārāk miglains un lietains, lai varētu ieraudzīt šofera seju, taču viņa zināja, kurš tas ir. Manvels Moreno.
Tāpat viņa zināja, kas šim cilvēkam vajadzīgs. Proti, viņa sieva. Viņa apsēstība. Viņa boksa maiss.
Nu, tie laiki ir beigušies, nejēga, Zoja skaļi noteica, juzdamās mazliet jocīgi, taču vienlaikus ari nobijusies no nebeidzami riņķojošā automobiļa. Tobrīd neuzkrītoša balta pilnpiedziņas automašīna jau veda Inešu Moreno un viņas trīs gadus veco meitu uz drošu patvērumu citā štatā. To Manvels saprata tikai pirms piecām stundām, jo sieva nepārnāca mājās no Sanfrancisko Galvenās slimnīcas, kur viņa strādāja par medmāsu. Un te nu viņš bija baisi biedējošs.
-Tā vien liekas, ka viņš dzīvo manā galvā. Atliek man tikai padomāt, ka gribu aiziet, un viņš to nez kā jau uzzinājis, reiz stāstīja Ineša. Viņš gluži vienkārši visu zina.
Ārā nokauca bremzes. Zoja saspringa, tomēr tūdaļ atslābinājās, jo ieraudzīja automobili, kas cauri peļķēm patraucās garām logam. Tas nebija Chevrolet Impala.
Parasti šeit, latīņamerikāņu kvartālā, valdīja rosība, taču tajā slapjajā un vēsajā februāra pēcpusdienā ārā bija izgājuši tikai daži. Pako G., kurš kioskā uz stūra tirgoja mākslīgās ādas somas, jau grasījās beigt darbadienu. Pat krustmāte Huanita, kas parasti mitinājās šķērsielā kaimiņu bāra pagalmā, vairs nerakņājās konteineros, meklējot dzērienu kārbas vai pudeles, un devās meklēt patvērumu.
Pie luksofora apstājās pilsētas autobuss, nepārtraukti darbinot stiklu tīrītājus un izgāžot atmosfērā izplūdes gāzu mākoņus. Zoja izstiepa kaklu, lai labāk redzētu. No Chevrolet Impala joprojām nebija ne vēsts. "Varbūt arī viņš atmetis ar roku," Zoja sprieda.